Dance, dance, dance.

Beidzot ir laiks kārtīgi piesēsties un pastāstīt, pastāstīt par to, ko piedzīvoju svētdien. Šis nebūs kāda satriecoši aizraujoša piedzīvojuma apraksts, bet drīzāk gan sajūsmas pilns atreferējums par piedzīvoto.

Vakar, 29.aprīlī bija starptautiskā dejas diena un līdz ar to svētdien un arī, protams, vakar, pa visu Rīgu un ne tikai bija dažnedažādas deju meistarklases. Svētdien pamodos diezgan nelāgā un negribunekuriet garastāvoklī, taču beigu beigās saņēmos un nolēmu paskatīties, kas tad īsti ir kontaktimprovizācija. Dzirnu mājā ar vēl pieciem cilvēkiem ar to man tad arī sanāca iepazīties. Skaisti. Ir skaisti izjust savu ķermeni un otra ķermeni, un atrasties nemitīgā kontaktā, izdejojot vienā elpā to, ko dzirdam, taču man laikam joprojām ir problēmas ar privātuma pārvarēšanu, tas ir, nejūtos tā gaužām omulīgi, kad šis kontakts un turklāt tik tuvs jārod ar man pilnīgi svešu cilvēku. Lai gan no otras puses te nu varēja izjust, ka deja satuvina, bet par to vairāk uzrakstīšu vēlāk. 

Tā kā jau biju izvilkusies ārā no mājām, iesilusi un iegājusi azartā (deja tiešām var pārņemt un aizraut), nolēmu, ka jāpamēģina kaut kas specifiskāks - Stihiju deja i-dejas mājā. Ja godīgi, tad nebiju pirms tam visu par to izlasījusi un nesapratu, uz ko parakstos, tas, ko zināju, bija, ka tas būs trīs stundu garš dejas terapijas pasākums, bet pats vārdu salikums "dejas terapija" man tiktiešām neko neizteica. Ienācu, pārģērbos, paskatījos apkārt - kā jau visās meistarklasēs tur bija gan dejotāji, gan nedejotāji, gan veci, gan jauni, kopā ap 20 cilvēku. Jau brīdī, kad mūs aicināja sasēsties aplī un iepazīstināja ar to, ko turpmākās 3 stundas darīsim, sajutos nedaudz kā sektā, bija diezgan liela skepse, kas gandrīz vai mudināja iet prom. Tas, kas sekoja tālāk, nav īsti vārdiem aprakstāms, taču, ja tīri strukturāli mēģina to racionalizēt, tad, jā - 4 stihijas, pilnīga improvizācija, katrai stihijai sava metaforiskā nozīme. Zeme - apļveida kustības, mūzika relatīvi mierīga, visi pamazām aprod ar telpu, nemitīga kustība apkārt, mēģināšana sajust pamatu sevi zem kājām, un sevis paša izzināšana. Te es jutos vēl diezgan kautrīga un tā dejošana bija tāda diezgan iegrožota. Uguns - ah, jā, tas bija skaisti; ekspresija, mērķtiecīgas kustības, asums, seksualitāte, un mūzika - no tago līdz pat hiphopam. Te nu iedegos, gāja vaļā gan kāju vicināšana, gan tiešākajā vārda ziņā - sevis atklāšana. Izrādās, manī ir daudz kā tāda, ko ikdienā slēpju, tā degsme un azarts, arī spēks. Ūdens - pilnīgs haoss, kustības ātrākas nekā prāts spēj izdomāt, citiem vārdiem, pilnīgs trakonams, pilnīga trakonama ballīte - ar bļaušanu, vārtīšanos par zemi, haotisku skraidīšanu apkārt, kratīšanos. Šajā brīdī mans prāts no manis atvadījās, un, ja godīgi, es neatceros, ko tobrīd darīju, kā dejoju, zinu tikai to, ka tas bija milzonīgs pārsteigums - haoss ir skaists. Atbrīvojos pilnībā, es tiešām neatceros, kad vēl būtu jutusies tik brīvi un nepiespiesti, ja mums teica, ka ir jāizmet viss liekas, tad es to viennozīmīgi izdarīju, un vēl kā. Gaiss - elpa, miers, apdomāšanās. Hmm, šīs bija tas brīdis, kad sajutu, ka esmu laimīga. Izklausās pēc sektas, bet nē, tās kustības, tā mūzika - tik mierīga un skaista, un es - mans ķermenis, kas spēja tobrīd izteikt katru noti, katru manu domu (lai gan jāsaka, ka tobrīd domu bija maz). Un visbeidzot ēteris - brīdis, kad gulējām, stāvējām, ko nu katrs, un dejojām iekšēji, apdomājām lietas un to, kas notika iepriekš. Šajā brīdī bija tāāāds atslābums, ka, pašai neapzinoties, sapratu, ka pār vaigiem birst asaras.

Īss kopsavilkums. Es nekad, nekad, nekad nebiju domājusi, ka mans ķermenis var izteikt tik daudz, ka tā deja, kas mīt manī un mūzikā spēj arī emocionāli tik daudz dot. Tie rāmji, kas ikdienā nenormāli ierobežo un bez kuriem principā nevar, var arī pazust un ļaut ielūkoties sevī dziļāk. Cilvēki, ar kuriem šo piedzīvoju bija neatņemama šī procesa sastāvdaļa - jo tikai kopā tika radīta atmosfēra, tikai tā interakcija un reizē būšana katram par sevi ļāva atbrīvoties. Jāsaka gan, ka es tobrīd maz ko manīju sev apkārt, lai gan drīzāk manīju, taču nemēģināju to analizēt, racionalizēt, tāpēc arī viss ir tā kā miglā tīts. Varbūt tas bija afekta stāvoklis, taču vakar pamodos ar lielisku garastāvokli un sāpošu ķermeni - izrādās es biju izgājusi ārpus savām varēšanas robežām, tā nedaudz savainojot sevi, bet jāsaka - bija tā vērts. 

Un basām kājām dejot ir pavisam īpaši. 

Deja ir spēks un dejā ir spēks. 

春望

Otrdien ir ķīniešu valodas konkurss, un es jau šodien no uztraukuma nezinu, kur likties. Teksts sagatavots, prezentācija arī, un vēl man ir dzejolis, kas, šķiet, ir ārkārtīgi skaists. Tad nu piemiņai.

春望

国破山河在

城春草木深

感时花溅泪

恨别鸟惊心

烽火连三月

家书抵万金

白头搔更短

浑欲不胜簪

The country is broken, though hills and rivers remain,

In the city in spring, grass and trees are thick.

Moved by the moment, a flower's splashed with tears,

Mourning parting, a bird startles the heart.

The beacon fires have joined for three months now,

Family letters are worth ten thousand pieces.

I scratch my head, its white hairs growing thinner,

And barely able now to hold a hairpin.

Apes.

A pavasaris ta' nenāk. Riteņa ta' nav. Siltuma, saules arī nav, bet izskatās jau cerīgāk. Līdz ar cerībām par pavasara iestāšanos, ir arī darba spars, jaunas kurpes un smaids, un ar to pagaidām pilnīgi pietiek.
Pagājušā piektdiena bija visnotaļ interesanta. Kultūras teorijas un vēstures lekcijā rakstījām kontroldarbu, kurš, protams, bija ļoti intelektuāli advancēts un baudāms, taču brīdī, kad izlasīju esejas tēmu, apjuku. "Dabas konstrukti ataino kultūras situāciju". Pirmais, kas nāk prātā, ekoloģijas problēmas, taču tā ir kultūra tikai nosacīti. Beigās pieķēros Kasīreram un viņa simbolismam un attīstīju to divu lapu garumā, stāstot par to, cik ļoti mēs neesam no dabas. Sākumā sabijos, ka sanāks baigā cilvēka glorificēšana, taču pārlasot sapratu, ka, ha, jāpiekrīt Gelēnam - mēs tik tiešām esam slimi dzīvnieki. Nez vai skaistākie debesskrāpji, celtnes, tilti un citas mākslas spēj stāvēt klāt tiem skaistumiem, kas ir dabā. Hmm, šis bija tā sapņaini. Nez vai tas, ka mēs visu tik briesmīgi sarežģījam ir progress vai regress.  Bet ne jau man par to spriest.
Otrajā lekcijā lasīju savu referātu "20.,21.gs. zinātnes viedoklis par valodas izcelšanos", ar kuru biju patiešām aizrāvusies. Vilina, vilina visas nebeidzamās teorijas, viedokļi, visvairāk jau, protams, filosofu un kognitīvo lingivistu idejas, taču, jā, mana racionālā puse liek man nostāties ģenētikas pusē, kur viss ir daudz sausāk un zinātniskāk, taču ļoti saprotami un ticami. Bet, jā, tā ir tā joma, kas noteikti ir jāpēta plašāk, jo tomēr valoda ir tā, kas veido cilvēku, kas veido kultūru un spēju domāt, arī sabiedrību un principā visu to pasauli, ko zinām, redzam un izjūtam.

Choices.

izvēlēties

-vēlos, -vēiles, -vēlas, pag. -vēlējos.

1. Izmeklēt (sev) piemērotāko, vēlamo (no daudziem vai vairākiem); izraudzīties. I. audumu mētelim. I. specialitāti. I. diplomdarba tematu

izmeklēt

-ēju, -ē, -ē, pag. -ēju, pārej.

1. Meklējot izraudzīt, izvēlēties (no daudziem). I. piemērotu kaklasaiti. I. labākos ābolus. I. vajadzīgās grāmatas.

izraudzīt

-raugu, -raugi, -rauga, pag. -raudzīju

1. Izmeklēt (no kāda kopuma piemērotāko, atbilstošāko);izraudzīties; izvēlēt; izvēlēties. I. vietu ēkas celšanai. I. kandidātus. Kolektīva izraudzītie pārstāvji.

izvēlēt

-ēju -ē, -ē, pag. -ēju, pārej.

1. Izvēlēties. ( parasti divd. izvēlēts ) Vasarnīcas celšanai izvēlēta gleznaina vieta. Kursadarbam izvēlēts aktuāls temats. Gaumīgi izvēlēti rotājumi.

vēlēšanās

s.

1. Iekšējā tieksme pēc kā; tās izpausme. Neatvairāma vēlēšanās. Man nav vēlēšanās tur iet. Piepildīt savu vēlēšanos. Izpildīt kāda vēlēšanos. Katru vēlēšanos nolasīt no acīm. — (uzminēt un censties izpildīt).

(latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca)

Tad nu tā. Izvēle izvēles galā, izvēles katru dienu. No šīm definīcijām nav skaidrs, ko tieši nozīmē izvēlēties, jo viens skaidrojums noved pie otra, un otrs pie trešā, kurš, savukārt, - pie ceturtā, un tas līdz ar to atpakaļ pie pirmā. Nav skaidrs, vai izvēle ir brīvas gribas vadīta, vai trešās personas un kultūras iespaidota, un, ja ir atšķirība, tad kāpēc abām tādām izvēlēm ir viens un tas pats vārds, ja to nozīme ir fundamentāli atšķirīga, un, ja tas nav svarīgi vai arī nozīmē vienu un to pašu, tad kāpēc vārds "vēlēšanās" paredz tikai "iekšēju tieksmi pēc kaut kā"? 

Cilvēks izvēlas, izraugās, izmeklē katru dienu, un, vadoties pēc kultūras teorijas nesenajām lekcijām, izvēles ir principā tas, kas atspoguļo, nosaka, reprezentē mūsu kultūras identitāti, vai arī tas, kā kultūras identitāte izpaužas mūsos. Ja iepriekš es nespēju izšķirties un saprast, kurā frontē saistībā ar brīvo gribu esmu es - fizikālisma vai duālisma, tad tagad, pat pieņemot, ka, jā, brīvā griba ir un mēs tomēr neesam ķīmiski-fizikālu procesu mašīnas, sākas neskaidrības par to, cik tad brīva tā izvēle ir, cik individuāla. Ja es, klaiņojot pa veikalu ar iepirkumu groziņu rokās, pieķeru sevi pie domas "hmm, varētu nopirkt to un to, jo tam ir atlaide (tas nekas, ka tas tāpat ir dārgāk par pārējām lietām) un jo tas ir patīkami iepakots, un jo es nesen dzirdēju, ka tas ir labs" vai arī, ja domāju par savām nākotnes iespējām, balstoties uz to, cik, kur un kas ir teikts, pieņemts un apgalvots - vai tās ir brīvas, individuālas izvēles? Vai es izvēlētos to pašu, dzīvojot pilnīgi citā vidē? Nē. Jo vide veido mani, kultūra veido mani, un līdz ar to veido manas izvēles. Pat, ja es abstrahējos no visām reklāmām, viedokļiem, vispārpieņemtajiem standartiem, es neticu, ka spētu izvēlēties INDIVIDUĀLI, jo diemžēl tas viss jau ir manā galvā un izveidojis savu tīklu, caur kuru es redzu, vai te gribētos teikt, neredzu lietu būtību (te nu atkal - kāda tad ir tā lietu būtība, ja katrs tās redzam atšķirīgi? vai ir tāda universāla, kopēja realitāte?). Tātad atliek vien secināt, ka izvēle, lai arī kāda un kā iespaidota tā būtu, mūsdienās ir pārāk glorificēta.

individuāls

īp.

1. Tāds, kas raksturīgs tikai atsevišķam indivīdam; īpatnējs, savdabīgs.Individuālas īpatnības. I. stils. Tēls ar individuālām iezīmēm.
2. Tāds, kas pieder vienam; tāds, ko radījis vai veic viens; personisks.Individuālā saimniecība. Individuālā celtniecība. Individuālais zemnieks — zemnieks, kas saimnieko savā privātsaimniecībā.
3. Tāds, kas attiecas uz atsevišķu indivīdu, ir paredzēts vai piemērots tam.Individuāla pieeja. Individuālais darba plāns. I. pasūtījums.

Man ir nopietnas aizdomas, ka man šodien vārdiem zūd jēga. Jo vairāk lasu, jo mazāk saprotu, jo vairāk jautājumu. Likšu mierā izvēles, liberālismu un brīvo gribu. Palikšu pie domas, ka "izvēle" ir tikai vārds, un ir nenormāli daudz dažādu types of choices. Paldies.

Bicycles and spring.

Pieci iesākti ieraksti, bet neviena nepabeigta, var jau būt, ka šis būs sestais.

Priecīgā ziņa ir tā, ka šodien tas ārprāts, kas norisinās ārā jau piekto mēnesi, ir sācis kust, un, stāvot pie kases ar vēlmi iegādāties kurpes, vairs nav galvā tās domas "ak, jā, protams, kad gan es tās varēšu uzvilkt, ir taču ziema". Es to laikam esmu teikusi neskaitāmas reizes, bet arī cilvēki ir smaidīgāki un tas gaišums, lai arī šobrīd diezgan pelēks, un daži grādi virs nulles, padara visu pozitīvāku. Arī tad, ja tavā acu priekšā nopērk riteni, kuru tu noskatīji veikalā, par kuru visu vakaru domāji un tad saņēmies nākamajā dienā, lai to nopirktu. Nekā nebija. Uz mana riteņa aizbrauca kāds krietni iereibis vīrietītis gados, kas, manuprāt, varēja izvēlēties arī ko citu, bet, nu, vismaz par gaumi nav jāstrīdas - mums, izrādās, tās ir vienādas.

Atkāpei - pavasaris nozīmē arī to, ka man jāzvana draudzenei un jāžēlojas par to, ka man visu ceļu likās, ka esmu iekāpusi kādā suņa atstātā suvenīrā, jo nepārtraukti līdzi sekoja tā smaka - apstājos, skatījos uz zolēm, it kā viss kārtībā. Annai ir teorija, ka tā ir pavasara kušanas smarža, un, ja tā, tad man pret to vairs nav tik fundamentālu pretenziju.

Vēl viens lieliskais aspekts šajās pēdējās dienās ir tas, ka man ir brīvlaiks, kuru gan īsti nemāku izmantot, jo esmu apjukusi tāpēc, ka man nav nekur jādeso. Darbi, protams, ir, un tie ir jādara, bet tas tomēr ir citādi nekā ierastā "lekcijas-privātstunda-kursi-dejošana" rutīna, kuras man neapšaubāmi sāks pietrūkt, domājams, gluži drīz. Kāpēc? Tāpēc ka man patīk, un tāpēc, ka šis viss tuvojas skaistām beigām šosezon, un līdz ar to vasarai, kas šogad solās būt īpaši jauka (tā es saku katru dienu, es zinu). Īstenībā ir gaužām dīvaini tagad pārlasīt tikko uzrakstītās rindiņas, jo šovakar nav tā, ka es būtu optimisma un pozitīvisma iemiesojums. Tas varētu nozīmēt to, ka, neskatoties uz garastāvokli, viss iet uz augšu, lai arī kas notiktu un kas nepatiktu. Visu nevar gribēt, visa arī nekad nebūs, tāpēc es izbaudu visu to lielisko kas ir te un tagad. 

Guli cieši.

Visi par to runā - tie kas lasīja, kas nelasīja, tie, kas zināja un mīlēja, un arī tie, kam nav ne jausmas, par ko viņi runā. Kaut kas jāsaka arī man, jo man Imanta Ziedoņa daiļrade neaprobežojās tikai ar obligāto literatūru skolā un albuma "Viegli" noklausīšanos. Jā, Ziedonis ir visur, Ziedonis un Visums un pat brīžiem - Ziedonis ir Visums. Fiziskais ir zudis, taču garīgais? Kur gan tas var pazust? Tas ir tas mantojums, tas devums, ko viņš ir atstājis, tās ir tās rindas, kas palika atmiņas, pierakstītas uz burtnīcu malām un daudzajos domrakstos skolā, tās ir tās atziņas, kuras šķiet trāpīgas un patiesas. Tas neturpināsies, jā, tas paliks tik daudz, cik tas ir šodien, taču tas nekur nepazudīs. Es negribu citēt, ne šodien. Ir pienācis laiks, un katram tāds pienāk, paliek tikai laika jautājuma un apziņa par to, ko katrs aiz sevis atstājam.  Viņš atstāja. 

Chinese New Year and the inner light of clarity.

Otrā ķīniešu lunārā kalendāra diena. Otrā pavasara svētku diena, otrā jaunā čūskas gada diena. Šķiet, ir ļoti pareizi sākt jaunu gadu, dzīvi no pavasara, tas nekas, ka mums vēl viss balts un auksts, bet doma skaista - tīrība, viss jaunais un svaigais. Arī paši svētki, cik nu izdevās tajos piedalīties, ir ārkārtīgi krāšņi un bagātīgi - viss sarkans, grezns, izrotāts, cilvēki laimīgi un vismaz todien, reizi gadā, viens otram vēl visu, visu labāko. Bija ļoti liels prieks redzēt to, kā visi, gan ķīnieši, gan neķīnieši, gan parasti studenti, gan vēstniecības ierēdņi un profesori, kopā sanāca un sēdās pie viena galda kā vienlīdzīgi. Pat tas, ka vēstnieks pienāca klāt un draudzīgi runājas, nemaz nešķita satraucoši vai neveikli, jo tas viss šķita tik ļoti vietā un tik pareizi. Arī mums tā vajadzētu - būt vienkāršākiem, nepiešķirt sev kaut kādu īpašu nozīmi, vadoties pēc amata vai statusa, būt atvērtākiem un sirsnīgākiem. Saprotu, jā, mentalitāte, kultūra, vēsturiskais konteksts, taču pēdējā laikā šķiet, ka tas viss arvien biežāk tiek minēts kā attaisnojums tam īgnumam un noslēgtībai, nevis reāli ir kaut kas, kas attaisnotu mūsu nejēdzīgo īgnumu, burkšķēšanu, noslēgtību salīdzinājumā ar citu tautību, mentalitāšu pārstāvjiem. Varbūt mums tas laimes slieksnis ir nostādīts pārliek augstu un mēs pārāk daudz tiecamies sasniegt kaut ko, kā rezultātā mēs būtu pēc mūsu mērauklas laimīgi? Varbūt mums šķiet, ka visi ir ienaidnieki un ka vienmēr, lai ko sasniegtu, ir jākaitē citiem? Nezinu, taču zinu, ka ar laiku es sāku arvien mazāk saprast to, kādi esam, un, galvenokārt, - kāpēc mēs esam tādi. Es, protams, runāju par lielo vairākumu.

Laimīgu Jauno Gadu!

Un vēl, vakar ar meitenēm bija diezgan plaša diskusija par to, kas ir laime, kas tas, kas mums vienam otram jāpiedod un kāpēc. Izrādījās, ka domājam ļoti dažādi, un tad nu šodien izlasīju to, kas tik ļoti iedvesmoja L., un paliku ar milzīgu pretargumentu kvantumu galvā. Tātad:

“Father, forgive them; for they know not what they do” (Jesus of Nazareth, Luke 23:34).

This is one of the few Bible quotes that I know and keep in mind to the best of my human abilities. Dealing with attacks, offenses and insults (both, ones directed towards us and ones coming from ourselves) is much easier when we understand the true reason behind it -- plain human confusion, an inner puzzlement. Whenever we're stuck in those harmful, destructive behavior patterns, it never reflects the way we really, sincerely want to live and act. Those are not our true intentions. This is supported by the fact that, in such instances, we are never fully happy and at peace with ourselves and our lives. It really helps to keep in mind that every wrongdoing that comes our way or that we do ourselves is rooted in deep puzzlement and that it never reflects the true ways of the heart. So, while we're all growing and seeking that inner light of clarity the best we can, it's best to stay understanding and forgiving about the confusions that exist in the world (understanding and forgiveness shouldn't be mistaken for passivity, ignorance and negligence). Understanding and forgiving to others and to ourselves. We just don't know what we're doing sometimes, so forgive. Certainly, we defend ourselves when we have to, but it shouldn't be done because of vengeance, anger or other emotional disruption. Even standing up for ourselves or someone else should have its ground in compassionate understanding and forgiveness. “Forgive them; for they know not what they do” -- as simple as that. Not always easy to practice, I know, but still very true, basic and eye-opening. It helps a lot.

Tad nu, lūdzams, attaisnojam visus un visu, jo visi taču sirdī piedzimst labi un nekad nesaprot, ko dara. Nejēdzība. Kas tad ir "our true intentions"? "The inner light of clarity"? Un kas tad tas ir? Kā es varu zināt, ka esmu to atradusi? Kurā brīdī mani grēki un nodarījumi vairs netiks attaisnoti? Nezin, varbūt it vieglāk piedot, taču man svarīgāk ir saprast, un just, ka otrs un galvenokārt arī es pati esmu atbildīga par savu rīcību, un tieši tad, es ticu, ka sasniegšu savu "inner light of clarity", lai kas tas arī būtu. 

Cold.

Atvēru un pat nezinu, ko rakstīt.

Varētu par to, cik viss ir mierīgi, vai arī par to, cik viss ir nemierīgi. Par to, cik ļoti es nesaprotu cilvēkus, par to, cik labi tomēr saprotu. Varbūt par to, ka es jau atkal esmu apjukusi? Vai arī par to, ka esmu droša, ka esmu uz īstā ceļa? Viss varētu būtu gana labs un gana garlaicīgs un tizls, lai to sabakstītu šeit. 

Lai vai kā, man patīk būt šobrīd un šodien, neskatoties ne uz ko, un man tas bija jāpasaka. Uzrakstīts tas izskatās tā pārliecinošāk.

Table.

Ārā snieg, bet man ir silti. Tā iekšēji, jo ir mierīgi. 

Šodien un vispār pēdējās dienas arvien saskaros ar to, cik latviešu valoda ir ierobežota. Trūkst vārdu, lai izteiktos pietiekami konkrēti ar visām sajūtu, domu niansēm; arvien biežāk nākas lietot kādu vārdu angļu vai krievu valodā, vai arī vienkārši aizdomāties un mēģināt vienu domu izteikt krietni garāk, nekā gribētos, un sapīties. Sapīties vārdos, sapīties domās, pazust tulkojumā. Vārdnīcā vārdiem, piemēram, no angļu valodas, kam ir diezgan izteikta nozīmes nianse, tulkojumā piedāvā vienu plakanu latviešu vārdu, kas nemaz nespēj atainot,ietērpt vārdos manu ideju. It kā bagāta, skanīga, skaista valoda, bet tomēr laikam vēl pārāk nenobriedusi.

Piektdien kārtējo reizi paņēmu rokās Rasela filosofijas problēmas un kārtējo reizi izlasīju par galdu un tā ideju, un, protams, kārtējo reizi ieslīgu dekartiskās pārdomās. Tātad īsumā par Rasela galdu - nav pierādījuma, ka galds eksistē ārpus manas apziņas kaut kādā ārējā realitātē (ja mēs pieņemam, ka tāda vispār ir), iespējams, tādas patstāvīgas galda idejas nemaz nav, jo, kad sākam raksturot to galdu, tīri vadoties pēc saviem maņu orgāniem un piefiksējot izjūtas, sanāk kaut kas ļoti nedrošticams. Respektīvi,  sajūtas: galda krāsa - es saku, ka tas ir brūns, bet ēnā tas ir tumšāk brūns, gaismā tas ir gaišāk brūns, un rezultātā es nemaz nevaru pateikt, kas ir šī galda īstā krāsa, arī par galda cietību mēs nevaram būt pilnīgi droši,jo, uzspiežot ar lielāku spēku pret galdu, tas šķiet cietāks, jo spiediens ir lielāks, uzsitot - sajūta ir pavisam cita, paglaudot - vēl cita, tāpat arī ar formu - tīri idejiski es zinu, ka galds ir taisnstūra formas, taču skatoties no dažādiem rakursiem, tā forma ir dažāda (perspektīva, skatpunkts utt.). Tā var turpināt bezgalīgi, un visbeidzot nonākt pie tā, ka galds ir tikai manas iztēles auglis, turklāt tāds manāmi izplūdis un nekonkrēts, tāpat kā arī visiem pārējiem cilvēkiem, ka tas,ka es patiesībā tikai zinu,kādam tam galdam vajadzētu būt (brūnam, cietam, taisnstūra formas); ka mana iztēle arī, iespējams, ir citu lieta spēcīgi ietekmēta un nemaz nepastāv, un tad, jā, cogito ergo sum, kas, hā, arī nemaz tik viennozīmīgi, ja pamoka šo virkni tālāk un dziļāk.

Un, ja vien šis viss robežotos tikai ar galdu. Galds ir tikai galīgi vienkāršots piemērs, lai mēs,mirstīgie, filosofiski vāji izglītotie cilvēki, spētu saprast, ka nedrīkst,nedrīkst, nedrīkst stāvēt pilnīgi droši un nešaubīgi ar abām kājām savā realitātē, pierādot visu ar formulām un zinātni. Drošticami? Ne-e. 

Personality.

Agrāk man šķita, ka man piemīt jaunības maksimālisms. Varbūt piemīt arī, taču zinu, ka nekad, nekad nespētu apgalvot, ka kaut ko zinu pilnīgi droši, jo, redz, man ir tāda pieredze. Tā doma vien, ka es varētu kategoriski spriest par tā saucamajām dzīves gudrībām savos 20 gados šķiet nepareiza, jo es taču dzīvoju pārāk maz, proporcionāli vidējam dzīves ilgumam ir skaidrs, ka daudz kas vēl priekšā, ka domas mainīsies, turklāt visu laiku mācos un attīstos, kas arī formē manu viedokli. Tas galīgi nenozīmē, ka man nav šī sava viedokļa, bet drīzāk gan to, ka pēc iespējas cenšos nenoskaņot sevi radikāli - akli un kurli -, pierādot un par katru cenu aizstāvot to, ko domāju, kam dedzīgi ticu. Akli un kurli, jo tas paredz to, ka savam viedoklim un redzējumam uzticētos tik ļoti, ka nespētu to mainīt, klausoties citos, mēģinot paskatīties no cita redzespunkta, respektīvi, tā būtu stagnācija. 

Šodien es sapratu, ka tieši tas ir tas, kas mani kaitina manos vienaudžos - nespēja klausīties un nespēja būt fleksibliem. Pašpārliecinātība ir vajadzīga, bet brīdī, kad tā traucē veselīgai komunikācijai un viedokļu apmaiņai, manī rodas automātiska pretreakcija un vēlme cilvēku provocēt, kam īstenībā nav baigās jēgas, pati to apzinos. No visādām tādām pieredzēm un saskarsmēm ir viens neapšaubāms labums - es novēroju, analizēju un saprotu, kāda es pati nevēlētos būt. Laiki mainās, mainos arī es, mana personība formējas, un labāk, lai tas notiek pakāpeniski, nekā pēc vairākiem gadiem saprast, ka visus šos gadus esmu dzīvojusi kaut kādās savās nemainīgajās pārliecībās, savā realitātē un ka tur, ārā, ir kaut kas pavisam atšķirīgs.