Chinese New Year and the inner light of clarity.

Otrā ķīniešu lunārā kalendāra diena. Otrā pavasara svētku diena, otrā jaunā čūskas gada diena. Šķiet, ir ļoti pareizi sākt jaunu gadu, dzīvi no pavasara, tas nekas, ka mums vēl viss balts un auksts, bet doma skaista - tīrība, viss jaunais un svaigais. Arī paši svētki, cik nu izdevās tajos piedalīties, ir ārkārtīgi krāšņi un bagātīgi - viss sarkans, grezns, izrotāts, cilvēki laimīgi un vismaz todien, reizi gadā, viens otram vēl visu, visu labāko. Bija ļoti liels prieks redzēt to, kā visi, gan ķīnieši, gan neķīnieši, gan parasti studenti, gan vēstniecības ierēdņi un profesori, kopā sanāca un sēdās pie viena galda kā vienlīdzīgi. Pat tas, ka vēstnieks pienāca klāt un draudzīgi runājas, nemaz nešķita satraucoši vai neveikli, jo tas viss šķita tik ļoti vietā un tik pareizi. Arī mums tā vajadzētu - būt vienkāršākiem, nepiešķirt sev kaut kādu īpašu nozīmi, vadoties pēc amata vai statusa, būt atvērtākiem un sirsnīgākiem. Saprotu, jā, mentalitāte, kultūra, vēsturiskais konteksts, taču pēdējā laikā šķiet, ka tas viss arvien biežāk tiek minēts kā attaisnojums tam īgnumam un noslēgtībai, nevis reāli ir kaut kas, kas attaisnotu mūsu nejēdzīgo īgnumu, burkšķēšanu, noslēgtību salīdzinājumā ar citu tautību, mentalitāšu pārstāvjiem. Varbūt mums tas laimes slieksnis ir nostādīts pārliek augstu un mēs pārāk daudz tiecamies sasniegt kaut ko, kā rezultātā mēs būtu pēc mūsu mērauklas laimīgi? Varbūt mums šķiet, ka visi ir ienaidnieki un ka vienmēr, lai ko sasniegtu, ir jākaitē citiem? Nezinu, taču zinu, ka ar laiku es sāku arvien mazāk saprast to, kādi esam, un, galvenokārt, - kāpēc mēs esam tādi. Es, protams, runāju par lielo vairākumu.

Laimīgu Jauno Gadu!

Un vēl, vakar ar meitenēm bija diezgan plaša diskusija par to, kas ir laime, kas tas, kas mums vienam otram jāpiedod un kāpēc. Izrādījās, ka domājam ļoti dažādi, un tad nu šodien izlasīju to, kas tik ļoti iedvesmoja L., un paliku ar milzīgu pretargumentu kvantumu galvā. Tātad:

“Father, forgive them; for they know not what they do” (Jesus of Nazareth, Luke 23:34).

This is one of the few Bible quotes that I know and keep in mind to the best of my human abilities. Dealing with attacks, offenses and insults (both, ones directed towards us and ones coming from ourselves) is much easier when we understand the true reason behind it -- plain human confusion, an inner puzzlement. Whenever we're stuck in those harmful, destructive behavior patterns, it never reflects the way we really, sincerely want to live and act. Those are not our true intentions. This is supported by the fact that, in such instances, we are never fully happy and at peace with ourselves and our lives. It really helps to keep in mind that every wrongdoing that comes our way or that we do ourselves is rooted in deep puzzlement and that it never reflects the true ways of the heart. So, while we're all growing and seeking that inner light of clarity the best we can, it's best to stay understanding and forgiving about the confusions that exist in the world (understanding and forgiveness shouldn't be mistaken for passivity, ignorance and negligence). Understanding and forgiving to others and to ourselves. We just don't know what we're doing sometimes, so forgive. Certainly, we defend ourselves when we have to, but it shouldn't be done because of vengeance, anger or other emotional disruption. Even standing up for ourselves or someone else should have its ground in compassionate understanding and forgiveness. “Forgive them; for they know not what they do” -- as simple as that. Not always easy to practice, I know, but still very true, basic and eye-opening. It helps a lot.

Tad nu, lūdzams, attaisnojam visus un visu, jo visi taču sirdī piedzimst labi un nekad nesaprot, ko dara. Nejēdzība. Kas tad ir "our true intentions"? "The inner light of clarity"? Un kas tad tas ir? Kā es varu zināt, ka esmu to atradusi? Kurā brīdī mani grēki un nodarījumi vairs netiks attaisnoti? Nezin, varbūt it vieglāk piedot, taču man svarīgāk ir saprast, un just, ka otrs un galvenokārt arī es pati esmu atbildīga par savu rīcību, un tieši tad, es ticu, ka sasniegšu savu "inner light of clarity", lai kas tas arī būtu. 

Cold.

Atvēru un pat nezinu, ko rakstīt.

Varētu par to, cik viss ir mierīgi, vai arī par to, cik viss ir nemierīgi. Par to, cik ļoti es nesaprotu cilvēkus, par to, cik labi tomēr saprotu. Varbūt par to, ka es jau atkal esmu apjukusi? Vai arī par to, ka esmu droša, ka esmu uz īstā ceļa? Viss varētu būtu gana labs un gana garlaicīgs un tizls, lai to sabakstītu šeit. 

Lai vai kā, man patīk būt šobrīd un šodien, neskatoties ne uz ko, un man tas bija jāpasaka. Uzrakstīts tas izskatās tā pārliecinošāk.

Table.

Ārā snieg, bet man ir silti. Tā iekšēji, jo ir mierīgi. 

Šodien un vispār pēdējās dienas arvien saskaros ar to, cik latviešu valoda ir ierobežota. Trūkst vārdu, lai izteiktos pietiekami konkrēti ar visām sajūtu, domu niansēm; arvien biežāk nākas lietot kādu vārdu angļu vai krievu valodā, vai arī vienkārši aizdomāties un mēģināt vienu domu izteikt krietni garāk, nekā gribētos, un sapīties. Sapīties vārdos, sapīties domās, pazust tulkojumā. Vārdnīcā vārdiem, piemēram, no angļu valodas, kam ir diezgan izteikta nozīmes nianse, tulkojumā piedāvā vienu plakanu latviešu vārdu, kas nemaz nespēj atainot,ietērpt vārdos manu ideju. It kā bagāta, skanīga, skaista valoda, bet tomēr laikam vēl pārāk nenobriedusi.

Piektdien kārtējo reizi paņēmu rokās Rasela filosofijas problēmas un kārtējo reizi izlasīju par galdu un tā ideju, un, protams, kārtējo reizi ieslīgu dekartiskās pārdomās. Tātad īsumā par Rasela galdu - nav pierādījuma, ka galds eksistē ārpus manas apziņas kaut kādā ārējā realitātē (ja mēs pieņemam, ka tāda vispār ir), iespējams, tādas patstāvīgas galda idejas nemaz nav, jo, kad sākam raksturot to galdu, tīri vadoties pēc saviem maņu orgāniem un piefiksējot izjūtas, sanāk kaut kas ļoti nedrošticams. Respektīvi,  sajūtas: galda krāsa - es saku, ka tas ir brūns, bet ēnā tas ir tumšāk brūns, gaismā tas ir gaišāk brūns, un rezultātā es nemaz nevaru pateikt, kas ir šī galda īstā krāsa, arī par galda cietību mēs nevaram būt pilnīgi droši,jo, uzspiežot ar lielāku spēku pret galdu, tas šķiet cietāks, jo spiediens ir lielāks, uzsitot - sajūta ir pavisam cita, paglaudot - vēl cita, tāpat arī ar formu - tīri idejiski es zinu, ka galds ir taisnstūra formas, taču skatoties no dažādiem rakursiem, tā forma ir dažāda (perspektīva, skatpunkts utt.). Tā var turpināt bezgalīgi, un visbeidzot nonākt pie tā, ka galds ir tikai manas iztēles auglis, turklāt tāds manāmi izplūdis un nekonkrēts, tāpat kā arī visiem pārējiem cilvēkiem, ka tas,ka es patiesībā tikai zinu,kādam tam galdam vajadzētu būt (brūnam, cietam, taisnstūra formas); ka mana iztēle arī, iespējams, ir citu lieta spēcīgi ietekmēta un nemaz nepastāv, un tad, jā, cogito ergo sum, kas, hā, arī nemaz tik viennozīmīgi, ja pamoka šo virkni tālāk un dziļāk.

Un, ja vien šis viss robežotos tikai ar galdu. Galds ir tikai galīgi vienkāršots piemērs, lai mēs,mirstīgie, filosofiski vāji izglītotie cilvēki, spētu saprast, ka nedrīkst,nedrīkst, nedrīkst stāvēt pilnīgi droši un nešaubīgi ar abām kājām savā realitātē, pierādot visu ar formulām un zinātni. Drošticami? Ne-e. 

Personality.

Agrāk man šķita, ka man piemīt jaunības maksimālisms. Varbūt piemīt arī, taču zinu, ka nekad, nekad nespētu apgalvot, ka kaut ko zinu pilnīgi droši, jo, redz, man ir tāda pieredze. Tā doma vien, ka es varētu kategoriski spriest par tā saucamajām dzīves gudrībām savos 20 gados šķiet nepareiza, jo es taču dzīvoju pārāk maz, proporcionāli vidējam dzīves ilgumam ir skaidrs, ka daudz kas vēl priekšā, ka domas mainīsies, turklāt visu laiku mācos un attīstos, kas arī formē manu viedokli. Tas galīgi nenozīmē, ka man nav šī sava viedokļa, bet drīzāk gan to, ka pēc iespējas cenšos nenoskaņot sevi radikāli - akli un kurli -, pierādot un par katru cenu aizstāvot to, ko domāju, kam dedzīgi ticu. Akli un kurli, jo tas paredz to, ka savam viedoklim un redzējumam uzticētos tik ļoti, ka nespētu to mainīt, klausoties citos, mēģinot paskatīties no cita redzespunkta, respektīvi, tā būtu stagnācija. 

Šodien es sapratu, ka tieši tas ir tas, kas mani kaitina manos vienaudžos - nespēja klausīties un nespēja būt fleksibliem. Pašpārliecinātība ir vajadzīga, bet brīdī, kad tā traucē veselīgai komunikācijai un viedokļu apmaiņai, manī rodas automātiska pretreakcija un vēlme cilvēku provocēt, kam īstenībā nav baigās jēgas, pati to apzinos. No visādām tādām pieredzēm un saskarsmēm ir viens neapšaubāms labums - es novēroju, analizēju un saprotu, kāda es pati nevēlētos būt. Laiki mainās, mainos arī es, mana personība formējas, un labāk, lai tas notiek pakāpeniski, nekā pēc vairākiem gadiem saprast, ka visus šos gadus esmu dzīvojusi kaut kādās savās nemainīgajās pārliecībās, savā realitātē un ka tur, ārā, ir kaut kas pavisam atšķirīgs.

Evaluation.

Dažādi.

Dažāds un mainīgs ir viss - sākot ar garastāvokli, beidzot ar teātra izrādēm un to, kā garšo tomāti. Šodien bija negaršīgi, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc man nepatīk ziemas. 

Sesija beigusies, palikuši tikai divi eksāmeni ķīniešu valodas kursos, un tad varēs uzelpot tā pavisam mierīgi. Patiesībā man patika tā steiga, tā grāmatu norīšana vienā vakarā, tas milzu informācijas apjoms un mazās miega stundas, kas šīs nedēļas padarīja pavisam jokainas. Ir sajūta, ka zinu vairāk, kas ir lieliski, bet vēl lieliskāka ir sajūta, ka es vēlos, ļoti vēlos uzzināt vēl un vēl. Šis ir kā filosofijā - aiz viena jautājuma rodas nākamais, aiz nākamā vēl viens; tagad pēc izlasītām grāmatām un izpētītiem galvenajiem austrumu vēsturu vadmotīviem gribas izpētīt visu vēl sīkāk, lai tā saprašana iesakņojas dziļāk. Ārkārtīgi interesanti.

Šķita, ka pēc sesijas varēšu kaut cik atgūt elpu, bet nē - darbs, privātstundas, dejošana, kursi, kas, protams, ir labi, bet kam nevaru pilnībā atdoties, jo lielākais kārdinājums šobrīd ir vienkārši palikt mājās noskatīties kādu filmu vai izlasīt grāmatu, ieritinoties starp daudzām segām un spilveniem, un ar tējas krūzi rokā. Taču, neskatoties uz darbiem un pienākumiem, laiks atrodas arī šīm lietām, un tad nu neliela atskaite par spilgtāko pēdējā laikā:

Filma "Anna Kareņina"

Gaidīju, ļoti gaidīju, un teikšu, ka ne velti. Naitlija kā vienmēr apburoša, izjusta un, tā teikt, savā elementā. Bet visam pāri - tas, kā romāns tika interpretēts - nedaudz pārspīlēti, bet īsti, krāšņi, bet ne vulgāri vai prasti, un galvenais, neparasti. Es apbrīnoju cilvēku izdomu, spēju kopīgiem spēkiem izveidot ko baudāmu, un man ir tiešām prieks par to,  ka kinematogrāfijā parādās arī kas sulīgāks par parastajām Holivudas naudvācējfilmām ar vienādām sejām, emocijām, dialogiem, ainavām, prieks arī par to, ka gaismā un svaigām acīm tiek celti ģeniāli klasiķu darbi - mūžam aktuāli. Noteikti noskatīšos vēlreiz.

Grāmata "The life of Pi"

Šo sanāca lasīt relatīvi ilgi, jo pa starpu lasīju ļoti daudz skolai. Jā, pēc izlasīšanas nespēju iedomāties, kā ko tādu var attēlot filmā, uz kuru, starp citu, vajadzētu aiziet. Interesants, neticams stāsts, kura lasīšanas laikā visu laiku domāju par grāmatas sākumā izteikto apgalvojumu, ka, uzzinot šo stāstu, es noticēšu Dievam. Domāju, meklēju, bet diemžēl jāsaka, ka neatradu vietu, kur tā stabili pieķerties un pārliecināties. Tomēr atradu dažus patiesi vērtīgus domu graudus, lieku reizi paanalizēju savu vērtību sistēmu un pieņemtās normas, pafantazēju par to, kā būtu,ja būtu, un visbeidzot izbaudīju valodu, kas šajā grāmatā bija visnotaļ bagāta. Kopumā no visām pusēm bagāts, piesātināts darbs, patika, ka nebija pārspīlējumu, patika, ka palika vieta neatbildētiem jautājumiem.

Izrāde "Parīzes Dievmātes katedrāle" 

Un visbeidzot pavisam svaigas atmiņas. Šodien pa dienu pa tiešām ļooti ilgiem laikiem aizgāju uz Nacionālo teātri, jo nevar taču teikt, ka man tur nepatīk, ja esmu redzējusi tikai kādas divas, trīs izrādes, turklāt ļoti sen. Jā, tagad gan varu teikt, ka nepatīk. Nepatīk lielummānija, ko redzēju, nepatīk tas, ka aktieru spēle tiek nolikta otrajā plānā, un man, estētiskas vienkāršības, bet intelektuālas spēles, ja tā var izteikties, cienītājai, šis viss šķita pārlieku pārspīlēts un sekls. Protams, viss nav tikai baltās un melnās krāsās krāsots - bija arī gaužām labas lietas, piemēram, Kvazimodo, kur aktieris, manā skatījumā, iejutās tā, ka es viņam patiešām noticēju un kura dziedātos vārdus es pārsvarā arī sapratu. Pārējo aktieru dziedāto nesapratu, un tad arī zūd jēga visam stāstam - un skatīties tikai šova dēļ? Nē, paldies. Lai vai kā tagad es vēl skaidrāk zinu, kas man patīk un kas ne. Katram teātrim sava publika. 

Hmm, šodien pēkšņi šķiet, ka ir ļoti daudz, ko rakstīt, par ko spriest un ko domāt, taču, jo vairāk es vienā reizē uzrakstu, jo vairāk sapiņķerējos, tāpēc atstāšu nākamajai reizei, bet tagad turpināšu bāzt sev galvā hieroglifu rindas. 

First days.

Ziemassvētki, Jaunais gads, sesija, balle. It kā svinīgi, it kā ar uztraukumiem, it kā skaisti, bet tai pat laikā nogurdinoši un enerģiju izsmeļoši

                                        . 

Jaunais gads nācis ar jaunām emocijām, pārsteigumiem un negaidītām atklāsmēm pašai sev. Nav tā, ka es gatavotu sev izdarāmo darbu sarakstu vai plānotu lielas un mazas lietas, sākoties 2013., bet gribot negribot šo uztveru par ko jaunu, varbūt par jaunu pakāpienu, kuru sasniegt un uz kā noturēties. Lai nu kā, muļķīgi, pienākot 1.janvārim, kardināli mainīt savu dzīvi un pēkšņi sākt dzīvot kaut kā citādi, jo, pirmkārt, to var tikpat labi darīt jebkurā citā dienā, kad vien prāts tam nobriest, otrkārt, kāpēc gan iesākt jaunu dzīvi ar jauniem stresiem (pārmaiņas ne vienmēr ir gludas un plūstošas)? Es gadu iesāku ar sesiju, kā jau tas laikam turpināsies arī nākamos pāris gadus, un ar pārdomām par to, kur šobrīd esmu, cik ļoti man patīk būt te un kā es sevi pati uztveru. Tāda veselīga pašrefleksija, kura būs vēl veselīgāka, kad mani iedvesmos daiļliteratūra, kuru šobrīd nedaudz pastūma malā Ķīnas vēstures un arābu vēstures grāmatas, kas, neapšaubāmi, ir interesantas un arī domāt liekošas, taču kam ir tāda nelāga nokrāsa tādēļ, ka jākoncentrējas vairāk, nevis uz domas izprašanu, bet gan uz faktu iegaumēšanu, kas, manuprāt, jā, ne vienmēr, praktiski nekad, vēsturē nav būtiskākais. Bet nu, savus akadēmiskos ķeksīšus, konkrētāk, cipariņus, man vajag, tāpēc apvienoju interesanto lasāmvielu ar ne tik patīkamo kalšanu no galvas. 

Bet, jā, pietiek vāvuļot par neko, un kafijai, mandarīniem un baltajai šokolādei jāpievieno krietna deva zināšanu par austrumu kultūrām. 

Winter.

Šogad atpūta ir tiešām pelnīta, vismaz es to tā jūtu, un to kārtīgi izbaudu. 

Pēc tiešām ilgiem laikiem šobrīd ir sajūta, ka gandrīz viss, viss, viss ir nostājies kaut cik savās vietās. Ir drošības sajūta, ir laimes sajūta, ka esmu tur, kur man ir jābūt, dažādos aspektos. Protams, ir lietas, kas trūkst, lietas, ko varētu vēlēties, ko varētu pagarināt un izbaudīt, taču tā būs vienmēr, tāpēc es priecājos līdz sirds dziļumiem par to, kas man ir šobrīd un, protams, par saviem sapņiem. Hmm, pārlasot tikko uzrakstīto, nosmīnēju par to, cik saldi šis viss skan, bet nu, tik skaistās, baltās un ziemīgās brīvdienās, šis ir tieši vietā. 

Būtu gaužām gari rakstīt atskaiti par padarīto, to drīzāk varētu atstāt Vecgada vakaram nelielām pārdomām sev pašai, lai sliktās lietas netiktu ietērptas rakstītos vārdos un labās lietas paliktu tikai tur, kur tām jābūt - manī. Tomēr varu teikt, ka šis gads, tā kā tas ir gandrīz pagājis, ir bijis tiešām dažāds - no pilnīgiem pagrimumiem, uz nedaudz ko cerīgāku, un no cerīgāka un patiešām siltām un jaukām sajūtām. 

Mācībām līdz janvārim ir pielikts punkts, kaut gan nē, drīzāk komats, darbā šodien vēl pēdējā diena pirms svētkiem, un, jā, man tas viss nenormāli patīk, un, ja vien ne nogurums, es pat bēdātos, ka šis uz laiku ir apstājies, lai gan atelpa nekad nevienam nav nākusi par ļaunu. No emocijām visam klāt pēdējā laikā nācis klāt gandarījums - gandarījums, skatoties uz konspektiem, gandarījums, skatoties uz savām meitenēm, kad viņas dejo vecāku priekšā deju studijas eglītē, gandarījums par to, ka es neesmu sašļukusi, ka turos.Eh, priecīga nopūta. Baltas jums visiem šīs dienas!

Study hard.

Mācībās, darbos un dejās līdz ausīm - man patīk šī dzīve! Un bez sarkasma, man tiešām patīk. 

Kā tikko atvilkšu elpu, uzdrukāšu sev atskaiti par padarīto un izjusto, tā kā vēl pāris dieniņas,labi, būsim godīgi, nedēļiņas, pacietības, bet tikmēr hieroglifi, radikāļi, japāņi, arābi, ķīnieši, Ņūtona binomi, kombinatorika, balets un dejas ir ieslēgti pilnā jaudā. Apņēmība.

Time is running out.

Es nesaprotu, kur paliek laiks, es priecājos, ka plānotājs ir datorā, tā ka visam pietiek vietas, es esmu nogurusi, bet apņēmības pilna. 

Šis gads, nē, šis rudens ir tik piepildīts kā vēl nekad, un laikam galvenokārt tāpēc, ka kā vēl nekad nododos lietām, darbiem un mācībām. Tā bumbulēšana, kas ir tagad, drīzāk ir nevis slinkošana, bet tiešām nepieciešamība, lai pēc tam varētu sapurināties un darboties tālāk. Uz galda, pie galda, uz palodzēm stāv milzīgas čupas ar pierakstītiem papīriem, kurus palasot brīnos, kad tas viss tika paspēts, galvā čum un mudž visādi hieroglifi - daži ar jēgu, daži vienkārši tāpat aizķērušies. Kustība, jā, kustība ir tas, kas mani vienmēr ir vilinājis un noturējis, apzinos, ka, iespējams, tāpēc, ka apstājoties nezināšu, ko ar sevi iesākt, tagad vismaz ir sevis realizēšana lietās, kur jūtu, ka jūtos droši un īstajā vietā. Jūtu, ka jūtos, jā. Rakstīšana pēdējā laikā nav no tām stiprajām, drošajām lietām. 

Visa nedēļa ir šodiena, viss mēnesis ir šonedēļa.

Rakstīšana varbūt ir aizvirzījusies otrajā plānā, taču godpilnajā, prožektoru gaismas apspīdētajā pirmajā vietā izvirzījusies lasīšana. Daiļliteratūras, jā, antropoloģijas, hieroglifu, ziņu, reklāmu, blogu, uzdevumu, mācību grāmatu, Āzijas civilizāciju vēsturu, matemātikas uzdevumu, dažādu pierakstu un konspektu lasīšana ir šobrīd tas, kas mani nodarbina visvairāk. Un tas laikam ir labi, jo nemitīga informācijas plūsma smadzenēs izraisa domas, kas ļauj nedomāt par to tumšo ārprātu aiz loga, ārējo un iekšējo aukstumu un aprīto laiku, kuru es nekad, nekad vairs neatgūšu.

Bla.

Sēžu universitātes kafejnīcā un mācos kārtējam hieroglifu testam, mācīšos arī mājās pirms privātstundas un uz ielas pirms kursiem un atkal mājās pēc kursiem. Viss mācībās, un tas ir labi, prāts nodarbināts un galvā daudz visādu jaunumu, šoreiz gaužām derīgu. Tikmēr Ķīlis saka, ka vajag samazināt mājas darbu skaitu skolēniem, un īstenībā pareizi vien ir, negulēt viņi paspēs universitātes laikā. Lai priecājas un mācās skolā, kur komunikācijas ceļā, ar skolotāju palīdzību un svaigi gūtām zināšanām viss process kļūst daudz noderīgāk un patīkamāk. Tas noteikti nemazinās mācību kvalitāti, jo mācīties un gatavoties brīvprātīgi mājās neviens nekad neaizliegs un nemaz nevēlas to darīt. Nebūs trakas bērnu mocīšanas. Varētu vēl atvieglot viņu somu svaru, būtu pavisam labi. 

Studentus gan vajag mocīt, citādi vismaz universitātē radies iespaids, ka daži te atnāk tikai paizklaidēties, turklāt par valsts naudu, par nodokļu naudu, jā. Netaisnīgi, un tādiem vēl maksā stipendijas. Un tie nabadziņi, kam eksāmena dienā kaut kas nomisējās vai vienkārši vidusskolā nepaveicās ar skolotāju, kas par savām studijām maksā, raujas un plēšas, lai tikai gūtu maksimālo no tā, kas tiek piedāvāts, paliek muļķu lomā un var tikai cerēt, ka kaut kad ierotēs budžetā. Protams, pārspīlēti, jā, taču izskatās gana patiesi. Studējot budžeta, es jūtu pienākumu, jūtu, ka, ja jau manī investēja valsts līdzekļus, tad man arī jāpierāda, ka tas bija tā vērts, ka es esmu tā vērta un jāmācās ne atzīmju dēļ, bet gan jāizmanto iespēja un pēc iespējas akadēmiski jāpilnveido sevi, īsāk, jāizglītojas. Tik daudz par sasāpējušos izglītības tēmu. Bet, tā kā es redzu, ka kaut tiek bīdīts (IZM), tad tik bezcerīgi šis viss vairs nešķiet.