Peaceful silence.

Apbrīnojami skaista dziesma Shipsi izpildījumā, turpinot manu šī vakara miera tēmu. Uzreiz var just, ka I.Kalniņš.

Apvij rokas ap kaklu, ieklausies - auļo pulss.
Nerunā šobrīd, vārdi kā akmeņi neveikli būs.
Sildies pie manam lupām vēl mirkli un tad - laiks iet.
Naksnīgā salā sniegs nočirkst kā aizlauzts zieds.

Caur baltu puteni klūpot, pulss aizkusis elš.
Caur vai ap tavu dzīvi zogas mans ceļš.

Caur vai ap tavu dzīvi zogas mans ceļš.

Cirtaina čigāniete smiedamās kārtis jauc -
Uzliec rublīti, mīļā, pateikšu, kā viņu sauc.

Caur baltu puteni klūpot, pulss aizkusis elš.
Caur vai ap tavu dzīvi zogas mans ceļš.

Caur vai ap tavu dzīvi zogas mans ceļš.

Vārdi: Laima Līvena

Mūzika (kuru šeit gan nedzirdēt, bet, ticiet, skaista): Imants Kalniņš

A bit about nothing.

Mierīgāk. Laikam tā arī jābūt. Nav nedz ārprātīgas degsmes darīt, nav arī bezpalīdzīga slinkuma, kas bremzētu. Emocionālā ziņā gan šāds līdzsvars vēl nav sasniedzams, bet to ar laiku, lai nav jāmetas no asarām smieklos. Nekas jauns.

Jauni ir cilvēki apkārt, kurus pamazām iepazīstu, jauna daļēji ir arī vide, pie kuras, šķiet, esmu pieradusi. Pieradusi esmu arī pie astoņām ķīniešu valodām nedēļā, un hieroglifi vairs nešķiet kaut kas galīgi neiespējams.  Challenge accepted. Arī visas Āzijas vēstures sāk interesēt arvien vairāk, palīdz tas, ka paralēli lasu Murakami 19Q4, kas ir iekšā japāņu kultūrā, rindā vēl stāv Ķīnas vēstures grāmata, tad šis tas no daiļliteratūras ķīniešu kontekstā, un arābi, nu, tiem vēl būs nedaudz jāpagaida, lai gan lekcijas arī ir interesantas, tieši pagājušajā Arābu vēstures lekcijā pieķēru sevi pie domas, ka prezentācijas virsraksts "Arābu pasaule pirms Islāma" šķiet neloģisks, jo iepriekš vārdi "arābi" un "islāms" nešķita dalāmi, vienkārši nebija vajadzības par to domāt, toties tagad ir. Ja vien lielajā auditorijā nebūtu tik auksti, un nebūtu auksti vispār - arī ārā un iekšā. Šosemestr ir viens kurss, kas liek padomāt vairāk filosofiskā plaknē, proti, etnogrāfija. Pagaidām manā kontā ir antropoloģijas, kultūras un sabiedrības jēdzieni, kas ļauj padomāt un paanalizēt savas zināšanas drīzāk pašai, ne tik daudz kā semināros, kur visi runā krustām šķērsām par visu pasauli, bet tikai ne pa tēmu. Lai jau runā. 

Un te? Un šoreiz? Jā, atkal neko nepateicu, bet gribējās. 

Birthday.

Vakardien es piedzimu. Piedzimu jau 20.reizi. Sākās jauna desmitgade, kas it kā nav nekas pārlieku īpašs un satraucošs, taču neapšaubāmi skaists simbols, kas reprezentē jaunu sākumu (?). Brīžiem šķiet skumji, ka man nereti vajag svētkus vai īpašus notikumus, lai saprastu, cik lieliski cilvēki ir man apkārt. Lai gan nav jau tā, ka citos brīžos tā nav, vienkārši es par to neaizdomājos, bet pieņemu kā ko pašsaprotamu. Vakar es par to domāju visu dienu - domāju par to, ka man ir paveicies būt tur, kur esmu šobrīd. Ja atskatās atpakaļ (negrasos veikt pagājušā gada atskaiti, bet tomēr), saprotu, ka man ir pieticis spēka izturēt lietas, ka man ir pieticis drosmes pārmaiņām un ka tas viss ir nācis man par labu, jo šobrīd es daru to, kas man patīk, un jūtos gana piepildīta. Piepildīta gan ar pozitīvo, gan negatīvo, negatīvo, jo ir realitātes izjūta, jo nav rozā briļļu pārmaiņas pēc. 

Bez mācībām, kas, stāstot citiem un iedziļinoties pašai, izrādās vēl interesantākas un piepildošākas, pagājšnedēļ izglītojos, apmeklējot vieslekciju par nāvessodu un KOMPASA rudens cikla pirmās lekcijas par laikmetīgo režiju un laikmetīgo klasisko mūziku. Vēl viens viegls pieskāriens kultūrai, un šoreiz no iekšas, pārliecināšanās, ka man apkārt ir gaužām interesanti cilvēki, kas pamanās darīt lietas, kas viņiem tuvas sirdij, radīt ar tām baudu citiem, attīstīt nozari kā tādu un vēl pamanīties kaut ko nopelnīt. Tas vēlreiz pierāda to, ka visiem nav jābūt sausiem grāmatvežiem vai intelektuāliem inženieriem, kas pelna milzu naudas.  Protams, tādus arī vajag, bet ideālā variantā tiem jābūt cilvēkiem, kas jūt sev tajā vietā, kas ir motivēti, atvērti iespējām un azartiski, nevis samīdīti mākslinieki, kam ieborēts, ka ar mākslu pelnīt nevar, ka vēlāk būs jābaro bērni un ka šim visam taču esot tāds potenciāls! Jo galu galā darbs neesot hobijs, var jau paciest, lai bērnus pabarotu. Neapšaubāmi, paciest var, taču tas drīzāk ir izņēmuma gadījums, bezizejas stāvoklis, nevis domāšanas veids jaunietim, kas tikai plāno savu dzīvi un dodas mācīties to, kas neinteresē, tikai tāpēc, ka attiecīgajā nozarē varēšot vairāk nopelnīt. Nespēju iedomāties ikrīta celšanos ar sakostiem zobiem,lai dotos uz sev vienaldzīgām lekcijām un pēc tam lai darītu darbu, kurš nav piemērots, tajā pašā laikā apzinoties, ka tādu cilvēku reāli ir daudz, jo tikai tā var nopelnīt. Iespējams, ka šeit runā jaunības maksimālisms (jau atkal), bet es tiešām vēlos ticēt, ka ar lietām, uz kurām ir talants, lai tā būtu grāmatvedība, tulkošana vai tēlniecība, var atrast ceļu uz veiksmi, var cīnīties, jo tas vismaz ir tā vērts. Mānīt sevi un cīnīties ar to, kas nav man aktuāls? Nē, paldies. 

Higher education.

Man jau atkal nepatīk brīvdienas. Jau atkal es nemāku atpūsties tā, lai pašai prieks, jau atkal gribas sevi nodarbināt pēc iespējas derīgāk. Derīgāk, jā, derīgi citiem, kā es nesen uzzināju un attiecīgi arī turpmāk apsvēru. Derīgums, kas ir ne tikai ekonomikā no katras nākamās patērētās preču vienības, bet arī no cilvēka, šajā gadījumā no manis, un, ja es nejūtos derīga vismaz kaut kam, respektīvi vajadzīga, es, protams, jūtos slikti, un brīvdienās, kā izrādās, tas ir īpaši raksturīgi. Uzņemties darīt lietas, jo iespēju taču ir tik daudz, traucē nogurums un nespēks, kas padara šo darīšanu daudzreiz sarežģītāku, ar ko, jau atkal, varētu cīnīties, tomēr iekšējā cīņa nav kaut kas, kas man pēdējā laikā padotos. Padotos, padodos. Labā ziņa ir tā, ka citās jomās mans iekšējais spars vēl nav galīgi iznīcis un spītība pagaidām jūtas gluži komfortabli starp visādiem maniem nespēkiem, pesimistiskajiem noskaņojumiem, nihilistiskajiem pārdomu plūdiem. 

Vakardien atvēru jaunu, tīru kladi (man ārkārtīgi patīk tā smarža un sajūta, ka tas ir sākums kam jaunam), un sāku veidot visnotaļ pedantiskus pierakstus ķīniešu valodā - gan hieroglifikā, gan fonētikā. Skatoties uz dažādajiem hieroglifiem, grafēmām un transkripcijām, sapratu, ka mācīties ko tādu ir tiešām sasodīti interesanti un ka šī ir lieta, ko vajadzētu novest līdz galam. Līdz galam šajā gadījumā nozīmē līdz mūža galam, jo hieroglifu ir vairāk nekā saprašanas, taču tas, kas šobrīd ir aktuāli, ir paātrināt šo procesu un darīt to iespējami kvalitatīvi. Šeit izvairīties no "ķeksīša vai pienākuma pēc", šo padarīt par aizraušanos, nevis tukšu un mokošu kalšanu no galvas. 

Patiesībā šogad izskatās daudz priecīgāk, skatoties uz saviem draugiem, paziņām, kas, šķiet, arvien konkrētāk saprot, ko grib, vismaz akadēmiskā ziņā. Daži ir ko mainījuši, daži vienkārši paskatījušies citām acīm uz veco, un rezultātā ir potenciāls, ka manu draugu, paziņu lokā būs neaizstājami, nepārspējami speciālisti. Nezinu, joprojām nešķiet, ka Latvijā ar izglītību viss būtu tik švaki, kā to mālē, - ir dotas daudz iespējas mācīties, ir lielas bibliotēkas un pieejami dažādi resursi, ko pētīt krustām-šķērsām. Jā, ir daudz dažādu lietu, kuras ir šķietami nevajadzīgas, taču, kas pieradina pie disciplīnas un, iespējams, apziņas, ka šajā pasaulē viss nebūt nav taisnīgi, un galu galā tas nenozīmē, ka citur mācīties ir labāk. Slinkot var daudz kur, dažās vietās tam ir vairāk iespēju, jo viss ir pasniegts uz paplātes, kas, protams, galīgi nav slikti, bet kas pilnīgi noteikti neaudzina raksturu, jo galu galā šis vecums taču ir laiks, kad sisties uz priekšu, cīnīties un meklēt, nevis gaidīt, kad notiks brīnumi. Neviens nav mums parādā, te sākas posms, kad jārīkojas pašiem. Turklāt, turklāt, nav jau tā, ka tagad jārokas melnām rokām, lai iegūtu sev kvalitatīvu izglītību, kas ir ne tikai papīrītis ar zīmogu, šobrīd tiešām manāmi notiek pārmaiņas, reformas, var just, ka kaut kas tiek bīdīts izglītības jomā, un tas ir lieliski. Un vēl lieliskāk ir tas, ka nekas netiek vienkāršots, tieši pretēji - notiek cīņa ar nekvalitatīvo un vienkāršo, ar haļavu, ar to, kas tik tiešām nav augstākās izglītības nosaukuma cienīgs, un varbūt tad pienāks arī brīdis, kad cilvēki sapratīs, ka grāds nav vajadzīgs visiem, kas tas ir īpašs darbs un ka ir vajadzīgi arī cilvēki, kas mācās arodus.

Sanāca gari (garuma īpašības ziņā, ne dievību).

Physics and tea.

Šodien pēc fizikas privātstundas aizdomājos, ka pilnīgi vienmēr, kad esmu aizrāvusies ar kādu sarežģītu uzdevumu, problēmu risināšanu vai arī svarīgu, man interesējošu eksāmenu rakstīšanu, es izskatos un izturos pilnīgi vienādi: sākumā pieliecos, rūpīgi lasu, tad savācu matus tā, lai nekas nekrīt acīs, netraucē, piesarkst vaigi, ausu gali, dažreiz kakls un es saspringti spīdošām acīm, ieurbusies lapā, domāju, līdz sāku ātri, cītīgi rakstīt. Rakstu, svītroju, dzēšu, pārrakstu, līdz paceļu galvu ar piesārtušajiem vaigiem, pasmaidu par to, ka izdevās, izstaipu rokas, izlaižu matus un lēni ieelpoju. Viena no mīļākajām sajūtām, kuru pēdējā laikā gūstu arvien retāk universitātē (šogad gan tam būtu jāmainās), taču arvien biežāk privātstundās, īpaši fizikā. Sevi pārvarēt un uzdrīkstēties uzsākt, loģiski izspriest, izrēķināt lietas, ko skolas laikā nevarēju, un tad ar vienkāršākajām lietām padalīties ar savu skolnieci saprotamā, draudzīgā valodā. Man patīk mācīt, man patīk dalīties ar to, ko saprotu, īstā vieta un īstā lieta, tā teikt. 

Universitātē līdz šim ir bijis lieliski - interesantas lekcijas, nebijušas lietas, degsme un motivācija. Līdzīgi privātstundās un dejošanā. Tomēr tam visam pa vidu tāpat pamanās iespraukties kaut kas tukšs. Ne jau tukšu minūšu ziņā, bet gan domu, kas izpaužas kā bezjēdzīgas spriedelēšanas ar sevi par neko, ticības saviem spēkiem zaudēšana un smaga paškritika, kas, protams, ir kaut kāds progresa virzītājspēks, taču pēdējā laikā šis virzītājspēks pamazām pārtop  par ko destruktīvu, melnbaltu. Šodien es sapratu vairāk, aizdomājos par lietām tālāk, pateicoties vienam lielam "virzītājspēkam" sarunu formā. Biežāk tā, un varbūt ikdiena kļūs skaidrāka. Ir uzdevumi, kas jāizpilda, un pārmaiņas pēc tie nav tikai mājās darbi mācībām vai rutīniski pienākumi. 

To be continued.

Šovakar, neskatoties uz to, ka biju uz "Pieneņu vīnu" Kalnciema ielas kvartālā, visu laiku galvā skan Prāta Vētras jaunās dziesmas "Starp citu" liriskā beigu daļa - patīk vārdi, patīk noskaņa. Noskaņa šodien viscaur ir gaužām patīkama - Vīnes strūdele Burgā, sviestmaizītes, avenes un jauka mūzika Kalnciema ielā un tāds mierīgs garastāvoklis tagad mājās. 

Kāpēc vēl viens ieraksts šodienā? Nezinu, jo šķiet, ka kaut kas nav pateikts, kaut kas, ko gribēju uzrakstīt jau pirms, bet tad neiedomājos vai aizmirsu, taču grūtības ir tajā, ka šis "kaut kas" tiešām nav definējams, jo drīzāk ir balstīts emocionālā līmenī, bet izteikt sajūtas vārdos ir grūti. Ja jāmēģina, tad varētu sanākt apmēram tā - cerības, vakars, ilgas, melanholija, mērķi, trauksmainība. Nekas laikam īsti nav skaidrs, taču, jā, iekšā kaut kāds karuselis, kuru gribas palaist ārā. Tā uz ilgu, tā kārtīgi. Ko es šobrīd ar šo visu pateicu? Neko, izlaidu kaut daļu karuseļa.

Numbers and bestsellers.

Jāsāk būtu ar to, ka jau divdesmito gadu pēc kārtas es sagaidu pirmo septembri, nē, laikam sanāk deviņpadsmito, jo pirmajā gadā viss sākās ar divdesmit ceturto. Šogad pirmais septembris ir tieši tāds pats kā divdesmit devītais augusts vai arī ceturtais jūlijs - ir vēss, nedaudz pelēcīgi zils un lietains, nosacīti, rīts. Šodien ir sestdiena, tāpēc pirmā septembra simtmiljoni asteru un gladiolu, un balto pušķu matos, kā arī melno svārciņu un kaklasaitīšu parāde būs tikai pirmdien, trešajā, kas varbūt īstenībā ir veiksmīgi mazajiem un arī nedaudz lielākiem, arī man, jo atkal jauns sākums. Pirmie septembri laikam ir nozīmīgāki sākumi par pirmajiem janvāriem, jo daudziem tieši tas ir tāds simbolisks "augšup solis nākamajā līmenī" notikums. Bet tas tik tā, tāpēc ka pirmais.

Ir skumīgi. Ne jau tāpēc, ka beigtos vasara vai kaut kā tā, bet tāpēc, ka iekšā ir tieši tāds pats haoss, kā bija iepriekš, nejūtu, ka būtu uzlabojumi. Ar galvu iekšā rutīnā, remontā un grāmatās, kas, protams, nav slikti, bet nav arī tā priecīgi. Runājot par grāmatām - es tiešām nesaprotu, kas notiek ar cilvēkiem, ja par bestselleriem kļūst kaut kas, kas nav vispār pat lasīšanas vērts (Fifty shades of grey). To es nesaku, balstoties uz stereotipiem, es izlasīju, godīgi no vāka līdz vākam, bet paliku vīlusies - atgremojums no tā, kas reiz jau bijis populārs (Twilight), piesātināts ar kairinošām detaļām, kas apnīk jau pēc dažām pirmajām nodaļām, un vispār, hmm, truli un sekli. Reti, kad tā var pateikt par kādu grāmatu, bet nu šoreiz es tiešām tā jūtos, iespējams, tāpēc, ka paralēli lasīju Ficdžeralda romānu, kur valoda un rakstīšanas stils ir nesalīdzināma ar tiem banālajiem "blā, blā, es tevi mīlu un esmu neveikla" dialogiem. Tagad esmu iesākusi Murakami 1Q84, kas pagaidām izskatās daudzsološs, gan tādēļ, ka Murakami stils mani jau iepriekš ir uzrunājis un turpina uzrunāt jau pirmajās nodaļās, gan tādēļ, ka stils, valoda, lai arī tulkojums no japāņu, ir patīkamāka, un arī - kaut kas svaigāks pēc klasiķiem nenāk par ļaunu.

Jā, jā, aizmirsu - septembris ir lielisks kaut vai tāpēc, ka atsākas mana teātrbaletoperu sezona, un ir jau sapirktas biļetes uz gribētākajām izrādēm!

Gladiolus.

Ja iepriekš es visbiežāk apmeklēju kurpju, apģērbu, grāmatu un rotu veikalus, tad tagad priekšroka tiek dota milzu angāriem, kur tiek pārdoti būvmateriāli. Lamināti, linoleji, špakteļi, līmes, krāsas un viss pārējais. Kā citā pasaulē. Bet man patīk. Patīk domāt par to, kā labāk izskatīsies, patīk domāt, kā tur viss taps, patīk domāt, kā es tur dzīvošu. Ar jaunām dvesmām. Tas par to, kas ārā. 

Ar jaunām dvesmām, cerams, arī universitātē nākamnedēļ un ar jaunām dvesmām gribas arī ikdienu, bet kaut kas nospiež, un pamanu, ka smaidīt un truli cerēt kļūst arvien grūtāk, jo mutē jūtama bezjēdzības garša. Var teikt, ka pesimisms, bet es dodu priekšroku to saukt par slīdēšanu uz leju pa to spirāli, ko daudzi piedēvē par formu dzīvei. Ja šķita, ka biju viszemāk, un tagad varu skatīties uz augšu, tad izrādās, ka varēja noslīdēt arī zemāk. Visu uztvert vieglāk arī kaut kā grūti, jo īsti nav jēgas. Tomēr, ja kaut ko pozitīvāku, tad esmu droša, ka no šī tikšu vaļā un spēšu papriecāties un ar smaidu atskatīties uz pagājušo. Vajag īstos cilvēkus, īstos apstākļus un īsteno noskaņojumu, kas ar laiku parādīsies, kad tikšu pāri lietām.Tas par to, kas iekšā. 

Pa vidu, pa vidu, protams, augusta beigas, un augusts šogad ir aizmirsis, ka ir vasaras mēnesis. Auksts, drēgns, lietains un pelēks, priecīgi vismaz, ka asteres un gladiolas, par kurām nekad neesmu bijusi sajūsmā, piedod šim visam kaut nedaudz krāsu. 

Sunglasses and coffee.

Saules brilles gandrīz nemanāmi, nedaudz spiež. Novilkt, jā, jo it kā saule nespīd, taču zilie riņķi zem acīm nepiestāv manai acu krāsai, patīk arī skatīties uz visu tā, lai neredz, kur tieši ir aizkavējies mans acu skatiens. Zilie riņķi, kas ir tāds pazīstams neizgulēšanās simbols, šoreiz nav saistīti nedz ar kādām izklaidēm, nedz ar bezmiegu, kas būtu pavadīts ar dziļām filosofiskām domām par pasaules kārtību un dažādu sarežģītāku jēdzienu, konceptu definēšanu, analizēšanu un izprašanu, šoreiz mana nespēja laicīgi aizmigt drīzāk ir tāpēc, ka ķermenis un arī smadzenes nespēj pieņemt sasodīto principu, ka jāiet gulēt laicīgi, lai varētu celties agrāk, jo tā, redz, ir garāka diena. Man, ar to es domāju gan smadzenes, gan ķermeni ar visām smadzenēm, vieglāk ir vakarā, naktī, kad domas raisās vieglāk, kad pēkšņi uznāk enerģijas pieplūdums. Bet, nu jā, principi. Lai nu kā, aizmigt traucē, kā to sauca, nemierīgo kāju sindroms (?) un visādas mazas, parazīstiskas, galīgi nejēdzīgas domiņas, kas nav pat pieminēšanas vērtas. 

Tātad saules brilles spiež, un tas tā ļoti lēnām izraisa tādas velkošas galvassāpes (jā, es arī esmu domājusi par jaunu briļļu iegādi, taču šīs patīk). Galvassāpes savukārt palēlina un apgrūtina visādus smadzeņu procesus, respektīvi, man sāk nākt miegs, uznāk slinkums domāt, runāt, un tas noved arī līdz fiziskam nogurumam, jo, kā mēs zinām, visādi tā saucamie garīgie procesi ir saistīti ar ķermeni. Ar to es cīnos, izdzerot tasīti melnas kafijas, apēdot kādu saldu maizīti un palasot kādu patīkamu žurnālu, grāmatu, rakstu. Pēdējā laikā kafijas kļūst arvien vairāk, tikai kafijošanas vietas mainās, un brīžiem parādās arī kāds sabiedrotais. No fiziski-morālā saguruma ikdiena kļūst lēnāka, arī, protams, no tā, ka nedrīkst nedz lēkāt, nedz skriet, nedz mest kūleņus vēl kādu laiku saudzēšanas nolūkos, tas arī laikam ir iemesls tam, ka naktīs grūtāk aizmigt. BET esmu atradusi arī kādu labumu šim nīkulīgajam gara un miesas stāvoklim - rodas idejas, tā lēnām un gausi, bet tās nāk. Idejas, kuras pavada cerība, ka spēšu tās realizēt, apņēmība un pārliecība, ka maziem solīšiem un maziem mērķiem es sasniegšu ko lielāku. Ir viegli novelt vainu uz nespēku, uz sāpošu galvu, uz vēso, ne īsti vasarīgo laiku, tomēr tā ir mana izvēle, manis izraisītas problēmas, kurām es noteikti varu atrast risinājumu. Kafijas rituālu es saglabāšu, tas tomēr ir lielisks veids, kā apstāties un ievilkt elpu. 

Un pēdējais - visi pēkšņi brauc prom. Tad nu es daudz nerakstīšu par to, ko un kā es par to domāju, taču no visas sirds vēlos, lai jums tur, prom, izdodas, lai izdodas iegūt tādu zināšanu bagāžu, kas paplašinātu horizontu, pavērtu iespējas un ļautu atgriezties savā valstī, lai to darītu par sev un citiem tīkamāku, interesantāku vietu. 

August.

Augusts beidzot uzņem apgriezienus, un es pati beidzot atgriežos apritē. Koncerti, darāmas lietas, draugi, atpūta, sushi un sen, ilgi gaidītais Prāta Vētras brīnums. Viens no Latvijas lepnumiem, simbols jeb cilvēki, kas spēj savākt dziedošus tūkstošus un liek tiem justies labi. Tas ir kaut kas lielisks, nepievīla, tieši pretēji radīja emocijas no kaut kā līdzīga pilnīgai laimes izjūtai, beidzot ar sentimentālām skumjām un ilgām pēc bērnības. Tomēr jāpiekrīt Kauperam, mēs esam tieši šeit un tagad, un te ir vislabāk, lai arī cik dažreiz slikti justos. Arī man šeit un tagad ir labi - es apzinos, ka esmu lieliskā vecumā, ka man ir daudz laika uz izvēles iespēju, daudz cilvēku apkārt, daudz tādu, kuriem es rūpu, daudz tādu, kuri man rūp, šobrīd es spēju izjust visas emocijas spilgtāk - šobrīd ir vienkārši labi. 

Labi ir tas, ka septembrī es studēšu to, ko ilgi vēlējos. Esmu tikusi sinoloģijas moduļa pirmajā grupā, man ir daudz, daudz ķīniešu valodas, visādas Āzijas vēstures un kultūras lietas, un brīvas piektdienas, kas it kā ir otršķirīgi, bet neapšaubāmi patīkami. Es laikam atkārtošos, ka gaidu septembri, bet tā joprojām ir, un cilvēki nesaprot, es arī varbūt nesaprastu, bet mana nepacietība šoreiz izpaužas tieši tā - nevaru sagaidīt jaunās lekcijas, jaunos pasniedzējus, kursabiedrus, jaunās lietas, ko mācīties, apgūt un pārvarēt. Iespējams, apniks, bet es esmu kareivīgi noskaņota. Un vēl dejošana, kuras, lai arī ko es teiktu, man tomēr pietrūkst. Un, un, un, daudz, daudz kas, ko es sev esmu izdomājusi, ā, vēl privātstundas, protams.  Un atkal es neko nepateicu.