Motivation.

Lieliski pavadīta vakardiena, un tā negadās bieži. Patīkamākais, ka nekas ārpus kārtas īpašs nemaz nenotika,  respektīvi, iepriecināja mazi notikumi ikdienas gaitā, kas kopā veidoja superīgu garastāvokli un padarīta darba sajūtu. Saprotams, ka atskaites citiem nav interesantas, bet nu, šis būs primāri man pašai. Tātad pirmais un ļoti būtiskais ir tas, ka es tiešām izbaudu to, ko studēju. Ķīniešu valoda, kas mijas ar viņu kultūru un īpatnējo domāšanas veidu, tiešām aizrauj un ierauj azartā. Hieroglifi, pinyin, tulkojumi - viss vienā milzīgā mezglā, kuru atšķetināt kļūst arvien interesantāk. Nekas, ka pagaidām lēni, ka fonētikās pagaidām tikai dziedam un hieroglifikās tikai zīmējām, toties sarunvalodā pie ķīnieša ir iespēja to visu salikt pa plauktiņiem un kaut ko samocīti pateikt, par ko rodas neizmērojams prieks, jo tas rada tādu vieglu cerību, ka pēc laika es varēšu "dziedāt un zīmēt" pavisam raiti, cerams, arī Ķīnā. Vilina. 

Pēc kursiem nogurums darīja savu - knapi aizvilkos līdz dejošanai un gausi saģērbos. Brīžiem šķiet, ka ir par daudz, ka lekcijas, privātstundas un kursi paņem visas manas koncentrēšanās spējas, un dejošanai ne nieka neatstāj. Tomēr, kā pierādījās, tas viss ir aplami. Vismaz vakar. Parādās otrā elpa un milzīgs prieks dejot, dejot to, kas patīk, un nedaudz arī to, kas nepatīk, bet bez pretenzijām. Mācījāmies jaunu deju, to, ko tik tiešām nebiju cerējusi dejot, bet tik ļoti vēlējos. Ha, izrādās, ka dejošu, un tagad atliek vien pierādīt sev, ka to spēju un spēju tā, lai  pašai un citiem prieks - man prieks dejot, partnerim - dejot ar mani pārī, citiem - skatīties. 

Un tā katru dienu pa uzdevumam, tā katru dienu pa pārbaudījumam. Pa mazajām laika starpiņām - kafija, ziņas, socializēšanās un grāmata, kas tūdaļ tiks pabeigta. Redz, izrādās visu var paspēt, vajag tikai vēlēšanos un apņēmību. Pagaidām abu man pietiek.