Finiša taisne, pēdējās dienas Rīgā un tad - gaidi mani Ķīna.
Joprojām brīnos par tādu mierīgu noskaņojumu, gaidu, kad tad sāksies lielie satraukumi, bet nekā, visu laiku šķiet, ka kaut kā jau viss nokārtosies, ka viss taču būs labi. Ja tā šķiet, tad tā noteikti arī būs, un galu galā ir bijušas lielākas grūtības, ko pārvarēt, lai te un šobrīd varētu vienkārši plūst un izdzīvot. Ir gaišākas un ir ne tik gaišas lietas, emocijas, tomēr pēdējās dienās viss galu galā nostabilizējās. Priecīgi dzīvot, ar tādu cerīgu skatu uz nākotni.
Negribu šodien ieslīgt sīkos aprakstos par to, cik skaista bija šī vasara, jo nav īsti noskaņojama jūsmīgiem apcerējumiem, bet, jā, pārspēja gaidīto. Lieliskākais ir tas, ka vasara nebeidzas, viss tikai sākas. Šoreiz mācības nebūs vasaras beigu signāls, šoreiz vasara būs gara un, es nepārspīlēju, iespaidu pārbagāta, bet par to rakstīšu tad, kad būšu tur. Žēl vienīgi, ka visdrīzāk pie bloga tur netikšu, arī blogspots ir aizliegts, bet noteikti atradīšu iespēju, kā pavēstīt par visiem saviem piedzīvojumiem! Ja ne uzreiz, tad februārī šeit būs krāsaini un spilgti apraksti. Līdz vēlākam :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru