Šodien pēc fizikas privātstundas aizdomājos, ka pilnīgi vienmēr, kad esmu aizrāvusies ar kādu sarežģītu uzdevumu, problēmu risināšanu vai arī svarīgu, man interesējošu eksāmenu rakstīšanu, es izskatos un izturos pilnīgi vienādi: sākumā pieliecos, rūpīgi lasu, tad savācu matus tā, lai nekas nekrīt acīs, netraucē, piesarkst vaigi, ausu gali, dažreiz kakls un es saspringti spīdošām acīm, ieurbusies lapā, domāju, līdz sāku ātri, cītīgi rakstīt. Rakstu, svītroju, dzēšu, pārrakstu, līdz paceļu galvu ar piesārtušajiem vaigiem, pasmaidu par to, ka izdevās, izstaipu rokas, izlaižu matus un lēni ieelpoju. Viena no mīļākajām sajūtām, kuru pēdējā laikā gūstu arvien retāk universitātē (šogad gan tam būtu jāmainās), taču arvien biežāk privātstundās, īpaši fizikā. Sevi pārvarēt un uzdrīkstēties uzsākt, loģiski izspriest, izrēķināt lietas, ko skolas laikā nevarēju, un tad ar vienkāršākajām lietām padalīties ar savu skolnieci saprotamā, draudzīgā valodā. Man patīk mācīt, man patīk dalīties ar to, ko saprotu, īstā vieta un īstā lieta, tā teikt.
Universitātē līdz šim ir bijis lieliski - interesantas lekcijas, nebijušas lietas, degsme un motivācija. Līdzīgi privātstundās un dejošanā. Tomēr tam visam pa vidu tāpat pamanās iespraukties kaut kas tukšs. Ne jau tukšu minūšu ziņā, bet gan domu, kas izpaužas kā bezjēdzīgas spriedelēšanas ar sevi par neko, ticības saviem spēkiem zaudēšana un smaga paškritika, kas, protams, ir kaut kāds progresa virzītājspēks, taču pēdējā laikā šis virzītājspēks pamazām pārtop par ko destruktīvu, melnbaltu. Šodien es sapratu vairāk, aizdomājos par lietām tālāk, pateicoties vienam lielam "virzītājspēkam" sarunu formā. Biežāk tā, un varbūt ikdiena kļūs skaidrāka. Ir uzdevumi, kas jāizpilda, un pārmaiņas pēc tie nav tikai mājās darbi mācībām vai rutīniski pienākumi. 
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru