Homogeinity versus heterogeneity.

Durkheim called these 'collective representations', recognizing the symbolic nature of social solidarity. It seems ironic in the extreme that simple, homogeneous societies are intent on creating difference where little exists, while complex. heterogeneous societies must strain mightily to create unity out of organic diversity.

John Monaghan and Peter Just
"Social and cultural anthropology"

Un tā vienmēr - mums kaut kas ir, mēs kaut kā dzīvojam, bet vajag pretēji (antropoloģijas lekcija šodien ir mana mīļākā lekcija, antropoloģijas grāmata - jau kādu laiku spēj aizraut). Tiecamies uz homogenitāti, sasniedzam to, bet tad sākam meklēt atšķirības, lai spētu izcelties un konkurēt. Tā arī man - sapildu savu ikdienu ar miljons lietām, lai varētu nodarbināt ķermeni un prātu, bet rezultātā darbojos un domāju un sapņoju tikai par tām laiskajām dienām, kuras vēl nesen ienīdu. Kad tās "laiskās dienas" patiesi pienāk, nevaru rast sev vietu, un atkal mēģinu sev atrast aktivitātes, jo tā vienkārši gulēt un neko nedarīt taču ir galīgi nepieņemami. Laiks auksts, laiks silts, karstumi, aukstumi, kompānija, vientulība, atpūta, darbs, rīti, vakari - visu, visu gribas pretējo un tad atkal pretējo, un atkal. Ideālais variants šādā situācijā laikam būtu vienkārši plūst un pieņemt lietas, pieņemt un meklēt tajās visu patīkamo. Tā nu es mēģinu - no rītiem, ejot uz fakultāti, esmu pasākusi biežāk smaidīt. Ir iemesls, ir daudz dažādu iemeslu - dīvaini cilvēki ar saviebtām sejām sabiedriskajā transportā, kafijas pārdevējs, dažādas netīšām līdz ausīm nonākušas frāzes sarunās, mana hroniskā nemācēšana normāli šķērsot ielu, lietussargu izstādes fakultātes vestibilā un tā tālāk, jo šis saraksts ir  nebeidzams. Arī lekcijās, kas, iespējams, nav tik interesantas, tomēr ir iespējams atrast kādus bonusus - sēžu siltā telpā, varu kaut ko palasīt, paskatīties uz cilvēkiem, jauniem attēliem un varbūt, bet tikai varbūt kaut ko nedaudz arī paklausīties, lai saprastu.  Analizējot un pamanot to, kas nav labi šādās lekcijās, var izsecināt, kas būtu jādara, lai to varētu labot, un šos secinājumus varu izmantot pati savā labā, gan vadot privātstundas, gan mācot mazajām baletu. Starp citu, Anna teica, ka rezultātā mēs visi būsim skolotāji, un, spriežot pēc statistikas, ko katrs no mums dara, patiešām izrādās, ka daudzi māca, vienalga vai tās būtu privātstunda, lekcijas vai kāda cita veida nodarbēs. Mācām un saņemam par to atalgojumu gan finansiālā formālā, gan arī (un patiesībā galvenokārt) morālā pacēluma formā, kas sevi ietver gan gandarījumu, gan motivāciju turpināt darīt. Cik daudz "gan"! Tātad opcijas pastāv, un to ir tik daudz.

Contrasts.

Kā jau vienmēr padejoju pirmdien, padejoju ceturtdien, šonedēļ padejoju vēl piektdien, un no nākamās nedēļas padejošu gan pirmdien, gan otrdien, gan ceturtdien, gan piektdien. Tā diezgan piepildīti. Viss vienā dejošanā, ķīniešu valodā un pienākumos. Es nesūdzos, man tiešām patīk. Tagad tikai sakrāt un uzturēt spēkus, lai pietiek visam, un izdomāt, kā atrast tādu labāku kontaktu ar bērniem. Domāju, ka izdosies.

Šogad rudens spēlē baigās spēles. Sākumā nācās izvilkt siltās drēbes un pa lietu un aukstumu drebināties piecsimt drēbju kārtās, tagad - viss jāvelk nost un var uzsmaidīt tiešām zelta rudenim. Kontrasti visur. 

Līdzīgi kontrasti notiek arī manī - te smiekli, te asaras, te sajūsma, te pilnīgs pagrimums -, un tas viss vienas dienas laikā. Nav jau tā, ka to nevarētu regulēt, taču nav īsti vajadzības un laika tam, jo tā vismaz izteiktāk var novērtēt pretējo emociju (pēc pārdzīvošanas prieku un otrādi un visu, visu pārējo). Sanāk kā pa kalniem, labi vismaz, ka es to esmu kaut cik iemācījusies paturēt sevī, lai neskar citus, lai gan manīt jau tāpat visdrīzāk var. Te tev nu bija maskas likšanas, nelikšanas, dzīvošana godīgi un atvērti. Nav skaidrs, kā ir labāk, nav skaidrs, kur ir līdzsvars, bet arī nevajag. 

Un tagad pie malas ūdens liešanu, jāsavāc sevi un jāmācās, jāmācās, jāmācās. Jāizbauda to, ka man patīk mācīties un ka viss nāk relatīvi viegli. Milzīgs, neaprakstāms prieks par to, ka vismaz akadēmiskā jomā esmu atradusi sev vietu, kur būt, vietu, kur būt produktīvai, entuziastiskai un apņēmīgai.

Religions.

Āzijas kultūra strauji ienāk manā ikdienā. Ne tikai studijas un kursi, bet tagad arī ēdieni (ķīniešu, korejiešu, japāņu pēc iespējami autentiskākām un nerietumnieciskām receptēm), literatūra, jo Murakami joprojām dominē - pēc 1Q84 seko Kafka on the Shore, kas solās būt tiešām laba (jau pēc pirmajām lapām grūti beigt lasīt un smadzenes ir iesaistītas jaunā domāšanas procesā) un pat facebookā mani vienkārši tāpat sāk aicināt aiziāti un piedāvā precēties, ironiski, varbūt tā domu sūtīšana kosmosā tiešām strādā (sveiciens grāmatai un filmai "The Secret", kas sajūsmu tagad un toreiz ne tuvu neizraisīja). Īstenībā visas tās ticēšanas ir viena savāda lieta, jo neizbēgami katrs kaut kam tic, pat, ja tā nav reliģija. Piemēram, man mēteļa kabatā joprojām ir kastanis, kuru es tur kopā ar Kati ieliku pagājušajā rudenī, lai tas "uzsūc negatīvās emocijas". Protams, toreiz tas bija pa jokam, taču tagad es esmu pieradusi pie šī "talismana" kabatā, un tas drīzāk rada patīkamas asociācijas un atmiņas par pagājušo laiku, respektīvi, uz laiku tiešām dzēš negatīvās emocijas. Par laimi mans kastanis nevienam netraucē.

Pēc Arābu vēstures lekcijas sāku meklēt internetā visādu informāciju par islamu un muslimiem, jo daudz kas nebija skaidrs. Nošokējos. Varbūt nepareizā lapa, taču tas, kas tur bija rakstīts, gan ievadvārdos, gan forumā likās man galīgi nepieņemami. Tik kategoriski un citas lietas izslēdzoši. Piemēram, tika skaidrots, ka islamā mūzika ir aizliegta, jo tā esot kārtējā apreibināšanās viela un jo visi mūziķi, īsi sakot, ir netīri, zemi cilvēki (Tas nekas, ka realitātē, piemēram, ir arī santehniķi - izvarotāji vai elektriķi - maniaki). Es saprotu, ka var būt aizliegta mūzika, taču kā var tā ģeneralizēt? Kā var ar savu ticību par netīru padarīt visu, kas nav tai piederīgs? Pasaule tomēr visiem viena un, ja tu gribi, lai tavu ticību respektē, tad respektē arī citus, arī tos, kas netic. Tas nestrādā tikai vienā virzienā. Lai nu kā kopumā izskatījās, ka tas viss pasākums rada ārkārtīgi daudz problēmu - televizoru skatīties nabaga sievietes nevar, jo tur visu laiku esot attēloti abi dzimumi un pa laikam skan mūzika, Ramadāna laikā baseinā peldēt arī nesanāk, jo pēkšņi var iesmelties ūdens mutē, par diētām un slimībām nemaz nerunājot - saslimi, tātad Allahs tā gribēja. Un sievietes nav nospiestas, nebūt ne, tikai nez kādēļ to vienīgie pienākumi rezultātā ir saistīti tikai ar māju. Protams, varbūt viņas ir laimīgas un jūtas garīgi piepildītas, taču man to nesaprast. Reliģija ir pieņemama lieta līdz robežām, jā, tā izskaidro lietas un dod dažādas vadlīnijas pa dzīvi, bet brīdi, kad tā pamazām izslēdz racionālo domāšanu, vai tad tā nekļūst kaitīga? Man šķiet neiespējami, ka islams laupa baudu klausīties mūziku, laupa baudu vērtēt un skatīties uz gleznām, skulptūrām, laupa cilvēkiem mākslu. Sevis ziedošana, ziedošana kaut kam, kas jau automātiski no bērnības tiek iemācīts, nemēģinot nonākt pie tā pašam, nonākt pie sava pasaules redzējuma, pie savas filosofijas - eh.

Motivation.

Lieliski pavadīta vakardiena, un tā negadās bieži. Patīkamākais, ka nekas ārpus kārtas īpašs nemaz nenotika,  respektīvi, iepriecināja mazi notikumi ikdienas gaitā, kas kopā veidoja superīgu garastāvokli un padarīta darba sajūtu. Saprotams, ka atskaites citiem nav interesantas, bet nu, šis būs primāri man pašai. Tātad pirmais un ļoti būtiskais ir tas, ka es tiešām izbaudu to, ko studēju. Ķīniešu valoda, kas mijas ar viņu kultūru un īpatnējo domāšanas veidu, tiešām aizrauj un ierauj azartā. Hieroglifi, pinyin, tulkojumi - viss vienā milzīgā mezglā, kuru atšķetināt kļūst arvien interesantāk. Nekas, ka pagaidām lēni, ka fonētikās pagaidām tikai dziedam un hieroglifikās tikai zīmējām, toties sarunvalodā pie ķīnieša ir iespēja to visu salikt pa plauktiņiem un kaut ko samocīti pateikt, par ko rodas neizmērojams prieks, jo tas rada tādu vieglu cerību, ka pēc laika es varēšu "dziedāt un zīmēt" pavisam raiti, cerams, arī Ķīnā. Vilina. 

Pēc kursiem nogurums darīja savu - knapi aizvilkos līdz dejošanai un gausi saģērbos. Brīžiem šķiet, ka ir par daudz, ka lekcijas, privātstundas un kursi paņem visas manas koncentrēšanās spējas, un dejošanai ne nieka neatstāj. Tomēr, kā pierādījās, tas viss ir aplami. Vismaz vakar. Parādās otrā elpa un milzīgs prieks dejot, dejot to, kas patīk, un nedaudz arī to, kas nepatīk, bet bez pretenzijām. Mācījāmies jaunu deju, to, ko tik tiešām nebiju cerējusi dejot, bet tik ļoti vēlējos. Ha, izrādās, ka dejošu, un tagad atliek vien pierādīt sev, ka to spēju un spēju tā, lai  pašai un citiem prieks - man prieks dejot, partnerim - dejot ar mani pārī, citiem - skatīties. 

Un tā katru dienu pa uzdevumam, tā katru dienu pa pārbaudījumam. Pa mazajām laika starpiņām - kafija, ziņas, socializēšanās un grāmata, kas tūdaļ tiks pabeigta. Redz, izrādās visu var paspēt, vajag tikai vēlēšanos un apņēmību. Pagaidām abu man pietiek. 

Everything I do.

Šodien es nolēmu nebūt naiva un neticēt lietām, kurām gribas ticēt. Šodien es nolēmu mācīties skatīties uz lietām ar vēsu galvu, mēģinot atmest malā emocijas, un necensties sevi iedrošināt bez īpaša iemesla. Šodien, bet īstenībā arī vakar, es sapratu, ka ilgojos pēc saviem draugiem, kas ir prom, jo jaunus un patiesus iegūt šajā vecumā nav vienkārši un nav arī īsti vēlēšanās, un galvenais uzticēšanās. Tagad atliek vien atcerēties to arī rīt un parīt, un varbūt tad viss nešķitīs tik drūmās krāsās krāsots. 

Peaceful silence.

Apbrīnojami skaista dziesma Shipsi izpildījumā, turpinot manu šī vakara miera tēmu. Uzreiz var just, ka I.Kalniņš.

Apvij rokas ap kaklu, ieklausies - auļo pulss.
Nerunā šobrīd, vārdi kā akmeņi neveikli būs.
Sildies pie manam lupām vēl mirkli un tad - laiks iet.
Naksnīgā salā sniegs nočirkst kā aizlauzts zieds.

Caur baltu puteni klūpot, pulss aizkusis elš.
Caur vai ap tavu dzīvi zogas mans ceļš.

Caur vai ap tavu dzīvi zogas mans ceļš.

Cirtaina čigāniete smiedamās kārtis jauc -
Uzliec rublīti, mīļā, pateikšu, kā viņu sauc.

Caur baltu puteni klūpot, pulss aizkusis elš.
Caur vai ap tavu dzīvi zogas mans ceļš.

Caur vai ap tavu dzīvi zogas mans ceļš.

Vārdi: Laima Līvena

Mūzika (kuru šeit gan nedzirdēt, bet, ticiet, skaista): Imants Kalniņš

A bit about nothing.

Mierīgāk. Laikam tā arī jābūt. Nav nedz ārprātīgas degsmes darīt, nav arī bezpalīdzīga slinkuma, kas bremzētu. Emocionālā ziņā gan šāds līdzsvars vēl nav sasniedzams, bet to ar laiku, lai nav jāmetas no asarām smieklos. Nekas jauns.

Jauni ir cilvēki apkārt, kurus pamazām iepazīstu, jauna daļēji ir arī vide, pie kuras, šķiet, esmu pieradusi. Pieradusi esmu arī pie astoņām ķīniešu valodām nedēļā, un hieroglifi vairs nešķiet kaut kas galīgi neiespējams.  Challenge accepted. Arī visas Āzijas vēstures sāk interesēt arvien vairāk, palīdz tas, ka paralēli lasu Murakami 19Q4, kas ir iekšā japāņu kultūrā, rindā vēl stāv Ķīnas vēstures grāmata, tad šis tas no daiļliteratūras ķīniešu kontekstā, un arābi, nu, tiem vēl būs nedaudz jāpagaida, lai gan lekcijas arī ir interesantas, tieši pagājušajā Arābu vēstures lekcijā pieķēru sevi pie domas, ka prezentācijas virsraksts "Arābu pasaule pirms Islāma" šķiet neloģisks, jo iepriekš vārdi "arābi" un "islāms" nešķita dalāmi, vienkārši nebija vajadzības par to domāt, toties tagad ir. Ja vien lielajā auditorijā nebūtu tik auksti, un nebūtu auksti vispār - arī ārā un iekšā. Šosemestr ir viens kurss, kas liek padomāt vairāk filosofiskā plaknē, proti, etnogrāfija. Pagaidām manā kontā ir antropoloģijas, kultūras un sabiedrības jēdzieni, kas ļauj padomāt un paanalizēt savas zināšanas drīzāk pašai, ne tik daudz kā semināros, kur visi runā krustām šķērsām par visu pasauli, bet tikai ne pa tēmu. Lai jau runā. 

Un te? Un šoreiz? Jā, atkal neko nepateicu, bet gribējās. 

Birthday.

Vakardien es piedzimu. Piedzimu jau 20.reizi. Sākās jauna desmitgade, kas it kā nav nekas pārlieku īpašs un satraucošs, taču neapšaubāmi skaists simbols, kas reprezentē jaunu sākumu (?). Brīžiem šķiet skumji, ka man nereti vajag svētkus vai īpašus notikumus, lai saprastu, cik lieliski cilvēki ir man apkārt. Lai gan nav jau tā, ka citos brīžos tā nav, vienkārši es par to neaizdomājos, bet pieņemu kā ko pašsaprotamu. Vakar es par to domāju visu dienu - domāju par to, ka man ir paveicies būt tur, kur esmu šobrīd. Ja atskatās atpakaļ (negrasos veikt pagājušā gada atskaiti, bet tomēr), saprotu, ka man ir pieticis spēka izturēt lietas, ka man ir pieticis drosmes pārmaiņām un ka tas viss ir nācis man par labu, jo šobrīd es daru to, kas man patīk, un jūtos gana piepildīta. Piepildīta gan ar pozitīvo, gan negatīvo, negatīvo, jo ir realitātes izjūta, jo nav rozā briļļu pārmaiņas pēc. 

Bez mācībām, kas, stāstot citiem un iedziļinoties pašai, izrādās vēl interesantākas un piepildošākas, pagājšnedēļ izglītojos, apmeklējot vieslekciju par nāvessodu un KOMPASA rudens cikla pirmās lekcijas par laikmetīgo režiju un laikmetīgo klasisko mūziku. Vēl viens viegls pieskāriens kultūrai, un šoreiz no iekšas, pārliecināšanās, ka man apkārt ir gaužām interesanti cilvēki, kas pamanās darīt lietas, kas viņiem tuvas sirdij, radīt ar tām baudu citiem, attīstīt nozari kā tādu un vēl pamanīties kaut ko nopelnīt. Tas vēlreiz pierāda to, ka visiem nav jābūt sausiem grāmatvežiem vai intelektuāliem inženieriem, kas pelna milzu naudas.  Protams, tādus arī vajag, bet ideālā variantā tiem jābūt cilvēkiem, kas jūt sev tajā vietā, kas ir motivēti, atvērti iespējām un azartiski, nevis samīdīti mākslinieki, kam ieborēts, ka ar mākslu pelnīt nevar, ka vēlāk būs jābaro bērni un ka šim visam taču esot tāds potenciāls! Jo galu galā darbs neesot hobijs, var jau paciest, lai bērnus pabarotu. Neapšaubāmi, paciest var, taču tas drīzāk ir izņēmuma gadījums, bezizejas stāvoklis, nevis domāšanas veids jaunietim, kas tikai plāno savu dzīvi un dodas mācīties to, kas neinteresē, tikai tāpēc, ka attiecīgajā nozarē varēšot vairāk nopelnīt. Nespēju iedomāties ikrīta celšanos ar sakostiem zobiem,lai dotos uz sev vienaldzīgām lekcijām un pēc tam lai darītu darbu, kurš nav piemērots, tajā pašā laikā apzinoties, ka tādu cilvēku reāli ir daudz, jo tikai tā var nopelnīt. Iespējams, ka šeit runā jaunības maksimālisms (jau atkal), bet es tiešām vēlos ticēt, ka ar lietām, uz kurām ir talants, lai tā būtu grāmatvedība, tulkošana vai tēlniecība, var atrast ceļu uz veiksmi, var cīnīties, jo tas vismaz ir tā vērts. Mānīt sevi un cīnīties ar to, kas nav man aktuāls? Nē, paldies. 

Higher education.

Man jau atkal nepatīk brīvdienas. Jau atkal es nemāku atpūsties tā, lai pašai prieks, jau atkal gribas sevi nodarbināt pēc iespējas derīgāk. Derīgāk, jā, derīgi citiem, kā es nesen uzzināju un attiecīgi arī turpmāk apsvēru. Derīgums, kas ir ne tikai ekonomikā no katras nākamās patērētās preču vienības, bet arī no cilvēka, šajā gadījumā no manis, un, ja es nejūtos derīga vismaz kaut kam, respektīvi vajadzīga, es, protams, jūtos slikti, un brīvdienās, kā izrādās, tas ir īpaši raksturīgi. Uzņemties darīt lietas, jo iespēju taču ir tik daudz, traucē nogurums un nespēks, kas padara šo darīšanu daudzreiz sarežģītāku, ar ko, jau atkal, varētu cīnīties, tomēr iekšējā cīņa nav kaut kas, kas man pēdējā laikā padotos. Padotos, padodos. Labā ziņa ir tā, ka citās jomās mans iekšējais spars vēl nav galīgi iznīcis un spītība pagaidām jūtas gluži komfortabli starp visādiem maniem nespēkiem, pesimistiskajiem noskaņojumiem, nihilistiskajiem pārdomu plūdiem. 

Vakardien atvēru jaunu, tīru kladi (man ārkārtīgi patīk tā smarža un sajūta, ka tas ir sākums kam jaunam), un sāku veidot visnotaļ pedantiskus pierakstus ķīniešu valodā - gan hieroglifikā, gan fonētikā. Skatoties uz dažādajiem hieroglifiem, grafēmām un transkripcijām, sapratu, ka mācīties ko tādu ir tiešām sasodīti interesanti un ka šī ir lieta, ko vajadzētu novest līdz galam. Līdz galam šajā gadījumā nozīmē līdz mūža galam, jo hieroglifu ir vairāk nekā saprašanas, taču tas, kas šobrīd ir aktuāli, ir paātrināt šo procesu un darīt to iespējami kvalitatīvi. Šeit izvairīties no "ķeksīša vai pienākuma pēc", šo padarīt par aizraušanos, nevis tukšu un mokošu kalšanu no galvas. 

Patiesībā šogad izskatās daudz priecīgāk, skatoties uz saviem draugiem, paziņām, kas, šķiet, arvien konkrētāk saprot, ko grib, vismaz akadēmiskā ziņā. Daži ir ko mainījuši, daži vienkārši paskatījušies citām acīm uz veco, un rezultātā ir potenciāls, ka manu draugu, paziņu lokā būs neaizstājami, nepārspējami speciālisti. Nezinu, joprojām nešķiet, ka Latvijā ar izglītību viss būtu tik švaki, kā to mālē, - ir dotas daudz iespējas mācīties, ir lielas bibliotēkas un pieejami dažādi resursi, ko pētīt krustām-šķērsām. Jā, ir daudz dažādu lietu, kuras ir šķietami nevajadzīgas, taču, kas pieradina pie disciplīnas un, iespējams, apziņas, ka šajā pasaulē viss nebūt nav taisnīgi, un galu galā tas nenozīmē, ka citur mācīties ir labāk. Slinkot var daudz kur, dažās vietās tam ir vairāk iespēju, jo viss ir pasniegts uz paplātes, kas, protams, galīgi nav slikti, bet kas pilnīgi noteikti neaudzina raksturu, jo galu galā šis vecums taču ir laiks, kad sisties uz priekšu, cīnīties un meklēt, nevis gaidīt, kad notiks brīnumi. Neviens nav mums parādā, te sākas posms, kad jārīkojas pašiem. Turklāt, turklāt, nav jau tā, ka tagad jārokas melnām rokām, lai iegūtu sev kvalitatīvu izglītību, kas ir ne tikai papīrītis ar zīmogu, šobrīd tiešām manāmi notiek pārmaiņas, reformas, var just, ka kaut kas tiek bīdīts izglītības jomā, un tas ir lieliski. Un vēl lieliskāk ir tas, ka nekas netiek vienkāršots, tieši pretēji - notiek cīņa ar nekvalitatīvo un vienkāršo, ar haļavu, ar to, kas tik tiešām nav augstākās izglītības nosaukuma cienīgs, un varbūt tad pienāks arī brīdis, kad cilvēki sapratīs, ka grāds nav vajadzīgs visiem, kas tas ir īpašs darbs un ka ir vajadzīgi arī cilvēki, kas mācās arodus.

Sanāca gari (garuma īpašības ziņā, ne dievību).

Physics and tea.

Šodien pēc fizikas privātstundas aizdomājos, ka pilnīgi vienmēr, kad esmu aizrāvusies ar kādu sarežģītu uzdevumu, problēmu risināšanu vai arī svarīgu, man interesējošu eksāmenu rakstīšanu, es izskatos un izturos pilnīgi vienādi: sākumā pieliecos, rūpīgi lasu, tad savācu matus tā, lai nekas nekrīt acīs, netraucē, piesarkst vaigi, ausu gali, dažreiz kakls un es saspringti spīdošām acīm, ieurbusies lapā, domāju, līdz sāku ātri, cītīgi rakstīt. Rakstu, svītroju, dzēšu, pārrakstu, līdz paceļu galvu ar piesārtušajiem vaigiem, pasmaidu par to, ka izdevās, izstaipu rokas, izlaižu matus un lēni ieelpoju. Viena no mīļākajām sajūtām, kuru pēdējā laikā gūstu arvien retāk universitātē (šogad gan tam būtu jāmainās), taču arvien biežāk privātstundās, īpaši fizikā. Sevi pārvarēt un uzdrīkstēties uzsākt, loģiski izspriest, izrēķināt lietas, ko skolas laikā nevarēju, un tad ar vienkāršākajām lietām padalīties ar savu skolnieci saprotamā, draudzīgā valodā. Man patīk mācīt, man patīk dalīties ar to, ko saprotu, īstā vieta un īstā lieta, tā teikt. 

Universitātē līdz šim ir bijis lieliski - interesantas lekcijas, nebijušas lietas, degsme un motivācija. Līdzīgi privātstundās un dejošanā. Tomēr tam visam pa vidu tāpat pamanās iespraukties kaut kas tukšs. Ne jau tukšu minūšu ziņā, bet gan domu, kas izpaužas kā bezjēdzīgas spriedelēšanas ar sevi par neko, ticības saviem spēkiem zaudēšana un smaga paškritika, kas, protams, ir kaut kāds progresa virzītājspēks, taču pēdējā laikā šis virzītājspēks pamazām pārtop  par ko destruktīvu, melnbaltu. Šodien es sapratu vairāk, aizdomājos par lietām tālāk, pateicoties vienam lielam "virzītājspēkam" sarunu formā. Biežāk tā, un varbūt ikdiena kļūs skaidrāka. Ir uzdevumi, kas jāizpilda, un pārmaiņas pēc tie nav tikai mājās darbi mācībām vai rutīniski pienākumi.