Evaluation.

Dažādi.

Dažāds un mainīgs ir viss - sākot ar garastāvokli, beidzot ar teātra izrādēm un to, kā garšo tomāti. Šodien bija negaršīgi, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc man nepatīk ziemas. 

Sesija beigusies, palikuši tikai divi eksāmeni ķīniešu valodas kursos, un tad varēs uzelpot tā pavisam mierīgi. Patiesībā man patika tā steiga, tā grāmatu norīšana vienā vakarā, tas milzu informācijas apjoms un mazās miega stundas, kas šīs nedēļas padarīja pavisam jokainas. Ir sajūta, ka zinu vairāk, kas ir lieliski, bet vēl lieliskāka ir sajūta, ka es vēlos, ļoti vēlos uzzināt vēl un vēl. Šis ir kā filosofijā - aiz viena jautājuma rodas nākamais, aiz nākamā vēl viens; tagad pēc izlasītām grāmatām un izpētītiem galvenajiem austrumu vēsturu vadmotīviem gribas izpētīt visu vēl sīkāk, lai tā saprašana iesakņojas dziļāk. Ārkārtīgi interesanti.

Šķita, ka pēc sesijas varēšu kaut cik atgūt elpu, bet nē - darbs, privātstundas, dejošana, kursi, kas, protams, ir labi, bet kam nevaru pilnībā atdoties, jo lielākais kārdinājums šobrīd ir vienkārši palikt mājās noskatīties kādu filmu vai izlasīt grāmatu, ieritinoties starp daudzām segām un spilveniem, un ar tējas krūzi rokā. Taču, neskatoties uz darbiem un pienākumiem, laiks atrodas arī šīm lietām, un tad nu neliela atskaite par spilgtāko pēdējā laikā:

Filma "Anna Kareņina"

Gaidīju, ļoti gaidīju, un teikšu, ka ne velti. Naitlija kā vienmēr apburoša, izjusta un, tā teikt, savā elementā. Bet visam pāri - tas, kā romāns tika interpretēts - nedaudz pārspīlēti, bet īsti, krāšņi, bet ne vulgāri vai prasti, un galvenais, neparasti. Es apbrīnoju cilvēku izdomu, spēju kopīgiem spēkiem izveidot ko baudāmu, un man ir tiešām prieks par to,  ka kinematogrāfijā parādās arī kas sulīgāks par parastajām Holivudas naudvācējfilmām ar vienādām sejām, emocijām, dialogiem, ainavām, prieks arī par to, ka gaismā un svaigām acīm tiek celti ģeniāli klasiķu darbi - mūžam aktuāli. Noteikti noskatīšos vēlreiz.

Grāmata "The life of Pi"

Šo sanāca lasīt relatīvi ilgi, jo pa starpu lasīju ļoti daudz skolai. Jā, pēc izlasīšanas nespēju iedomāties, kā ko tādu var attēlot filmā, uz kuru, starp citu, vajadzētu aiziet. Interesants, neticams stāsts, kura lasīšanas laikā visu laiku domāju par grāmatas sākumā izteikto apgalvojumu, ka, uzzinot šo stāstu, es noticēšu Dievam. Domāju, meklēju, bet diemžēl jāsaka, ka neatradu vietu, kur tā stabili pieķerties un pārliecināties. Tomēr atradu dažus patiesi vērtīgus domu graudus, lieku reizi paanalizēju savu vērtību sistēmu un pieņemtās normas, pafantazēju par to, kā būtu,ja būtu, un visbeidzot izbaudīju valodu, kas šajā grāmatā bija visnotaļ bagāta. Kopumā no visām pusēm bagāts, piesātināts darbs, patika, ka nebija pārspīlējumu, patika, ka palika vieta neatbildētiem jautājumiem.

Izrāde "Parīzes Dievmātes katedrāle" 

Un visbeidzot pavisam svaigas atmiņas. Šodien pa dienu pa tiešām ļooti ilgiem laikiem aizgāju uz Nacionālo teātri, jo nevar taču teikt, ka man tur nepatīk, ja esmu redzējusi tikai kādas divas, trīs izrādes, turklāt ļoti sen. Jā, tagad gan varu teikt, ka nepatīk. Nepatīk lielummānija, ko redzēju, nepatīk tas, ka aktieru spēle tiek nolikta otrajā plānā, un man, estētiskas vienkāršības, bet intelektuālas spēles, ja tā var izteikties, cienītājai, šis viss šķita pārlieku pārspīlēts un sekls. Protams, viss nav tikai baltās un melnās krāsās krāsots - bija arī gaužām labas lietas, piemēram, Kvazimodo, kur aktieris, manā skatījumā, iejutās tā, ka es viņam patiešām noticēju un kura dziedātos vārdus es pārsvarā arī sapratu. Pārējo aktieru dziedāto nesapratu, un tad arī zūd jēga visam stāstam - un skatīties tikai šova dēļ? Nē, paldies. Lai vai kā tagad es vēl skaidrāk zinu, kas man patīk un kas ne. Katram teātrim sava publika. 

Hmm, šodien pēkšņi šķiet, ka ir ļoti daudz, ko rakstīt, par ko spriest un ko domāt, taču, jo vairāk es vienā reizē uzrakstu, jo vairāk sapiņķerējos, tāpēc atstāšu nākamajai reizei, bet tagad turpināšu bāzt sev galvā hieroglifu rindas.