Welcome to Guangzhou.

Jauna nodaļa ir sākusies, piesātināta un, viennozīmīgi, iespaidiem bagāta.

Tiešām ilgs lidojums ar patīkamiem un ne tik patīkamiem iespaidiem ir galā. Aeroflot noteikti nebūs aviokompānija, ko izvēlēšos lidojumam nākamajās reizēs, ja tādas būs, taču galvenais, ka nenokritām, redzējām zibeņojošas nakts debesis un sapratām, ka mums ir kājas ir daudz par garu un rokas bagāžas daudz par lielu. 

Guangzhou sagaidīja ar tropu mājas cienīgu klimatu, patiesībā es pat teiktu, ka karstāku. Sajūta, ka sēdi pirtī, nevar pilnu plaušu ieelpot, šķiet, ka gaiss ir gaužām biezs. Debesis - pelēkas, tālumā esošās ēkas redzēt nevar, secinājums viens - smogs. Ik pa brīdim pacēlu skatu uz augšu un meklēju kaut vienu zilu debess maliņu, bet nekā, arī šovakar un, visticamāk, nākamajos vakaros zvaigznes mums neredzēt. Redz, tām pat nav jākrīt, lai būtu romantika un skaisti, tām vienkārši pietiek būt, bet te nav. Palmas, milzīgi koki, zaļumi, tukšas mājas, nenormāli daudz tukšu māju un ikkatra peļķe vai zemes gabaliņš lietderīgi izmantots kādām ierīcēm, nemaz nerunājot par rūpnīcu torņiem - tas viss pa ceļam no lidostas. Ak, jā, un kondicionieri, kas ir praktiski visur un kas visas vietas padara par mini saldētavām un sāpoša kakla cēloņiem. No tiem izbēgt nevar, viens tāds eksemplārs ir arī manā istabā, bet tam nebūs lemts tikt iedarbinātam, nekas, ka te pirts.

Re, re, kāds skats pa logu

Pagaidām galvenais vārds, kas iešaujas prātā pēc pavadītās šeit dienas ir haoss. Mūs iemet pilnīgi svešā vidē, pasaka, ka, lūk, jūsu kompītnes, un ar to arī viss beidzas. Protams, uzreiz apjēdzu, cik ļoti daudz kā pietrūkst parastai, ikdienišķai dzīvei kopmītnēs, tāpēc devāmies šopingā, kas pavēra pilsētu no pavisam cita rakursa (iepriekšējais rakurss bija radies, lasot ceļvežus un skatoties bildītes googlē), tas ir, pilsētā ir nenormāla kustība, nenormāls skaļums, milzīgs daudzums krāmu božu un skrienošu cilvēku. Jā, pilsēta arī smaržo, neteikšu, ka patīkami, taču pie tā var pierast. Nevienas norādes, neviena angļu burta, tikai un vienīgi hieroglifi, kas nebūt neatviegloja nedz veikalu atrašanu, nedz vakariņu pasūtīšanu (te nu bija pirmā prakse ķīniešu valodā, paēdām pietiekami garšīgi, un tas ir galvenais). Pazust, taču būt kā uz paplātes. 

Rīt gara diena, pēc kuras noteikti spēka rakstīt būs vairāk un stāstījums veiksies tā raitāk un krāsaināk, bet pagaidām dodos atgūt neērtajā lidmašīnā un laika zonās pazaudētās miega stundas. 

Es zinu, ka arī pelēkajām debesīm būs daudz dažādu nokrāsu. Galu galā runā, ka pēc lietus smogs nosēžas uz zemes.

Un piedzīvojums var sākties.