Personality.

Agrāk man šķita, ka man piemīt jaunības maksimālisms. Varbūt piemīt arī, taču zinu, ka nekad, nekad nespētu apgalvot, ka kaut ko zinu pilnīgi droši, jo, redz, man ir tāda pieredze. Tā doma vien, ka es varētu kategoriski spriest par tā saucamajām dzīves gudrībām savos 20 gados šķiet nepareiza, jo es taču dzīvoju pārāk maz, proporcionāli vidējam dzīves ilgumam ir skaidrs, ka daudz kas vēl priekšā, ka domas mainīsies, turklāt visu laiku mācos un attīstos, kas arī formē manu viedokli. Tas galīgi nenozīmē, ka man nav šī sava viedokļa, bet drīzāk gan to, ka pēc iespējas cenšos nenoskaņot sevi radikāli - akli un kurli -, pierādot un par katru cenu aizstāvot to, ko domāju, kam dedzīgi ticu. Akli un kurli, jo tas paredz to, ka savam viedoklim un redzējumam uzticētos tik ļoti, ka nespētu to mainīt, klausoties citos, mēģinot paskatīties no cita redzespunkta, respektīvi, tā būtu stagnācija. 

Šodien es sapratu, ka tieši tas ir tas, kas mani kaitina manos vienaudžos - nespēja klausīties un nespēja būt fleksibliem. Pašpārliecinātība ir vajadzīga, bet brīdī, kad tā traucē veselīgai komunikācijai un viedokļu apmaiņai, manī rodas automātiska pretreakcija un vēlme cilvēku provocēt, kam īstenībā nav baigās jēgas, pati to apzinos. No visādām tādām pieredzēm un saskarsmēm ir viens neapšaubāms labums - es novēroju, analizēju un saprotu, kāda es pati nevēlētos būt. Laiki mainās, mainos arī es, mana personība formējas, un labāk, lai tas notiek pakāpeniski, nekā pēc vairākiem gadiem saprast, ka visus šos gadus esmu dzīvojusi kaut kādās savās nemainīgajās pārliecībās, savā realitātē un ka tur, ārā, ir kaut kas pavisam atšķirīgs.