Winter.

Šogad atpūta ir tiešām pelnīta, vismaz es to tā jūtu, un to kārtīgi izbaudu. 

Pēc tiešām ilgiem laikiem šobrīd ir sajūta, ka gandrīz viss, viss, viss ir nostājies kaut cik savās vietās. Ir drošības sajūta, ir laimes sajūta, ka esmu tur, kur man ir jābūt, dažādos aspektos. Protams, ir lietas, kas trūkst, lietas, ko varētu vēlēties, ko varētu pagarināt un izbaudīt, taču tā būs vienmēr, tāpēc es priecājos līdz sirds dziļumiem par to, kas man ir šobrīd un, protams, par saviem sapņiem. Hmm, pārlasot tikko uzrakstīto, nosmīnēju par to, cik saldi šis viss skan, bet nu, tik skaistās, baltās un ziemīgās brīvdienās, šis ir tieši vietā. 

Būtu gaužām gari rakstīt atskaiti par padarīto, to drīzāk varētu atstāt Vecgada vakaram nelielām pārdomām sev pašai, lai sliktās lietas netiktu ietērptas rakstītos vārdos un labās lietas paliktu tikai tur, kur tām jābūt - manī. Tomēr varu teikt, ka šis gads, tā kā tas ir gandrīz pagājis, ir bijis tiešām dažāds - no pilnīgiem pagrimumiem, uz nedaudz ko cerīgāku, un no cerīgāka un patiešām siltām un jaukām sajūtām. 

Mācībām līdz janvārim ir pielikts punkts, kaut gan nē, drīzāk komats, darbā šodien vēl pēdējā diena pirms svētkiem, un, jā, man tas viss nenormāli patīk, un, ja vien ne nogurums, es pat bēdātos, ka šis uz laiku ir apstājies, lai gan atelpa nekad nevienam nav nākusi par ļaunu. No emocijām visam klāt pēdējā laikā nācis klāt gandarījums - gandarījums, skatoties uz konspektiem, gandarījums, skatoties uz savām meitenēm, kad viņas dejo vecāku priekšā deju studijas eglītē, gandarījums par to, ka es neesmu sašļukusi, ka turos.Eh, priecīga nopūta. Baltas jums visiem šīs dienas!

Study hard.

Mācībās, darbos un dejās līdz ausīm - man patīk šī dzīve! Un bez sarkasma, man tiešām patīk. 

Kā tikko atvilkšu elpu, uzdrukāšu sev atskaiti par padarīto un izjusto, tā kā vēl pāris dieniņas,labi, būsim godīgi, nedēļiņas, pacietības, bet tikmēr hieroglifi, radikāļi, japāņi, arābi, ķīnieši, Ņūtona binomi, kombinatorika, balets un dejas ir ieslēgti pilnā jaudā. Apņēmība.

Time is running out.

Es nesaprotu, kur paliek laiks, es priecājos, ka plānotājs ir datorā, tā ka visam pietiek vietas, es esmu nogurusi, bet apņēmības pilna. 

Šis gads, nē, šis rudens ir tik piepildīts kā vēl nekad, un laikam galvenokārt tāpēc, ka kā vēl nekad nododos lietām, darbiem un mācībām. Tā bumbulēšana, kas ir tagad, drīzāk ir nevis slinkošana, bet tiešām nepieciešamība, lai pēc tam varētu sapurināties un darboties tālāk. Uz galda, pie galda, uz palodzēm stāv milzīgas čupas ar pierakstītiem papīriem, kurus palasot brīnos, kad tas viss tika paspēts, galvā čum un mudž visādi hieroglifi - daži ar jēgu, daži vienkārši tāpat aizķērušies. Kustība, jā, kustība ir tas, kas mani vienmēr ir vilinājis un noturējis, apzinos, ka, iespējams, tāpēc, ka apstājoties nezināšu, ko ar sevi iesākt, tagad vismaz ir sevis realizēšana lietās, kur jūtu, ka jūtos droši un īstajā vietā. Jūtu, ka jūtos, jā. Rakstīšana pēdējā laikā nav no tām stiprajām, drošajām lietām. 

Visa nedēļa ir šodiena, viss mēnesis ir šonedēļa.

Rakstīšana varbūt ir aizvirzījusies otrajā plānā, taču godpilnajā, prožektoru gaismas apspīdētajā pirmajā vietā izvirzījusies lasīšana. Daiļliteratūras, jā, antropoloģijas, hieroglifu, ziņu, reklāmu, blogu, uzdevumu, mācību grāmatu, Āzijas civilizāciju vēsturu, matemātikas uzdevumu, dažādu pierakstu un konspektu lasīšana ir šobrīd tas, kas mani nodarbina visvairāk. Un tas laikam ir labi, jo nemitīga informācijas plūsma smadzenēs izraisa domas, kas ļauj nedomāt par to tumšo ārprātu aiz loga, ārējo un iekšējo aukstumu un aprīto laiku, kuru es nekad, nekad vairs neatgūšu.

Bla.

Sēžu universitātes kafejnīcā un mācos kārtējam hieroglifu testam, mācīšos arī mājās pirms privātstundas un uz ielas pirms kursiem un atkal mājās pēc kursiem. Viss mācībās, un tas ir labi, prāts nodarbināts un galvā daudz visādu jaunumu, šoreiz gaužām derīgu. Tikmēr Ķīlis saka, ka vajag samazināt mājas darbu skaitu skolēniem, un īstenībā pareizi vien ir, negulēt viņi paspēs universitātes laikā. Lai priecājas un mācās skolā, kur komunikācijas ceļā, ar skolotāju palīdzību un svaigi gūtām zināšanām viss process kļūst daudz noderīgāk un patīkamāk. Tas noteikti nemazinās mācību kvalitāti, jo mācīties un gatavoties brīvprātīgi mājās neviens nekad neaizliegs un nemaz nevēlas to darīt. Nebūs trakas bērnu mocīšanas. Varētu vēl atvieglot viņu somu svaru, būtu pavisam labi. 

Studentus gan vajag mocīt, citādi vismaz universitātē radies iespaids, ka daži te atnāk tikai paizklaidēties, turklāt par valsts naudu, par nodokļu naudu, jā. Netaisnīgi, un tādiem vēl maksā stipendijas. Un tie nabadziņi, kam eksāmena dienā kaut kas nomisējās vai vienkārši vidusskolā nepaveicās ar skolotāju, kas par savām studijām maksā, raujas un plēšas, lai tikai gūtu maksimālo no tā, kas tiek piedāvāts, paliek muļķu lomā un var tikai cerēt, ka kaut kad ierotēs budžetā. Protams, pārspīlēti, jā, taču izskatās gana patiesi. Studējot budžeta, es jūtu pienākumu, jūtu, ka, ja jau manī investēja valsts līdzekļus, tad man arī jāpierāda, ka tas bija tā vērts, ka es esmu tā vērta un jāmācās ne atzīmju dēļ, bet gan jāizmanto iespēja un pēc iespējas akadēmiski jāpilnveido sevi, īsāk, jāizglītojas. Tik daudz par sasāpējušos izglītības tēmu. Bet, tā kā es redzu, ka kaut tiek bīdīts (IZM), tad tik bezcerīgi šis viss vairs nešķiet. 

Homogeinity versus heterogeneity.

Durkheim called these 'collective representations', recognizing the symbolic nature of social solidarity. It seems ironic in the extreme that simple, homogeneous societies are intent on creating difference where little exists, while complex. heterogeneous societies must strain mightily to create unity out of organic diversity.

John Monaghan and Peter Just
"Social and cultural anthropology"

Un tā vienmēr - mums kaut kas ir, mēs kaut kā dzīvojam, bet vajag pretēji (antropoloģijas lekcija šodien ir mana mīļākā lekcija, antropoloģijas grāmata - jau kādu laiku spēj aizraut). Tiecamies uz homogenitāti, sasniedzam to, bet tad sākam meklēt atšķirības, lai spētu izcelties un konkurēt. Tā arī man - sapildu savu ikdienu ar miljons lietām, lai varētu nodarbināt ķermeni un prātu, bet rezultātā darbojos un domāju un sapņoju tikai par tām laiskajām dienām, kuras vēl nesen ienīdu. Kad tās "laiskās dienas" patiesi pienāk, nevaru rast sev vietu, un atkal mēģinu sev atrast aktivitātes, jo tā vienkārši gulēt un neko nedarīt taču ir galīgi nepieņemami. Laiks auksts, laiks silts, karstumi, aukstumi, kompānija, vientulība, atpūta, darbs, rīti, vakari - visu, visu gribas pretējo un tad atkal pretējo, un atkal. Ideālais variants šādā situācijā laikam būtu vienkārši plūst un pieņemt lietas, pieņemt un meklēt tajās visu patīkamo. Tā nu es mēģinu - no rītiem, ejot uz fakultāti, esmu pasākusi biežāk smaidīt. Ir iemesls, ir daudz dažādu iemeslu - dīvaini cilvēki ar saviebtām sejām sabiedriskajā transportā, kafijas pārdevējs, dažādas netīšām līdz ausīm nonākušas frāzes sarunās, mana hroniskā nemācēšana normāli šķērsot ielu, lietussargu izstādes fakultātes vestibilā un tā tālāk, jo šis saraksts ir  nebeidzams. Arī lekcijās, kas, iespējams, nav tik interesantas, tomēr ir iespējams atrast kādus bonusus - sēžu siltā telpā, varu kaut ko palasīt, paskatīties uz cilvēkiem, jauniem attēliem un varbūt, bet tikai varbūt kaut ko nedaudz arī paklausīties, lai saprastu.  Analizējot un pamanot to, kas nav labi šādās lekcijās, var izsecināt, kas būtu jādara, lai to varētu labot, un šos secinājumus varu izmantot pati savā labā, gan vadot privātstundas, gan mācot mazajām baletu. Starp citu, Anna teica, ka rezultātā mēs visi būsim skolotāji, un, spriežot pēc statistikas, ko katrs no mums dara, patiešām izrādās, ka daudzi māca, vienalga vai tās būtu privātstunda, lekcijas vai kāda cita veida nodarbēs. Mācām un saņemam par to atalgojumu gan finansiālā formālā, gan arī (un patiesībā galvenokārt) morālā pacēluma formā, kas sevi ietver gan gandarījumu, gan motivāciju turpināt darīt. Cik daudz "gan"! Tātad opcijas pastāv, un to ir tik daudz.

Contrasts.

Kā jau vienmēr padejoju pirmdien, padejoju ceturtdien, šonedēļ padejoju vēl piektdien, un no nākamās nedēļas padejošu gan pirmdien, gan otrdien, gan ceturtdien, gan piektdien. Tā diezgan piepildīti. Viss vienā dejošanā, ķīniešu valodā un pienākumos. Es nesūdzos, man tiešām patīk. Tagad tikai sakrāt un uzturēt spēkus, lai pietiek visam, un izdomāt, kā atrast tādu labāku kontaktu ar bērniem. Domāju, ka izdosies.

Šogad rudens spēlē baigās spēles. Sākumā nācās izvilkt siltās drēbes un pa lietu un aukstumu drebināties piecsimt drēbju kārtās, tagad - viss jāvelk nost un var uzsmaidīt tiešām zelta rudenim. Kontrasti visur. 

Līdzīgi kontrasti notiek arī manī - te smiekli, te asaras, te sajūsma, te pilnīgs pagrimums -, un tas viss vienas dienas laikā. Nav jau tā, ka to nevarētu regulēt, taču nav īsti vajadzības un laika tam, jo tā vismaz izteiktāk var novērtēt pretējo emociju (pēc pārdzīvošanas prieku un otrādi un visu, visu pārējo). Sanāk kā pa kalniem, labi vismaz, ka es to esmu kaut cik iemācījusies paturēt sevī, lai neskar citus, lai gan manīt jau tāpat visdrīzāk var. Te tev nu bija maskas likšanas, nelikšanas, dzīvošana godīgi un atvērti. Nav skaidrs, kā ir labāk, nav skaidrs, kur ir līdzsvars, bet arī nevajag. 

Un tagad pie malas ūdens liešanu, jāsavāc sevi un jāmācās, jāmācās, jāmācās. Jāizbauda to, ka man patīk mācīties un ka viss nāk relatīvi viegli. Milzīgs, neaprakstāms prieks par to, ka vismaz akadēmiskā jomā esmu atradusi sev vietu, kur būt, vietu, kur būt produktīvai, entuziastiskai un apņēmīgai.

Religions.

Āzijas kultūra strauji ienāk manā ikdienā. Ne tikai studijas un kursi, bet tagad arī ēdieni (ķīniešu, korejiešu, japāņu pēc iespējami autentiskākām un nerietumnieciskām receptēm), literatūra, jo Murakami joprojām dominē - pēc 1Q84 seko Kafka on the Shore, kas solās būt tiešām laba (jau pēc pirmajām lapām grūti beigt lasīt un smadzenes ir iesaistītas jaunā domāšanas procesā) un pat facebookā mani vienkārši tāpat sāk aicināt aiziāti un piedāvā precēties, ironiski, varbūt tā domu sūtīšana kosmosā tiešām strādā (sveiciens grāmatai un filmai "The Secret", kas sajūsmu tagad un toreiz ne tuvu neizraisīja). Īstenībā visas tās ticēšanas ir viena savāda lieta, jo neizbēgami katrs kaut kam tic, pat, ja tā nav reliģija. Piemēram, man mēteļa kabatā joprojām ir kastanis, kuru es tur kopā ar Kati ieliku pagājušajā rudenī, lai tas "uzsūc negatīvās emocijas". Protams, toreiz tas bija pa jokam, taču tagad es esmu pieradusi pie šī "talismana" kabatā, un tas drīzāk rada patīkamas asociācijas un atmiņas par pagājušo laiku, respektīvi, uz laiku tiešām dzēš negatīvās emocijas. Par laimi mans kastanis nevienam netraucē.

Pēc Arābu vēstures lekcijas sāku meklēt internetā visādu informāciju par islamu un muslimiem, jo daudz kas nebija skaidrs. Nošokējos. Varbūt nepareizā lapa, taču tas, kas tur bija rakstīts, gan ievadvārdos, gan forumā likās man galīgi nepieņemami. Tik kategoriski un citas lietas izslēdzoši. Piemēram, tika skaidrots, ka islamā mūzika ir aizliegta, jo tā esot kārtējā apreibināšanās viela un jo visi mūziķi, īsi sakot, ir netīri, zemi cilvēki (Tas nekas, ka realitātē, piemēram, ir arī santehniķi - izvarotāji vai elektriķi - maniaki). Es saprotu, ka var būt aizliegta mūzika, taču kā var tā ģeneralizēt? Kā var ar savu ticību par netīru padarīt visu, kas nav tai piederīgs? Pasaule tomēr visiem viena un, ja tu gribi, lai tavu ticību respektē, tad respektē arī citus, arī tos, kas netic. Tas nestrādā tikai vienā virzienā. Lai nu kā kopumā izskatījās, ka tas viss pasākums rada ārkārtīgi daudz problēmu - televizoru skatīties nabaga sievietes nevar, jo tur visu laiku esot attēloti abi dzimumi un pa laikam skan mūzika, Ramadāna laikā baseinā peldēt arī nesanāk, jo pēkšņi var iesmelties ūdens mutē, par diētām un slimībām nemaz nerunājot - saslimi, tātad Allahs tā gribēja. Un sievietes nav nospiestas, nebūt ne, tikai nez kādēļ to vienīgie pienākumi rezultātā ir saistīti tikai ar māju. Protams, varbūt viņas ir laimīgas un jūtas garīgi piepildītas, taču man to nesaprast. Reliģija ir pieņemama lieta līdz robežām, jā, tā izskaidro lietas un dod dažādas vadlīnijas pa dzīvi, bet brīdi, kad tā pamazām izslēdz racionālo domāšanu, vai tad tā nekļūst kaitīga? Man šķiet neiespējami, ka islams laupa baudu klausīties mūziku, laupa baudu vērtēt un skatīties uz gleznām, skulptūrām, laupa cilvēkiem mākslu. Sevis ziedošana, ziedošana kaut kam, kas jau automātiski no bērnības tiek iemācīts, nemēģinot nonākt pie tā pašam, nonākt pie sava pasaules redzējuma, pie savas filosofijas - eh.

Motivation.

Lieliski pavadīta vakardiena, un tā negadās bieži. Patīkamākais, ka nekas ārpus kārtas īpašs nemaz nenotika,  respektīvi, iepriecināja mazi notikumi ikdienas gaitā, kas kopā veidoja superīgu garastāvokli un padarīta darba sajūtu. Saprotams, ka atskaites citiem nav interesantas, bet nu, šis būs primāri man pašai. Tātad pirmais un ļoti būtiskais ir tas, ka es tiešām izbaudu to, ko studēju. Ķīniešu valoda, kas mijas ar viņu kultūru un īpatnējo domāšanas veidu, tiešām aizrauj un ierauj azartā. Hieroglifi, pinyin, tulkojumi - viss vienā milzīgā mezglā, kuru atšķetināt kļūst arvien interesantāk. Nekas, ka pagaidām lēni, ka fonētikās pagaidām tikai dziedam un hieroglifikās tikai zīmējām, toties sarunvalodā pie ķīnieša ir iespēja to visu salikt pa plauktiņiem un kaut ko samocīti pateikt, par ko rodas neizmērojams prieks, jo tas rada tādu vieglu cerību, ka pēc laika es varēšu "dziedāt un zīmēt" pavisam raiti, cerams, arī Ķīnā. Vilina. 

Pēc kursiem nogurums darīja savu - knapi aizvilkos līdz dejošanai un gausi saģērbos. Brīžiem šķiet, ka ir par daudz, ka lekcijas, privātstundas un kursi paņem visas manas koncentrēšanās spējas, un dejošanai ne nieka neatstāj. Tomēr, kā pierādījās, tas viss ir aplami. Vismaz vakar. Parādās otrā elpa un milzīgs prieks dejot, dejot to, kas patīk, un nedaudz arī to, kas nepatīk, bet bez pretenzijām. Mācījāmies jaunu deju, to, ko tik tiešām nebiju cerējusi dejot, bet tik ļoti vēlējos. Ha, izrādās, ka dejošu, un tagad atliek vien pierādīt sev, ka to spēju un spēju tā, lai  pašai un citiem prieks - man prieks dejot, partnerim - dejot ar mani pārī, citiem - skatīties. 

Un tā katru dienu pa uzdevumam, tā katru dienu pa pārbaudījumam. Pa mazajām laika starpiņām - kafija, ziņas, socializēšanās un grāmata, kas tūdaļ tiks pabeigta. Redz, izrādās visu var paspēt, vajag tikai vēlēšanos un apņēmību. Pagaidām abu man pietiek. 

Everything I do.

Šodien es nolēmu nebūt naiva un neticēt lietām, kurām gribas ticēt. Šodien es nolēmu mācīties skatīties uz lietām ar vēsu galvu, mēģinot atmest malā emocijas, un necensties sevi iedrošināt bez īpaša iemesla. Šodien, bet īstenībā arī vakar, es sapratu, ka ilgojos pēc saviem draugiem, kas ir prom, jo jaunus un patiesus iegūt šajā vecumā nav vienkārši un nav arī īsti vēlēšanās, un galvenais uzticēšanās. Tagad atliek vien atcerēties to arī rīt un parīt, un varbūt tad viss nešķitīs tik drūmās krāsās krāsots. 

Peaceful silence.

Apbrīnojami skaista dziesma Shipsi izpildījumā, turpinot manu šī vakara miera tēmu. Uzreiz var just, ka I.Kalniņš.

Apvij rokas ap kaklu, ieklausies - auļo pulss.
Nerunā šobrīd, vārdi kā akmeņi neveikli būs.
Sildies pie manam lupām vēl mirkli un tad - laiks iet.
Naksnīgā salā sniegs nočirkst kā aizlauzts zieds.

Caur baltu puteni klūpot, pulss aizkusis elš.
Caur vai ap tavu dzīvi zogas mans ceļš.

Caur vai ap tavu dzīvi zogas mans ceļš.

Cirtaina čigāniete smiedamās kārtis jauc -
Uzliec rublīti, mīļā, pateikšu, kā viņu sauc.

Caur baltu puteni klūpot, pulss aizkusis elš.
Caur vai ap tavu dzīvi zogas mans ceļš.

Caur vai ap tavu dzīvi zogas mans ceļš.

Vārdi: Laima Līvena

Mūzika (kuru šeit gan nedzirdēt, bet, ticiet, skaista): Imants Kalniņš