Mierīgāk. Laikam tā arī jābūt. Nav nedz ārprātīgas degsmes darīt, nav arī bezpalīdzīga slinkuma, kas bremzētu. Emocionālā ziņā gan šāds līdzsvars vēl nav sasniedzams, bet to ar laiku, lai nav jāmetas no asarām smieklos. Nekas jauns.
Jauni ir cilvēki apkārt, kurus pamazām iepazīstu, jauna daļēji ir arī vide, pie kuras, šķiet, esmu pieradusi. Pieradusi esmu arī pie astoņām ķīniešu valodām nedēļā, un hieroglifi vairs nešķiet kaut kas galīgi neiespējams. Challenge accepted. Arī visas Āzijas vēstures sāk interesēt arvien vairāk, palīdz tas, ka paralēli lasu Murakami 19Q4, kas ir iekšā japāņu kultūrā, rindā vēl stāv Ķīnas vēstures grāmata, tad šis tas no daiļliteratūras ķīniešu kontekstā, un arābi, nu, tiem vēl būs nedaudz jāpagaida, lai gan lekcijas arī ir interesantas, tieši pagājušajā Arābu vēstures lekcijā pieķēru sevi pie domas, ka prezentācijas virsraksts "Arābu pasaule pirms Islāma" šķiet neloģisks, jo iepriekš vārdi "arābi" un "islāms" nešķita dalāmi, vienkārši nebija vajadzības par to domāt, toties tagad ir. Ja vien lielajā auditorijā nebūtu tik auksti, un nebūtu auksti vispār - arī ārā un iekšā. Šosemestr ir viens kurss, kas liek padomāt vairāk filosofiskā plaknē, proti, etnogrāfija. Pagaidām manā kontā ir antropoloģijas, kultūras un sabiedrības jēdzieni, kas ļauj padomāt un paanalizēt savas zināšanas drīzāk pašai, ne tik daudz kā semināros, kur visi runā krustām šķērsām par visu pasauli, bet tikai ne pa tēmu. Lai jau runā.
Un te? Un šoreiz? Jā, atkal neko nepateicu, bet gribējās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru