A pavasaris ta' nenāk. Riteņa ta' nav. Siltuma, saules arī nav, bet izskatās jau cerīgāk. Līdz ar cerībām par pavasara iestāšanos, ir arī darba spars, jaunas kurpes un smaids, un ar to pagaidām pilnīgi pietiek.
Pagājušā piektdiena bija visnotaļ interesanta. Kultūras teorijas un vēstures lekcijā rakstījām kontroldarbu, kurš, protams, bija ļoti intelektuāli advancēts un baudāms, taču brīdī, kad izlasīju esejas tēmu, apjuku. "Dabas konstrukti ataino kultūras situāciju". Pirmais, kas nāk prātā, ekoloģijas problēmas, taču tā ir kultūra tikai nosacīti. Beigās pieķēros Kasīreram un viņa simbolismam un attīstīju to divu lapu garumā, stāstot par to, cik ļoti mēs neesam no dabas. Sākumā sabijos, ka sanāks baigā cilvēka glorificēšana, taču pārlasot sapratu, ka, ha, jāpiekrīt Gelēnam - mēs tik tiešām esam slimi dzīvnieki. Nez vai skaistākie debesskrāpji, celtnes, tilti un citas mākslas spēj stāvēt klāt tiem skaistumiem, kas ir dabā. Hmm, šis bija tā sapņaini. Nez vai tas, ka mēs visu tik briesmīgi sarežģījam ir progress vai regress. Bet ne jau man par to spriest.
Otrajā lekcijā lasīju savu referātu "20.,21.gs. zinātnes viedoklis par valodas izcelšanos", ar kuru biju patiešām aizrāvusies. Vilina, vilina visas nebeidzamās teorijas, viedokļi, visvairāk jau, protams, filosofu un kognitīvo lingivistu idejas, taču, jā, mana racionālā puse liek man nostāties ģenētikas pusē, kur viss ir daudz sausāk un zinātniskāk, taču ļoti saprotami un ticami. Bet, jā, tā ir tā joma, kas noteikti ir jāpēta plašāk, jo tomēr valoda ir tā, kas veido cilvēku, kas veido kultūru un spēju domāt, arī sabiedrību un principā visu to pasauli, ko zinām, redzam un izjūtam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru