Ja iepriekš es visbiežāk apmeklēju kurpju, apģērbu, grāmatu un rotu veikalus, tad tagad priekšroka tiek dota milzu angāriem, kur tiek pārdoti būvmateriāli. Lamināti, linoleji, špakteļi, līmes, krāsas un viss pārējais. Kā citā pasaulē. Bet man patīk. Patīk domāt par to, kā labāk izskatīsies, patīk domāt, kā tur viss taps, patīk domāt, kā es tur dzīvošu. Ar jaunām dvesmām. Tas par to, kas ārā.
Ar jaunām dvesmām, cerams, arī universitātē nākamnedēļ un ar jaunām dvesmām gribas arī ikdienu, bet kaut kas nospiež, un pamanu, ka smaidīt un truli cerēt kļūst arvien grūtāk, jo mutē jūtama bezjēdzības garša. Var teikt, ka pesimisms, bet es dodu priekšroku to saukt par slīdēšanu uz leju pa to spirāli, ko daudzi piedēvē par formu dzīvei. Ja šķita, ka biju viszemāk, un tagad varu skatīties uz augšu, tad izrādās, ka varēja noslīdēt arī zemāk. Visu uztvert vieglāk arī kaut kā grūti, jo īsti nav jēgas. Tomēr, ja kaut ko pozitīvāku, tad esmu droša, ka no šī tikšu vaļā un spēšu papriecāties un ar smaidu atskatīties uz pagājušo. Vajag īstos cilvēkus, īstos apstākļus un īsteno noskaņojumu, kas ar laiku parādīsies, kad tikšu pāri lietām.Tas par to, kas iekšā.
Pa vidu, pa vidu, protams, augusta beigas, un augusts šogad ir aizmirsis, ka ir vasaras mēnesis. Auksts, drēgns, lietains un pelēks, priecīgi vismaz, ka asteres un gladiolas, par kurām nekad neesmu bijusi sajūsmā, piedod šim visam kaut nedaudz krāsu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru