Es nesaprotu, kur paliek laiks, es priecājos, ka plānotājs ir datorā, tā ka visam pietiek vietas, es esmu nogurusi, bet apņēmības pilna.
Šis gads, nē, šis rudens ir tik piepildīts kā vēl nekad, un laikam galvenokārt tāpēc, ka kā vēl nekad nododos lietām, darbiem un mācībām. Tā bumbulēšana, kas ir tagad, drīzāk ir nevis slinkošana, bet tiešām nepieciešamība, lai pēc tam varētu sapurināties un darboties tālāk. Uz galda, pie galda, uz palodzēm stāv milzīgas čupas ar pierakstītiem papīriem, kurus palasot brīnos, kad tas viss tika paspēts, galvā čum un mudž visādi hieroglifi - daži ar jēgu, daži vienkārši tāpat aizķērušies. Kustība, jā, kustība ir tas, kas mani vienmēr ir vilinājis un noturējis, apzinos, ka, iespējams, tāpēc, ka apstājoties nezināšu, ko ar sevi iesākt, tagad vismaz ir sevis realizēšana lietās, kur jūtu, ka jūtos droši un īstajā vietā. Jūtu, ka jūtos, jā. Rakstīšana pēdējā laikā nav no tām stiprajām, drošajām lietām.
Visa nedēļa ir šodiena, viss mēnesis ir šonedēļa.
Rakstīšana varbūt ir aizvirzījusies otrajā plānā, taču godpilnajā, prožektoru gaismas apspīdētajā pirmajā vietā izvirzījusies lasīšana. Daiļliteratūras, jā, antropoloģijas, hieroglifu, ziņu, reklāmu, blogu, uzdevumu, mācību grāmatu, Āzijas civilizāciju vēsturu, matemātikas uzdevumu, dažādu pierakstu un konspektu lasīšana ir šobrīd tas, kas mani nodarbina visvairāk. Un tas laikam ir labi, jo nemitīga informācijas plūsma smadzenēs izraisa domas, kas ļauj nedomāt par to tumšo ārprātu aiz loga, ārējo un iekšējo aukstumu un aprīto laiku, kuru es nekad, nekad vairs neatgūšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru