Religions.

Āzijas kultūra strauji ienāk manā ikdienā. Ne tikai studijas un kursi, bet tagad arī ēdieni (ķīniešu, korejiešu, japāņu pēc iespējami autentiskākām un nerietumnieciskām receptēm), literatūra, jo Murakami joprojām dominē - pēc 1Q84 seko Kafka on the Shore, kas solās būt tiešām laba (jau pēc pirmajām lapām grūti beigt lasīt un smadzenes ir iesaistītas jaunā domāšanas procesā) un pat facebookā mani vienkārši tāpat sāk aicināt aiziāti un piedāvā precēties, ironiski, varbūt tā domu sūtīšana kosmosā tiešām strādā (sveiciens grāmatai un filmai "The Secret", kas sajūsmu tagad un toreiz ne tuvu neizraisīja). Īstenībā visas tās ticēšanas ir viena savāda lieta, jo neizbēgami katrs kaut kam tic, pat, ja tā nav reliģija. Piemēram, man mēteļa kabatā joprojām ir kastanis, kuru es tur kopā ar Kati ieliku pagājušajā rudenī, lai tas "uzsūc negatīvās emocijas". Protams, toreiz tas bija pa jokam, taču tagad es esmu pieradusi pie šī "talismana" kabatā, un tas drīzāk rada patīkamas asociācijas un atmiņas par pagājušo laiku, respektīvi, uz laiku tiešām dzēš negatīvās emocijas. Par laimi mans kastanis nevienam netraucē.

Pēc Arābu vēstures lekcijas sāku meklēt internetā visādu informāciju par islamu un muslimiem, jo daudz kas nebija skaidrs. Nošokējos. Varbūt nepareizā lapa, taču tas, kas tur bija rakstīts, gan ievadvārdos, gan forumā likās man galīgi nepieņemami. Tik kategoriski un citas lietas izslēdzoši. Piemēram, tika skaidrots, ka islamā mūzika ir aizliegta, jo tā esot kārtējā apreibināšanās viela un jo visi mūziķi, īsi sakot, ir netīri, zemi cilvēki (Tas nekas, ka realitātē, piemēram, ir arī santehniķi - izvarotāji vai elektriķi - maniaki). Es saprotu, ka var būt aizliegta mūzika, taču kā var tā ģeneralizēt? Kā var ar savu ticību par netīru padarīt visu, kas nav tai piederīgs? Pasaule tomēr visiem viena un, ja tu gribi, lai tavu ticību respektē, tad respektē arī citus, arī tos, kas netic. Tas nestrādā tikai vienā virzienā. Lai nu kā kopumā izskatījās, ka tas viss pasākums rada ārkārtīgi daudz problēmu - televizoru skatīties nabaga sievietes nevar, jo tur visu laiku esot attēloti abi dzimumi un pa laikam skan mūzika, Ramadāna laikā baseinā peldēt arī nesanāk, jo pēkšņi var iesmelties ūdens mutē, par diētām un slimībām nemaz nerunājot - saslimi, tātad Allahs tā gribēja. Un sievietes nav nospiestas, nebūt ne, tikai nez kādēļ to vienīgie pienākumi rezultātā ir saistīti tikai ar māju. Protams, varbūt viņas ir laimīgas un jūtas garīgi piepildītas, taču man to nesaprast. Reliģija ir pieņemama lieta līdz robežām, jā, tā izskaidro lietas un dod dažādas vadlīnijas pa dzīvi, bet brīdi, kad tā pamazām izslēdz racionālo domāšanu, vai tad tā nekļūst kaitīga? Man šķiet neiespējami, ka islams laupa baudu klausīties mūziku, laupa baudu vērtēt un skatīties uz gleznām, skulptūrām, laupa cilvēkiem mākslu. Sevis ziedošana, ziedošana kaut kam, kas jau automātiski no bērnības tiek iemācīts, nemēģinot nonākt pie tā pašam, nonākt pie sava pasaules redzējuma, pie savas filosofijas - eh.