Ziemassvētki, Jaunais gads, sesija, balle. It kā svinīgi, it kā ar uztraukumiem, it kā skaisti, bet tai pat laikā nogurdinoši un enerģiju izsmeļoši
. 
Jaunais gads nācis ar jaunām emocijām, pārsteigumiem un negaidītām atklāsmēm pašai sev. Nav tā, ka es gatavotu sev izdarāmo darbu sarakstu vai plānotu lielas un mazas lietas, sākoties 2013., bet gribot negribot šo uztveru par ko jaunu, varbūt par jaunu pakāpienu, kuru sasniegt un uz kā noturēties. Lai nu kā, muļķīgi, pienākot 1.janvārim, kardināli mainīt savu dzīvi un pēkšņi sākt dzīvot kaut kā citādi, jo, pirmkārt, to var tikpat labi darīt jebkurā citā dienā, kad vien prāts tam nobriest, otrkārt, kāpēc gan iesākt jaunu dzīvi ar jauniem stresiem (pārmaiņas ne vienmēr ir gludas un plūstošas)? Es gadu iesāku ar sesiju, kā jau tas laikam turpināsies arī nākamos pāris gadus, un ar pārdomām par to, kur šobrīd esmu, cik ļoti man patīk būt te un kā es sevi pati uztveru. Tāda veselīga pašrefleksija, kura būs vēl veselīgāka, kad mani iedvesmos daiļliteratūra, kuru šobrīd nedaudz pastūma malā Ķīnas vēstures un arābu vēstures grāmatas, kas, neapšaubāmi, ir interesantas un arī domāt liekošas, taču kam ir tāda nelāga nokrāsa tādēļ, ka jākoncentrējas vairāk, nevis uz domas izprašanu, bet gan uz faktu iegaumēšanu, kas, manuprāt, jā, ne vienmēr, praktiski nekad, vēsturē nav būtiskākais. Bet nu, savus akadēmiskos ķeksīšus, konkrētāk, cipariņus, man vajag, tāpēc apvienoju interesanto lasāmvielu ar ne tik patīkamo kalšanu no galvas.
Bet, jā, pietiek vāvuļot par neko, un kafijai, mandarīniem un baltajai šokolādei jāpievieno krietna deva zināšanu par austrumu kultūrām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru