Saules brilles gandrīz nemanāmi, nedaudz spiež. Novilkt, jā, jo it kā saule nespīd, taču zilie riņķi zem acīm nepiestāv manai acu krāsai, patīk arī skatīties uz visu tā, lai neredz, kur tieši ir aizkavējies mans acu skatiens. Zilie riņķi, kas ir tāds pazīstams neizgulēšanās simbols, šoreiz nav saistīti nedz ar kādām izklaidēm, nedz ar bezmiegu, kas būtu pavadīts ar dziļām filosofiskām domām par pasaules kārtību un dažādu sarežģītāku jēdzienu, konceptu definēšanu, analizēšanu un izprašanu, šoreiz mana nespēja laicīgi aizmigt drīzāk ir tāpēc, ka ķermenis un arī smadzenes nespēj pieņemt sasodīto principu, ka jāiet gulēt laicīgi, lai varētu celties agrāk, jo tā, redz, ir garāka diena. Man, ar to es domāju gan smadzenes, gan ķermeni ar visām smadzenēm, vieglāk ir vakarā, naktī, kad domas raisās vieglāk, kad pēkšņi uznāk enerģijas pieplūdums. Bet, nu jā, principi. Lai nu kā, aizmigt traucē, kā to sauca, nemierīgo kāju sindroms (?) un visādas mazas, parazīstiskas, galīgi nejēdzīgas domiņas, kas nav pat pieminēšanas vērtas.
Tātad saules brilles spiež, un tas tā ļoti lēnām izraisa tādas velkošas galvassāpes (jā, es arī esmu domājusi par jaunu briļļu iegādi, taču šīs patīk). Galvassāpes savukārt palēlina un apgrūtina visādus smadzeņu procesus, respektīvi, man sāk nākt miegs, uznāk slinkums domāt, runāt, un tas noved arī līdz fiziskam nogurumam, jo, kā mēs zinām, visādi tā saucamie garīgie procesi ir saistīti ar ķermeni. Ar to es cīnos, izdzerot tasīti melnas kafijas, apēdot kādu saldu maizīti un palasot kādu patīkamu žurnālu, grāmatu, rakstu. Pēdējā laikā kafijas kļūst arvien vairāk, tikai kafijošanas vietas mainās, un brīžiem parādās arī kāds sabiedrotais. No fiziski-morālā saguruma ikdiena kļūst lēnāka, arī, protams, no tā, ka nedrīkst nedz lēkāt, nedz skriet, nedz mest kūleņus vēl kādu laiku saudzēšanas nolūkos, tas arī laikam ir iemesls tam, ka naktīs grūtāk aizmigt. BET esmu atradusi arī kādu labumu šim nīkulīgajam gara un miesas stāvoklim - rodas idejas, tā lēnām un gausi, bet tās nāk. Idejas, kuras pavada cerība, ka spēšu tās realizēt, apņēmība un pārliecība, ka maziem solīšiem un maziem mērķiem es sasniegšu ko lielāku. Ir viegli novelt vainu uz nespēku, uz sāpošu galvu, uz vēso, ne īsti vasarīgo laiku, tomēr tā ir mana izvēle, manis izraisītas problēmas, kurām es noteikti varu atrast risinājumu. Kafijas rituālu es saglabāšu, tas tomēr ir lielisks veids, kā apstāties un ievilkt elpu.
Un pēdējais - visi pēkšņi brauc prom. Tad nu es daudz nerakstīšu par to, ko un kā es par to domāju, taču no visas sirds vēlos, lai jums tur, prom, izdodas, lai izdodas iegūt tādu zināšanu bagāžu, kas paplašinātu horizontu, pavērtu iespējas un ļautu atgriezties savā valstī, lai to darītu par sev un citiem tīkamāku, interesantāku vietu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru