Me, myself and reality.

Es un pasaule, duālistisks skatījums, bet šodien sanāca aizdomāties par to, kas tad ir realitāte, kās tad ir tā pasaule, kas ir ārpus manis, ar pašiem  pirkstu galiņiem pieskarties kvantu fizikai un ar vienu kāju izlīst no konvencionālās pasaules. Protams, tas viss notika diskusiju rezultātā Ķīnas literatūras un kultūras lekcijās, kur neokonfuciānisma ietvaros runājām par neduālismu - spēju paškontroles un vienkāršu psihotehniku rezultātā sasniegt apziņas stāvokli, kad sevi un pasauli izjūti kā vienotu veselumu. Automātiski radās jautājums, kas tad ir tas, kas neesmu es, kas nav manas apziņas producēts. Pasauli empīriski uztveru un izlaižu caur apziņu, tas ir, mana apziņa ir tā, kas veido manus priekšstatus par lietām, manu realitāti, ja arī kaut kas ārpus tās arī pastāv (universāla realitāte), tad tam tāpat īsti nav nozīmes, jo tas nav uztverams, aptverams. Pat domājot par tādu neatkarīgu realitāti, reflektējot par to, kas un kā, kur atrodas ārpus manis, veicot domu eksperimentus (o, manas smadzenes ir burkā), - visos šajos procesos joprojām klātesoša ir mana apziņa, kur balstās manas uzskatu sistēmās, kur lietas tiek interpretētas manas valodas robežās, kur veidojas prāta konstrukcijas. No tā atliek nonākt pie mīļotā cogito ergo sum, kā jau vienmēr, un jautājuma - kas tad reāli eksistē? 

Bija tiešām interesanti paklausīties nelielu ievadu, kopsavilkumu par to, kā kvantu fizika korelē ar šo redzējumu - ka individuālā līmenī, cilvēka apziņā pasaule, protams, ir substancionāla, fundamentāla, ka tā pastāv neatkarīgi no mana "es" - lielais sprādziens, evolūcija, revolūcijas, karaļi un princeses - tas viss ir bijis, taču pretēji tam ir kvantu fizika un neirofizika, kur makrolīmenī pasaules nemaz nav, nevar zināt, kur atrodas kaut vai elektrons, realitātes nav, nav arī patības, personas. Ilūzija. Smaržo pēc budisma, ko?

Šis šoreiz nav stāsts par to, cik viss ir bezjēdzīgs, jo konvencionālo pasauli, kurā eksistējam (vai vismaz eksistē mūsu smadzenes ar apziņu, kuras varā esam), neviens nav atcēlis, šis ir stāsts par to, kā paspēlēties, un vēl šis ir vairāk kā mani lekciju pieraksti nedaudz emocionālā formā, lai vēlāk varu atgriezties un atbildēt uz saviem jautājumiem, iespējams, citādi, plašāk, dziļāk un zinošāk, šis nav par to, lai sludinātu kādas konkrētās idejas. 

Miljons lietu, ko uzzināt, miljons lietu, ko lasīt, par ko domāt un aizdomāties. Jo dziļāk iekšā, jo seklāk, šķiet, atrodos. Tie horizonti, lai arī kas tie tādi būtu.

To look beyond the imprefections.

Nekur pazudusi neesmu, tepat blakus vien esmu, rakstīt arī neesmu pārstājusi, vienkārši ieraksti pēdējā laikā aizķērās kaut kur starp melnrakstu sadaļu un publicēšanu, laikam nebija sajūtas, ka ir kas svarīgs sakāms. 

Esmu zaudējusi stundu, stundu laika, kura ir tiešām tik vērtīga, jāmācās mosties no jauna. Runājot par mošanos - pēdējā laikā ceļos arvien agrāk un agrāk, rīta rituāls arī kļūst arvien bagātīgāks, garastāvoklis arvien labāks, dienas sākums vairs nav mana nemīļākā diena, patiesībā varētu teikt, ka tas pamazām izkonkurē pārējo darba dienas laiku un kļūst par vissvarīgāko daļu. Mierīgāks prāts.

Pa šo laiku ir notikušas daudzas, skaistas un mazāk skaistas (to gan ir krietni mazāk) lietas. TDA "Dzintariņš" jubileja lika ar galvu ienirt vairāku gadu senā pagātnē, pagātnē, kas principā sastāda lielāko daļu manas dzīves. Atcerēties vecos deju soļus, atkal nonākt vecajā deju zālē, dzirdēt Oļas vecos un arī jaunienākušos izteicienus bija visnotaļ interesanti, visu laiku  nepameta sajūta, ka šis tomēr ir joks, jo, nu, tiešām, kā cita dzīve. Lai šo sajūtu varētu noķert vēlāk atkal, prātīgi šķiet šeit apkopot to, ko izdevās pierakstīt mēģinājumos, tad, nu, lūk, maza daļiņa. 

"Ejiet uz skatuves, nevienam neinteresē, ka jūs nesen piedzimāt!"

"Trīsreiz augstāk kājas, pensionāru sabiedrība!"

"Tu esi uz operas skatuves, kad būsi mežā, es obligāti pateikšu."

"Šitie nav mazie, šitie jau drīz precēsies." (6gadniekiem)

"Vidējā grupa, lūdzu, pārlieku neizrādiet savu intelektu."

"Drīkst smaidīt."

"No kāda 52.gada kolhoza kluba jūs esat?"

"Jūsu sejas ir kā dzelzsbetons ar citronskābi un etiķi pa virsu."

Kopumā, protams, viss pasākums bija skaists, pilns tiešām jauku atmiņu - gan koncerts, gan balle. Ir jau tā, ka mēs, dejotāji, esam dīvaini cilvēki. Iesim un leksim pat tad, ja nav laika, pat tad, ja divas nedēļas no vietas sāpēs celis tā, ka paiet nevar un jādzer pretsāpju zāles (jā, es zinu, nav gudri), arī tad, ja jāmācās svarīgiem eksāmeniem vai jāapmeklē kāds pasākums. Tas pat nav tāpēc, ka būtu pienākuma sajūta, bet drīzāk tāpēc, ka citādi vienkārši nevar, tas ir pieradums.

Vēl viens skaistumskaists mirklis, pareizāk, divus stundu garš ceļojums, bija Rufus Wainwright koncertā, kur ar Annu noķērām no dvēseles, ja tāda ir, plūstošas skaņas lieliskā izpildījumā. Ir cilvēki, kuriem ir jābūt uz skatuves, kurus citur grūti iedomāties, tā ir arī Rufusu, skatoties uz viņu, šķiet, ka, tikai esot mūzikā, viņš tā pa īstam elpo, elpo caur paša radītām skaņām. Šoreiz pilnīgi pietika ar viņu un viņa māsu vien, un, ticiet, tāpēc, ka viņi bija divi vien, tas neizklausījās nedz vienmuļi, nedz pliekani - dažreiz ar mazāk vārdiem var pateikt vairāk, un šis bija tas gadījums tikai mūzikas kontekstā. Laikam nekad nebeigšu apbrīnot talantīgus, ģeniālus cilvēkus, jo tobrīd pārējais, kas ir vairāku metru rādiusā ap viņiem, kļūst par nebeidzamu krāsu, skaņu virpuli, bet viss, kas ir ārpus, pēkšņi kļūst krietni pelēcīgāks un mazsvarīgāks. To laikam arī sauc par momenta izdzīvošanu.

Nav tā, ka šis pagājušais mēnesis sastāvētu tik no šiem diviem notikumiem, patiesībā dzīve ir pilna ar visu tā, ka brīžiem tiešām ir pārliecība, ka laika totāli pietrūkst. Viens ir skaidrs - laika trūkums un tā milzīgā piepildītība dara mana arvien laimīgāku, lai arī cik banāli un salkani tas neizklausītos. Studijas, kas tiešām patīk (o, varu atzīties, ka beidzot sāku mierīgāk draudzēties ar Ķīnas  filosofiju, ar savu eirocentriskumu un loģikas, argumentācijas meklēšanas apmātību es pamazām uzstājīgi cīnos), darbs, kas ļauj padomāt nedaudz citos virzienos un pakustināt matemātiski jau krietni ierūsējušās smadzenes, dejas, kur man joprojām patīk viss, joga (uh, tur pat komentēt nav jēgas, jo atkal būs tikai sajūsmas pilni izsaucieni), balets, pasākumi, draugi, ģimene, pavasaris, īsāk - praktiski viss, kas virpuļo ap mani un kam pa vidu virpuļoju es. Bīstami? Man ir pilnīgi un galīgi vienalga. 

Ieelpa, izelpa. Labrīt.

Yes, we can.

Apaļš mēnesis ir apkārt. Februārmartmēnesis, pavasara pirmo dvesmu mēnesis, kad visi pēkšņi sāk staigāt ar krāsainām Narvesen krūzītēm, kas ļauj citiem noprast, ka ar viņiem var iepazīties ("mūs kopā saveda kafija? Narvesen?"), vai to, ka viņi ir laimīgi attiecībās. Labi, ka kafiju vienkārši padzert parciņā bez visādiem privāto lietu kontekstiem joprojām var, un labi, ka tā nav Narvesen kafija. Starp citu, šodien redzēju bezpajumtnieku, malkojam karsto dzērienu no zaļās "brīvo cilvēku" krūzītes, bet piektdienas vakarā pa ceļam uz klubiņiem, izrādās, jaunām meitenēm arī pēkšņi kārojas kādu karsto dzērienu vai drīzāk kādu novērtējošu skatienu, bet lai taču priecājas, a ja nu dzimstība palielināsies?

Maģiskā atkalapvienošanās

Kas ar mani? Ar mani pirmo reizi ir tā, ka totāli sāk traucēt tas, ka diennaktī ir tikai 24 h un ka tik daudz stundu pat, ja tās ir tikai 4 vai 5, ir jāvelta gulēšanai. Labākais tomēr ir tas, ka enerģijas pietiek, ka apkārt notiek lietas, kas dod spēku. Joprojām esmu sajūsmā par mācībām, jogu, baletu, Danci, īsumā - visu, visu. Arī Rīgas skaistums nav zudis, tie saulrieti, tās mājas, tās pavasara krāsas un svaigums un, protams, cilvēki. Intelektuālais satiekas ar radošo, tas mums raksturīgais atturīgums ar nemitīgu kustību. Pirmo reizi šogad uzkāpjot uz riteņa, brīžiem šķita, ka vairāk stāvu un skatos, nekā braucu, jo ir tik daudz, ko redzēt, kas jau piemirsts, nepamanīts un nolikts malā. Saulrieti.

Un vēl atkal pāris sajūsmas pilni vārdi par jogu. Ir nu jau pusotrs mēnesis, kopš iepazinos ar šo nodarbi, bet vienu zinu noteikti, ja tas dod tik daudz enerģijas un pozitīvu emociju, tad, vēl pieliekot klāt manu spītību, tas progress neapstāsies un būs tikpat straujš kā tagad ("Nemaz nesmejies, bet pamēģini, tev sanāks". Hoho, sanāca arī). Interesanti, kā smadzenes, mēģinot koncentrēties uz to, kur kam pareizi jāatrodas, kā noturēt līdzsvaru utt., aizmirst atgādināt par, teiksim, sāpju sajūtu, kā rezultātā var stiepties krustām šķērsām, bet diskomfortu nejust, nejusties arī neveikli par dažkārt dīvainajām asanām un to, ka lielākā daļa sākotnēji nesanāk. Mūsu ķermenim ir tāds potenciāls. Tas spēks, kas tiek ieguldīts visos vingrinājumos, atjaunojas burtiski uzreiz, kā tiek iziets no telpas, un jāsaka, ka ieguldīts tiek tik tiešām daudz spēka. Nebaidīties un mēģināt - cerams, šie vārdi pamazām no jogas pārceļos arī uz ikdienu, potenciāls pavērsies ne tikai ķermenim, bet arī tam, kā domāju, kā spriežu, kā vēlos, uz ko tiecos. Šobrīd droši zinu, ka tās mierīgās meditācijas jogas, lai arī kāds tām visām stāsts būtu apakšā (psihotehnikas, kas ļauj savienot savu Shakti ar Shivu, koncentrējoties uz elpošanu un meditāciju, rietumos maz ir iespējamas, ja tās praktizē sporta klubos? Drīzāk parodija par tēmu, kas vienkārši cilvēkam liek justies atslābinātākam), nav piemērota manam skrienošajam, dinamiskajam dzīvesveidam, es tomēr pārāk mīlu to sajūtu, kad muskuļi nākamajā rītā smeldz, kad muskuļi nodarbības laikā aiz piepūles trīc, kad izstaipīta ir, šķiet, katra mazākā ķermeņa šūniņa.

Ieelpojam visu to, ko guvām pēdējās stundas laikā, izelpojam visu lieko, kas mums šodien vairs nav vajadzīgs. 

Passion.

Kad intensīvajai jogai pievienojas vēl joga prātam, kļūst pavisam sarežģīti, lai gan pēc idejas visam, prātam un ķermenim, vajadzētu tieši beidzot nostāties līdzsvarā. Nekā nebija. Smadzenes ir apmetušas kūleni un spītīgi nevēlas atgriezties normālstāvoklī, tāpēc es visu laiku haotiski, izbārstīti un drudžaini domāju, mēģinu saprast un salikt pa plauktiņiem, bet man ir sajūta, ka tieši tas ir tas, kas austrumu mācību kvintesencei liedz sasniegt manu iesūnojošiem rietumu uzskatiem pārpildīto prātu. 

Vakar vakarā es stājos nopietnākās attiecībās ar budismu. No nevīžīgiem small talkiem, kas mūs saistīja pagātnē (pāris lekcijas Japānas vēstures ietvaros, pāris - Senķīnas vēsturē), vakar es saņēmos paskatīties tam acīs un ierakties dziļāk par visiem zināmo Nirvānu, meditācijām un jogām. Rezultāts graujošs. Nespējam šķirties joprojām, bet ne tāpēc, ka viss būtu tik lieliski, bet tāpēc, ka nespējam atrisināt savas attiecības. Tas, kas visvairāk traucē, ir nepārvarama vēlme visu definēt, klasificēt, izprast, izanalizēt, paskatīties uz lietām, balstoties uz rietumu filosofijas pamatprincipiem. Teiksim, ja nav garīgās substances, tad ir fizikālisms, ja nav fizikālisma, tad jābūt duālismam, tas ir, gan materiālajai, gan fiziskajai substancei, bet kā, bet kā un vēlreiz kā var būt tā, ka fiziskajai nozīmes nav, bet garīgā nepastāv? Jā, pieci agregātstāvokļi esot tas, kas veido cilvēku, to kombinācijas arī esot tas, kas pārdzimst, transmigrējas, bet kā? Zinu, ka šo saprast man ir sarežģīti tāpēc, ka gribu visu piesaistīt matērijai, gribu "sataustīt" vai iztēloties, kas ir tas, kas pārdzimst, kas ir tas, uz ko darbojas karma, gribu nosaukt visu vārdos, bet pagaidām atbildes nav. Labā ziņa ir tā, ka mūsu attiecības tuvākajā laikā nebeigsies un ka varbūt radīšu sev vajadzīgās atbildes, jo izskatās, ka Ķīnas kultūras un literatūras kurss būs interesantākais, kas līdz šim studijās piedzīvots, ka lasāmā literatūra arī piedāvā daudz, lai arī komplicētu atbilžu un ka pavērās iespējas attiecības ar budismu uzlabot arī virtuālajā vidē, kur mūsu pasniedzējs LU Open Minded platformā lasa lekcijas. Būs raženi, būs skaisti. 

Austrumu pētniecība, cik nu šajā līmenī to var saukt par pētniecību, ar budismu nebeidzas. Paralēli tam veidojas attiecības arī ar hinduismu, kur pagaidām vēl var izklaidēties ar leģendām, mitoloģijām un krāsainām bildītēm, bet tas tikai sākums. Drīz, drīz veidosies kaut kas arī tur, kas zina, varbūt krietni nopietnāk un dziļāk. Un daoisms. Un konfuciānisms. Un legālisms. Mani nepamet cerība, ka reiz, izzinot šīs visas tradīcijas, doktrīnas, man būs vieglāk saprast to, ko nesapratu laikā, kad biju Ķīnā, tas ir, ķīniešus - viņu dzīvesveidu, viņu domāšanu, viņu pasaules uztveri. To vēl redzēs, bet šobrīd pārdomu jūra nav vārdos ieliekama, un nevajag arī, būs par daudz.

L.I.F.E.G.O.E.S.O.N

Es tiešām nevarēju piesēsties, lai pavēstītu kaut ko kaut cik sakarīgu, jo dzīve mutuļo. Līdz ar dzīvi mutuļoju arī es - no mājām, kur ir paradīze gan virtuvē, gan visur citur, uz jaunatklājumu - intensīvo jogu vai uz baletu, tad uz Danci, tad satikt cilvēkus, paēst lieliskākos gardumiņus pasaulē un paskatīties uz visu, kas ir apkārt. Lēni un uzmanīgi, lai nepalaistu garām ne mazāko, sīkāku detaļu. Mēs, jāsaka, dzīvojam tādā vietā, kur sasniedzams ir viss, kas šobrīd man nepieciešams; dažādība iedvesmo, emocijas pārpilda, ir sajūta, ka es Rīgā iederos vēl vairāk, nekā pirms prombraukšanas. Lietas novērtējam tā "pa īstam" tikai tad, kad tās mums tiek atņemtas, bet, tā kā novērtēju arī pirms tam, tad šī otrā elpa robežojas ar eiforijai līdzīgām sajūtām. 

Šobrīd viss rit nemitīgā kustībā, mijoties ar atmiņām par Guangzhou, iedrošinot prātu arvien jauniem salīdzinājumiem, atklājumiem. Galvenais secinājums - Ķīna un Latvija ir divas dažādas pasaules, kuras salīdzināt nav vērts, jo tās neatrodas salīdzināmās kategorijās. Katra vietai ir savs šarms, sava dzīve, un katrai vietai ir savi cilvēki, savi vietējie, es piederu Rīgai. 

Ir ļoti, ļoti daudz, ko stāstīt, rakstīt, bet, lai iet brīvā plūsmā par svaigāko un šobrīd aktuālāko.

Tātad sākšu ar jau minēto jaunatklājumu intensīvo jogu. Man vienmēr ir šķitis, ka esmu aktīvo nodarbju piekritēja, ka līdz elpošanas mierīgā ritmā un domāšanaas par harmonijām un līdzsvariem izbaudīšanai man vēl tik tālu kā līdz Antarktīdai, bet izrādījās pilnīgi pretēji. Mēs daudz neelpojam un daudz nemeditējam, bet mēs katrreiz atklājam sava ķermeņa  kapacitāti. Tā nesanākšanas sajūta šajā nodarbībā rada degsmi mēģināt un darīt vēl, celties un velties, bet izdarīt visu maksimāli tā, lai pašai ir piepildījuma sajūta. Rezultātā pēc jogas jūtu katru ķermeņa daļiņu, jūtos izstaipījusies un izlocījusies, gandarīta un ārkārtīgi mierīga. Labākais šajā visā ir tas, ka sajūta nepazūd, to, ka ķermenis ir strādājis, var just arī nākamajās dienās, un tas ir tieši tas, kas bija vajadzīgs pēc salīdzinoši sēdošajām dienām Ķīnā. Vajadzīgs ir arī balets un Dancis, un nemitīgā staigāšana pa Rīgas ielām, nekas, ka salst, bet tā sajūta, ka viss ir sasniedzams..!

Ir nedaudz raizes, ka šī lieliskā sajūta ar laiku noplaks, ka iestāsies rutīna, bet, ir viens liels BET. Dabūju jauno lekciju sarakstu, arī tas šķiet labāks, kā jebkad. Pirmkārt, visi kursi vismaz pēc nosaukuma šķiet ārkārtīgi interesanti un saistīti ar to, kas mani saista, nevis to, kas ir vienkārši iekšā Āzijas studiju programmā, bet nekādu interesi neraisa, otrkārt, lekciju grafiks ir tik labi salikts, ka studijas varēšu apvienot ar visu, ko viens sirds kāro un kas ir pēcpusdienās/vakaros, kas attiecīgi nozīmē to, ka varu turpināt gan sportot, gan dejot, gan viegli atrast laiku i skolā/specialitātei nepieciešamo zināšanu apguvei, i maniem online kursiem. Priecīgi, vai ne? Jā, man arī ir priecīgi, un pirmo reizi pēc ilgiem laikiem es nevaru sagaidīt semestra sākumu.  

Dreamy, dreamy dreams.

Šovakar lidmašīna, viss sapakots (vienīgi īsti netaisās ciet), esmu gulējusi 3 stundas.

Naktī gulēt mēģināju aiziet trīs reizes. Skatos filmu, jūtu, ka acis krīt ciet, izslēdzu, saprotu, ka nebūs, jo domu vairāk nekā drēbju čemodānā, ieslēdzu atpakaļ filmu, pēc 20 minūtēm atkārtojas tas pats. Lieliski, pulksten trijos joprojām acis kā pogas, aptuveni ap četriem izdodas aizmigt. Ar aizmigšanu, saprotams, viss nebeidzas, ir pienācis laiks lieliskākajiem sapņiem pasaulē. 

Lidostā atveru koferi, lai pārbaudītu, kas tur un ir kas nav, bet izrādās, ka koferis ir pilns ar mugursomām (dominējoši rozā) un kastēm, atveru kasti, tur iekšā daudz mazu dāvanu kastīšu, paķeru pirmo, atveru - tukša, otrajā atrodu zīmīti "Ja jau koferī nav vietas, kāpēc lai neizmestu visu ārā un nepiepildītu to ar kastēm? WHY?". Zīmītes autore, izrādās, ir mamma, un es īsti neizprotu, kāda ir viņas rīcības loģika, jo tomēr lietas man tā kā vajadzētu, bet, spriežot pēc pēdējā zīmītes vārda "WHY?", arī viņai nav īsti skaidrs, ko un kāpēc viņa dara. Samierinos, veru koferi ciet, bet, kā nu nebija, kā ne, tas pārlūst uz pusēm, kā rezultātā es cītīgi mēģinu to dabūt kopā ar matu gumijām. Kā rozīnīte beigās - visu sapakoju polietilēna maisos un desoju uz lidmašīnu. Lidmašīnā, kāds pārsteigums, nevaru atrast savu sēdvietu, bet mammas draudzene ar trim bērniem (viņa arī ir lidmašīnā) man mīļi aizrāda, ka es esmu izprintējusi nepareizās biļetes, ka gan jau sēžu 15K vietā. Kurā gan citā, jā. Šajā brīdī pamodos. Ja godīgi, ārkārtīgi priecīga, ka šis bija sapnis. 

Ir pulksten 8 un es esmu augšā. Nevis tāpēc, ka bija jāceļas, bet tāpēc, ka labāk ir kontrolēt visu nomodā, nekā izmisīgi klaiņot pa neloģiskiem sapņiem. 

Pagulēšu lidmašīnā.

The last exam, last performance.

Šodien ir pēdējā pilnā diena te, šodien būs pēdējā nakts te, rīt sāksies ceļš uz mājām. Sajūtas ir dīvainas. Ja atskatos, tad praktiski nav iespējams noticēt, ka šeit biju, dzīvoju gandrīz piecus mēnešus, bet, ja padomā par to, kas ir un būs mājās, šķiet, ka es esmu bijusi prom veselu mūžību un jau paspējusi pierast pie šejienes dzīves. Tā jau laikam ir, pieredzes, atmiņu grēda aiz pleciem.

Vakardiena sākās agri, pēc Latvijas laika nedaudz pāri pusnaktij, pēc Ķīnas laika sešos, kad cēlos, lai taisītos uz eksāmenu. HSK ir ķīniešu valodas starptautiskais eksāmens, kurš bija jāliek obligātā kārtā visiem stipendijas ieguvējiem, respektīvi, tiem, kas ir tagad te no Latvijas. To uzzinājām, esot šeit, pieteicāmies uz 3.līmeni, bet mums pateica, ka 3. kārtot nevar, tāpēc kārtojiet 4., un, ja nenokārtosiet, nekas traks, tā esot tikai formalitāte, kā teica par starptautiskām lietām atbildīgā ķīniešu dāma: "Just let it go". Eksāmens jākārto pie datoriem, tas sastāv no lasīšanas, klausīšanās un rakstīšanas, pēc tam ir jāliek arī HSKK, kas ir atsevišķs mutiskais eksāmens. Tā nu vakar mūs sadzina vienā datorklasē un jautrība sākās. Klausāmajā daļā 45 jautājumi, katru dialogu/monologu atskaņo vienu reizi ātrā tempā, ja  tev ir lēna uztvere, tad atā, atā. Kas interesanti, nav laika izlasīt jautājumus, ja vēlies dzirdēt to, ko runā, atbildēt arī īsti nav laika, jo jautājumi tiek automātiski pārslēgti, var, protams, atgriezties atpakaļ, bet tam arī nav laika, jo viss notiek nereālā ātrumā. Čop, čop, klausāmā daļa ir slēgta, laiks lasīšanai. Lasīšana bija vēl interesantāka, te bija arī 45 jautājumi, katrs saistīts ar kādu rindkopu vai dialogu, šim pasākumam tika piešķirtas 40 minūtes, kā rezultātā paspēt nevar neko. Beigās vien bēdīgi skatījos uz to, kā tikšķināja laiks uz monitora un mēģināju lasīt pa diagonāli, kas, protams, ķīniešu valodā tā īsti nestrādā. Rakstāmā daļa. Rakstāmās daļas laikā sistēma gandrīz visiem uzkārās. Kad pasaucu eksamninētāju, viņa, skumji paraustot plecus, teica, ka tā jau gadās, jo visā Ķīnā šobrīd vienlaicīgi kārto šo eksāmenu, tāpēc esot vienkārši jāpagaida. Jā, vienkārši jāpagaida, kad tev ir dotas 20 minūtes, bet laiks iet uz priekšu. Lieliski. Es domāju, ka lieki piebilst, ka šis lieliskais eksāmens nekādi neatspoguļoja manas tagadējās zināšanas un ka labākais, ko varēju darīt pēc šī jautrā pasākuma, bija vienkārši gulēt un neko nedomāt.

Mutiskais eksāmens notika pēcpusdienā, un tā bija vēl interesantāka padarīšana. Tā pati klase, tie paši datori, tie paši studenti (aptuveni 16). Katram ir austiņas un mikrofons, eksāmens visiem vienāds, pa visu klasi skan ieraksts (ne austiņās) un visi reizē, haotiski kārto mutisko eksāmenu. Brīžiem man šķita, ka dzirdu sevi, bet pārsvarā es dzirdēju visu pārējo, un man tiešām nav ne jausmas, kāds tad tur sanāks tas ieraksts. Bet, jā, izskatījāmies mēs kā tāda jautra ķīniešu telefonu centrāle. Pēdējie eksāmeni, atvieglojuma nopūta.

Vakarā devāmies uz nu jau vairākus mēnešus gaidīto baleta izrādi skaistajā operas ēkā. Operas ēka, kas no āra izskatās ik grandioza, iekšā, izrādās, ir diezgan vienmuļa, moderna celtne, kur krēsli ir kā kinoteātros, sienas un grīdas ir baltas, skatuve ir milzīga un ļoti atturīgā stilā. Izrāde Riekstkodis. Sāk skanēt Čaikovska mūzika un pa virsu tam teicēja balss, protams, ķīniešu valodā. Tajā brīdī attapos, ka nav orķestra, bet gan brīžiem čerkstošs ieraksts. Horeogrāfija visnotaļ vienkārša, sinhronitāte un emocijas noteikti vājākas, nekā mūsu baletā, daudz bērnu, kas uz skatuves vairāk izklaidējas,  nekā dejo, bet kopumā, protams, skaisti. Jā, laikam gaidīju, ka trešajā lielākajā Ķīnas pilsētā baleta trupa būs spēcīgāka, bet visu jau nevar gribēt. Kas pārsteidza visvairāk un tiešām nebeidz pārsteigt, ir ķīnieši, ķīniešiem pilnā zāle. Neviens nebija sapucējies, visi sēdēja ar telefoniem, visu izrādes laiku zālē bija troksnis, notika nemitīga kustība. Bērni, kuru, kā jau Riekstkodī mēdz būt, bija daudz, izpaudās pēc pilnas programmas. Mūsu un arī blakusesošie krēsli tika kratīti, spārdīti, katra kustība, ko viņi star bakstīšanas laiku pamanīja uz skatuves, tika komentēta, bet vecāki tikmēr mierīgi turpināja skatīties baletu. Laikam man pēc manām nodarbībām, kur bērni ēda balonus un lēkāja pa galdiem, man nevajadzētu būt pārsteigtai, bet šis tāpat šķita gan kaitinoši, gan nesaprotami. Bija interesantas sajūtas, kad brīdī, kad blakus sēdošā meitenīte pieklusa, es paskatījos, lai saprastu, kas tad nu, un pamanīju, ka viņa ir aizrāvusies ar puņķu ēšanu. Te pierādās vēl viena atšķirība starp rietumu un austrumu kultūrām - mums bērniem tiek audzināti disciplīna un elementāras uzvešanās normas, viņiem viss notiek krietni brīvākā stilā, kas sākumā šķita pat ļoti pareizi, bet tagad saprotu, ka galīgi garām, jo no tādiem pēc tam izaug tie, kas publiskās vietās atraugājas, purkšķina un spļaudās. Protams, visi tādi nav, bet tomēr.

Ja godīgi, tad gribas skatīties, izprast un saprast vēl un vēl. Nepamet sajūta, ka skatos caur tādām ļoti tumšām rietumnieka brillēm, kas liedz man pieņemt atšķirīgo. Es nejūtos tā, it kā būtu aizspriedumainākais cilvēks, ne tuvu ne, esmu atvērta jaunām lietām, taču vide, kurā uzaugu, iepotēja savu sistēmu, par to, kā vajadzētu un nevajadzētu būt, kā rezultātā ir grūti skatīties uz visu šeit pieredzēto ar tādu svaigu, nesamaitātu skatījumu. No tā neizbēgt, es zinu. Hah, galu galā šis bija viens satriecošs, 5 mēnešus ilgs un nenormāli krāsainas pasākums.

No more apples.

Ir pirmais Jaungada rīts. Es atveru acis, pasmaidu un lēni izraušos no gultas, lai uzvārītu kafiju un beidzot atpūstos pēc eksāmeniem un lai beidzot neietu uz lekcijām pēc jautrām Jaungada svinībām. Jā, tā tas būtu normālā variantā, bet, tā kā es esmu Ķīnā, tad, kā saka "Ja ir kaut kas, kam noiet greizi, tas noies greizi". Pamodināja mani pulksten 8 no rīta flīžu griešanas, urbšanas skaņa, kas urbās un griezās ne tikai flīzēs, bet arī katrā manā ķermeņa šūniņā, jo remontdarbi notiek tepat aiz durvīm. Tieši 1.janvārī astoņos no rīta viņi nolēma salabot pirms divām nedēļām izpostītās flīzes. Neslikti. Laikam nav jēgas teikt, ka ir taču svētki, brīvdiena, ka vajag ļaut cilvēkiem atpūsties, jo ķīniešiem nav nedz svētku, nedz brīvdienu, ir vienkārši pamainījies kalendārais gads, viņi pat ābolus neēd. Diena un vakars bija tikpat parasti kā, teiksim, mijā no 31. oktobra un 1.novembri. Mēs pieskaņojāmies un atzīmējām pavisam mierīgi, jo jaunais gads man pienāks tad, kad izkāpšu no lidmašīnas Rīgā, pienāks pavisam drīz. 

2013. gads bija krāsains, skaists, piepildīts, to tādu padarīja ne tikai šī pieredze Ķīnā, bet arī viss, kas notika pirms tam, tās nebeidzamās sakritību vai likumsakarību virknes, kas lika man attapties tieši šeit un tagad. Patiesībā šķiet neticami, pavisam, pavisam neticami, pavisam laimīgi. Ja vēl pieskaras 2012. gadam un pašķetina vaļā tos nebeidzamos notikumu pinumus, tad šī atšķetinātā notikumu virkne patiešām liek noticēt tam, ka liktenis pastāv, jo, nu, tik daudz veiksmīgu sakritību? 

2011. gada vasara. Ar lielisku diplomu pabeidzu 12.klasi, šķiet, ka visi ceļi vaļā, re, re, lielā studiju dzīve. Dokumentus sniedzu Āzijas studijām un Moderno valodu un biznesa studijām. Āzijas studijās tikai piecas budžeta vietas, netieku, kas šķiet galīgi neiespējami. Nodomāju, ka otrā opcija, iespējams, ir pat labāka, sāku studēt. 2012.gada vasarā, nokārtojot eksāmenus, saprotu, kas tas nav mans, visu pametu, stājos vēlreiz Āzijas studijās (te es pat nezinu, vai tā ir spītība vai patiesa vēlme, jo īsti nevaru izdomāt nevienu milzīgu argumentu, kāpēc es ticēju, kāpēc āzijas studijās būs labāk modernajās), tieku budžetā sāku studēt. Paralēli studijām, kā nebija, kā ne, savu darbu tieši togad LU uzsāk Konfūcija institūts, kur arī diezgan nejauši attopos savā pirmajā lekcijā. Pasniedzējs ir tieši no Guangzhou, un ar viņu kopā lekcijās es pavadu turpmāko gadu, iemācos vairāk nekā universitātē, nolieku 2.līmeni starptautiskajam eksāmenam, ķeksīša pēc, bez īpašām cerībām piesakos apmaiņai. Maija beigās uzzinu, ka braucu uz Ķīnu, neticu, augusta beigās sēžu lidmašīnā, noticu. Ir pagājuši vairāk nekā četri mēneši un es te reāli dzīvoju, taču joprojām neticu. Nē, neticēt pat nav īstais vārds, es neaptveru to, un tad nu es te sēžu un prātoju par to, kad tad es to īsti aptveršu - tad, kad sēdēšu lidmašīnā uz Rīgu, vai tad, kad jau simto reizi stāstīšu, kā man gāja Ķīnā. Man gāja un man iet neaptverami, es esmu citā pasaulē, un es neesmu īsti droša, ka šis patiešām notiek. Un vēl, un vēl es jūtos kā milzīga iespēju ceļa priekšā, jo, ja jau notika un ir iespējams, kas tāds, par ko tumšos ziemas vakaros Rīgā pat sapņot nevarēju, tad kas un kā vēl notiks? Sapņaina apziņa, ka būs vēl daudz pārsteigumu, vajag tikai nebaidīties.

Nedaudz atkāpjoties no maksimālistiskām apcerēm par to, cik lieliska un pārsteigumu pilna ir dzīve, pievērsīšos pēdējā laika notikumiem Guangzhou. Vakar nospriedu,ka kultūršoks mūs laikam nemaz nav pametis, jo katru dienu ir lietas, kas liek acīm ieplesties vēl platāk, tā aizraisot sajūsmu ķīniešos "Oho,cik lielas acis!". Tad, nu, atkal pa druskai un pēc kārtas:

Pašnāvnieks jeb ķīnieši mīl drāmu.

Sēž vientuļš ķīnietis uz metāla konstrukcijas virs lielas ielas, saņēmis seju rokās, izskatās ļoti, ļoti bēdīgs, bet tas laikam normāli, jo viņš pašnāvnieks. Apkārt, es nepārspīlēju, simtiem cilvēku, kas skatās, fotografē, filmē, oh, sajūsma, ejot cauri pūlim, drīz jau būs ar pirkstiem sataustāma. Netālu no vīrieša glābējmašīna, bet satiksme, protams, nav pat apstādināta. Nospriežam, ka pat, ja viņš noleks, trakākais, kas varētu notikt, ir vai nu viņš uzkritīs kādai mašīnai, vai salauzīs kāju, nokrītot uz ielas. Pievienojamies fanātiskajiem ķīniešu un nofotografējam dienas varoni.

Tas mazais augšā.

Pirmais nopietnais strīds ar ķīniešiem jeb kā es trenējos eksāmena runāšanas daļai. 

Man saplīsa zābaks, tāpēc 31. decembrī eksāmenu beigas nolēmām braukt svinēt uz apavu tirgu. Apavu jūra, pa vidu ne pārāk labi smaržojošs ķīniešu ēdiens, netīrība, pārdevēju vairāk nekā pircēju, īsāk, haoss. Pēc kāda laika atklājām, ka lielākajā daļā "veikalu" darbojas princips - ja gribi pielaikot sava izmēra apavus, jāiemaksā nauda, tad tev atnes to izmēru no noliktavas. Pēc divu stundas bezjēdzīgas blandīšanās, vienā veikalā šo opciju izmantoju, pirms tam noskaidrojot, vai varēšu dabūt naudu atpakaļ, ja man nepatiks. Jā, protams. Zābakus atnes, neder, nepatīk, bet naudu, protams, neatdod. Un tad sākās mans izgājiens. Paaugstinātos toņos sāku strīdēties ar pārdevēju. "Mēs esam studenti, mēs nevaram nopirkt divus pāru apavu, bet šie pilnībā neder, man viņos sāp kāja, nē, nē, visiem kājas nav vienādas, man vienalga, ka jūs esat pārdevusi simtiem pāru, nu, nav visiem vienādas kājas. Jā, man vienalga, vai viņi pirms tam maksāja vairāk, vai tik, cik tagad, bet es viņus nevaru uzvilkt. Jūs saprotat? Mēs pēc divām nedēļām braucam prom, jūs varat atdot mūsu naudu? Es esmu dejotāja, mana pēda nav tāda, kā jūsējā, jā, man neder, es gribu atpakaļ savu naudu. Jūs varat mums palīdzēt? Jā? Atdodiet mums mūsu naudu". Visas šīs lieliskās sarunas rezultāts - naudu mums, protams, neatdod, bet mēs varam izvēlēties jebkurus citus zābakus. Izvēlos vismazāk briesmīgos, ok, patiesībā nav nemaz tik traki, bet, jā, mēs esam Ķīnā. 

Ja kaut kas sakrājies kaklā, jānospļaujas, ja ir iesnas, tās jāizšņauc miskastē vai uz ielas, ja gribas atraugāties, tad ko tur daudz gaidīt, ja sagriež vēderu, tad nopurkšķēties? Laipni lūgti.

Man patiesi un no sirds šķita, ka pie šī jau esmu pieradusi, bet pietiek iekāpt metro vai attapties kādā cilvēku pilnākā vietā, kad es saprotu, ka pie šī pierast laikam nekad nevarēšu. Piemēram, tas brīnišķīgais cilvēks, kas labo mums flīzes gaitenī. Pa vidu visām urbj-griešanas-skaņām ik pa piecām minūtēm var dzirdēt vai nu sulīgas atraudziņas, vai to, kā viņš nospļaujas. Metro mums priekšā gāja jauns vīrietis ar kabatlakatiņu rokā, kad pēkšņi pagriezās un miskastē izšņauca degunu (patiesībā tas laikam liecina, ka viņš kulturāls, jo cits to būtu darījis uz zemes). Par ne tik patīkamajiem aromātiem visās publiskajās vietās varat spriest paši, jo tie tik tiešām nepamet. Interesanti ir tas, ka tādās civilākās vietās ir pat zīmes, kur teikts "šeit spļaut nav atļauts", tāpēc pozitīvais ir tas, ka ar to vismaz kaut kā cenšas cīnīties, bet, jā, es to pagaidām īsti laikam nejūtu, īpaši tad, kad pusdienoju vai vakariņoju, bet blakus sēž ķīnieši, kas ĻOTI, ĻOTI skaļi sūc iekšā nūdeles (jo tā tu parādi, ka tev garšo) un pēc maltītes savu sajūsmu izrāda ar skaļām atraugām.

Ja ir, ko labot, jāsalabo, ja ir vieta, jāuzbūvē.

Tā neapstādināmā kustība Ķīnā ir kaut kas apbrīnojams. Vakar iemēģinājām jaunu metro līniju, tas ir, vecu, bet kas tika pagarināta abos virzienos un kas tagad savienojas ar mūsējo, trešo līniju. Tas tiešām ir pārsteidzoši, kā tik īsā laikā var veikt tik milzīgas pārmaiņas, bet, jā, fakts ir fakts, vakar braucām ar metro, kur pat vēl nebija uzstādīti krēsli.

Beidzot metro mēs dabūjām apsēsties un tas nekas, ka uz zemes.

 Te visiem ir darbs, tik tiešām. Piemēram, campusā - vieni cilvēki vienu dienu rauj ārā zāli, nākamajā dienā citi stāda jaunu, vienā dienā pēkšņi tiek noņemta apdare no visa žoga, lai nākamajā dienā uzliktu tādu pašu un nokrāsotu redeles tādā pašā krāsā un, kas interesanti, to dara vesela ķīniešu armija. Tad vēl te mazgā mājas, lietus laikā ar šļūtenēm mazgā ietves un, teiksim, tā vietā, lai atkritumus šķirotu tie, kas tos rada, uz ielas ēstuvju priekšā sēž divi vīrieši, kas no miskastes zvejo ārā plastmasas traukus un atdala tos no ēdiena paliekām. Ir arī pamelo mizotāju armija augļu veikala priekšā un ābolu iekš celofāna pakotāju armija Tie ir tikai mazie piemēri, bet lielos var redzēt centrā, kur no tukšuma pāris mēnešu laikā pēkšņi uzaug debesskrāpji, kur stikloto augstceltņu mūža mežos var apmaldīties, jo katrreiz ir kaut kas jauns. Patiesībā ir grūti iztēloties, kā izskatīsies Guangzhou pēc pāris gadiem, bet es esmu droša, ka pārmaiņas un izmēri būs graujoši. Nākamais solis būtu līdz ar pilsētu attīstīt tās iedzīvotājus, ierīkot īpaši spļaušanai atvēlētas vietas un aizliegt smēķēt visur, kur pagadās, arī tur, kur cilvēki ēd. 

Bet vispār - priecīgu un lielisku jums Jauno Gadu! Ar jaunām dvesmām, ar jauniem sapņiem, ar jauniem piedzīvojumiem. Drīz tiekamies.

Apples and apples.

Kamēr mēs, rietumnieces, atplēstām mutēm klaiņojām pa pārtikas lielveikalu, jā,  tiešām normālu lielveikalu, un meklējām produktus, kas kaut cik ļautu mums izjust Ziemassvētku sajūtu, ķīniešu ēda ābolus. Kamēr mēs griezām salātus, sildījām vistu un eksperimentējām, taisot karstvīnu, ķīnieši ēda ābolus. Brīdī, kad sapucējāmies, iededzām svecītes, uzlikām Sinatras Ziemassvētku mūziku un ieslēdzām noskaņai Love Actually, ķīniešu turpināja ēst ābolus. Tad, kad jau bijām pamatīgi pārēdušās vistiņu, lašmaizes, salātus, mandarīnus, piparkūkas, pīrādziņus un brūkleņievārijummaizes, ķīnieši joprojām stūķēja māgā ābolus. Es esmu puslīdz droša, ka arī tad, kad mēs jau migām ciet, domājot gaišas domas, ķīnieši pievarēja savus pēdējos ābolus.

Šis nav ābolu joks, šī ir ābolu patiesība. Sākumā tā bija ābolu mistērija, jo mēs tik tiešām nespējām saprast, kāpēc, kāpēc, kāpēc visur pārdod tik daudz ābolu, kāpēc pārdod plikus ābolus, sapakotus celofānā ābolus ar bantēm, ābolus kastē un ābolus ar uzrakstiem. Izrādās, ka šim fenomenam ir ābolīgs izskaidrojums. Ķīniešu valodā Ziemassvētku vakars tiek saukts par 平安夜 (Píng'ān (miers) yè (vakars)), kur pirmais hieroglifs skan un izskatās gandrīz tāpat kā ābols 苹果 (Píngguǒ), kā rezultātā ķīnieši izdomāja, ka Ziemassvētku vakarā ir jādāvina un jāēd āboli. Kā šodien to komentēja skolotāja – tam pamatā nav nedz tradīcijas, nedz vēstures, tā ir pašu izdomāta lieta. Ābolīga lieta.

Āboli celofānā.

Ķīniešu skaistule un āboli.

Par citām tradīcijām un uzskatiem – ķīnieši Ziemassvētkus asociē tikai un vienīgi ar Santu un visādiem ragaiņiem un cepuraiņiem, tādu notikumu, kā Jēzus dzimšanu te, protams, neasociē ar šiem svētkiem, tāpēc visur, ja kaut kur, pretī smaida spīdīgi papīra salaveči un visiem, kam nav slinkums, galvā ir ragi, cepures vai citi rotājumi. Populārs svinēšanas veids ir aiziet ar draugiem paēst, vai uz karaoki, vai uz filmu, daži šo dienu traktē kā romantisko dienu, tāpēc pārīšu esot pavisam daudz. Jā, vēl ir nereālākā iepirkšanās, jo Ziemassvētku laiks ir atlaižu laiks, ko visi arīdzan aktīvi izmanto.

Mēs Ziemassvētkus nesagaidījām nedz karaokē, nedz kinoteātrī, nedz mājās, graužot ābolus. Svētku vakars bija mierīgs un ļoti, ļoti mājīgs, tik mājīgs, cik vien šeit nu tas ir vispār iespējams. Šodien nolēmām aiziet uz skaisto Sacred Heart Cathedral, kur bija Ziemassvētku mese. Šī bija mana pirmā reize, piedzīvojam ko tādu. Baznīcā simtiem cilvēku, pārsvarā melnas ādas krāsas, bet arī daudz ķīniešu un daži baltie, gospeļkoris, aziātu izcelsmes priesteris, ar interesantu angļu valodu un visādi citi cilvēki. Te, nu, visi draudzīgi dziedāja (carols’ vārdi bija uz ekrāniem pie sienām), klausījās, metās ceļos, lūdzās un izpildīja pārējos rituālus, par kuriem, jāatzīst, neesmu nekad bijusi labi informēta. Rezultātā radās sajūta, ka esmu filmā, tāda sirreāla, bet diemžēl tā nebija nedz Ziemassvētku, nedz gaišā sajūta, kuru vēlējos tur noķert. Tas, kas iespaidoja mani visvairāk, noteikti bija pati baznīcas varenība, klusums un tas, ka uz brīdī izdevās aizbēgt no ķīniešu valodas. Bet, jā, baznīca varena un ļoti, ļoti skaista, kas šķiet dīvaini ir tas, ka tā atrodas pilnīgi trakā rajonā, kur ir jāuzmanās, lai tevi nenobrauc velosipēdisti ar milzīgām piekabēm, jāskatās, lai tev nenomīda kājas un neiegrūž sienā, kur uz katra stūra kaut kas tiek pārdots, kur uz ielas guļ ubagi un kur sajūta tiešām nav nedz no omulīgākajām, nedz drošākajām. Bet, hmm, kontrastu spēle dara savu.

 GuangZhou vietējā Parīzes Dievamātes katedrāle

 Ja nu gribas nopirkt Ziemassvētku rotājumus, tad, lūdzu.

P.s. Āā, un, ja Ziemassvētkos gribas uzdāvināt ko vērtīgāku par ābolu, var dāvināt āboltelefonu, mums zināmu kā iPhone. 
P.p.s. Es šovakar esmu baigā dumpiniece un ābolu vietā nopirku kokosriekstu, kuru lēnā garā vakara gaitā izdzēru. Hā!

Karaoke at Christmas.

Aukstums, kas nepāriet, saldē ne tikai mūs, bet arī notikumus, viss kaut kā pierimis un atkal iekāpām parastā rutīnā – skola, kojas, mājas darbi, vakariņas, filma, miegs. Protams, rutīna tiek atšķaidīta arī ar interesantākām lietām, un tad, nu, nedaudz par to, kas un kā, un, lai nebūtu haotiski, tad atkal atsevišķām domām, atsevišķas rindkopas:

Ziemassvētkus, draugi, šeit neviens nesvin, nesvin arī Jauno Gadu, bet, protams, Rietumi ir skāruši arī mūsu lieliskos Guangzhou iemītniekus, tāpēc ik pa brīdim uz mājām, veikalu priekšās un iekšās pavīd kāds spīdīgs salavecis, no galotnes līdz stumbram ar spīguļiem apkrautas mākslīgās eglītes un pat dažkārt kāda Ziemassvētku dziesmu nots. Lai vai kā Ziemassvētku sajūtas nav, ja vienīgi neskaita, teiksim, McDonald’s un mūsu augļu kokteiļu veikalu, kur iepakojumiem virsū ir parādījies kāds vientuļš Merry Christmas uzraksts ar zelta zvaigznītēm apkārt uz sarkana fona. Skolā, kurā mācu bērniem angļu valodu un visādus citus priekus, nolēmām uzrīkot stundu ar Ziemassvētku tematiku, kas izvērtās par visnotaļ mīlīgu pasākumu divu stundu garumā, kur griezām papīra sniegpārsliņas, dziedājām, pareizāk, mēģinājām dziedāt Ziemassvētku dziesmiņas, dejojām Santa dance un ēdām šokolādi. Klasē mums pat bija improvizēta eglīte, daudz balonu un visādi citi skaistumi, kas pat nedaudz atgādināja Ziemassvētkus. Bērniem patika, ja neskaita manu „mīļāko” skolnieku Death, kurš vienā brīdī vienkārši izdomāja ēst balonus (jā, jā, ar visu norīšanu), spārdīt skārda šokolādes iepakojumu pa klasi, dzēst no tāfeles pilnīgi visu, ko biju sarakstījusi, spaidīt datoru un demolēt rotājumus, bet, hah, pat pēc visa šī skolotāja apgalvoja, ka viņam patīkot manas stundas. Nebūtu viņš ķīniešbērns, kuriem viss atļauts, sen zinātu, kur vēži ziemo, un sēdētu mierā, bet te, lūk, tā nedrīkst, ja viņš ārdās, ārdies līdzi.

Gadam ejot uz beigām, mūsu fakultāte sarīkoja ārzemju studentiem baigo koncertu, kur katrai klasei (jā, augstskolā mums ir klases ar klases audzinātājām un visu pārējo, kā pienākas) bija jāsagatavo priekšnesums. Liela, skaista zāle, labi organizēts koncerts, kur visi i dziedāja, i dejoja (es dejoju ķīniešu deju nodarbībās apgūto ķīniešu minoritātes deju skaistā, skaistā tērpā un klases priekšnesuma Ziemassvētku dejiņu), i tēloja ludziņās, nu gluži kā Ziemassvētku eglītē. Izpriecājāmies, beidzot paskatījāmies, ar ko tad mēs īsti kopā mācāmies, un pēcāk es pievienojos Vendijas klasei, lai vakarā kopīgi dotos uz karaoki. Karaoke, ķīniešu valodā 卡拉OK (kālāoukei), jā, OK arī kā hieroglifs, ir tāds milzīgs, milzīgs iestādījums (te tādi ir uz katra stūra, jo bez tā nevar kārtot biznesu, visiem visi darījumi jāslēdz vai nu tur, vai bārā/klubā), kur iekšā ir daudz, daudz istabu (kā viesnīcā) un kur cilvēki, protams, dzied un vēl piedevām ēd. Ieejas maksa (mūsu gadījumā 4,50 Ls cilvēkam) sedz to, ka vari tajā istabā 3 h dziedāt un tad vēl doties uz 3.stāvu piekrāmēt sev pilnus šķīvjus, ar ko vien gribi, un tad tā labi pieēsties. Tad nu mēs tur i ēdām, i dziedājām, un patiesībā nebija nemaz tik traki, kā sākumā likās, ka būs. Kūkas bija garšīgas.

 Vendijas klase B2

Tad nu sīkāk par augstskolu. Kā jau minēju, te viss vairāk līdzinās skolai nekā universitātei mūsu izpratnē. Ir vairāki ķīniešu valodas līmeņi, piemēram, es esmu B līmenī, bet B līmenis dalās vairākās klasēs, es esmu B1 klasē. Klasē aptuveni 30 cilvēku, no kuriem reāli nāk kādi 21, mums ir klases vecākais un klases audzinātāja, ar kuru kopā gan devāmies ekskursijā, gan taisījām priekšnesumu. Katru reizi, kad neesi lekcijā, no rīta viņai jāaizsūta īsziņa ar brīdinājumu, ka nebūsi, lai nedod dies’ viņa tev nezvana un nejautā, kur esi. Kad esi atpakaļ skolā, ofisā ir jāuzraksta zīme par to, kāpēc nebiji. Katru reizi, kad neatnāc, skolotāja ir ļoti kritiska, tāpēc tiem studentiem, kam sanāk kavēt daudz lekciju, dzīve nav salda – kritika, pārmetumi. Ir mājas darbi, ir diktāti, ir grupu darbi, protams, arī eksāmeni, kuri mūs sagaida nākamajā nedēļā (ho, ho, ho, 31. Decembrī ir pēdējie divi).

Par to, cik mums te auksti, es jau paspēju 100 reizes pažēloties facebookā un twitterī, bet, nu, pažēlošanās liek justies labāk. Mums te ir vidēji ap 15-17 grādiem pa dienu un kādi 6 grādi naktī. It kā nav nāvējoši, vai ne, bet ir divi milzīgi iemesli, kāpēc es šo aukstumu vairs nevaru paciest, un tie ir: a) mitrums ir ļoti liels, tāpēc pat 15 grādi liekas auksti; b) te nekur, nekur, nekur nav apkures, kā rezultātā, sēžot lekcijās džemperī, mētelī un vilnas zeķēs, man tāpat ir zilas lūpas un zili nagi, bet mājās, lai normāli eksistētu, ir jāsēž zem divām segām un jāmēģina izvairīties no saskarsmes ar grīdu, respektīvi, flīzēm, kas ir ledaini aukstas. Ceļš no dušas uz gultu vispār ir milzīgs pārbaudījums, jo katrreiz ir prātā jāizrēķina, ar cik lēcieniem var tikt līdz gultai, reizē nepaslīdot un nesalaužot kaklu. Labā ziņa ir tā, ka indonēzieši, lai arī pufaikās, joprojām staigā basām kājām, t.i., flip-flopos un joprojām tur savas dārgās gumijčības koridorī. Ou, ou, vienu dienu, nē, bet vairākas dienas no vieta, bija baigais lietus un vētra, un, tā kā mums gaitenī nav logu, tad viņu čības reizē ar ūdens plūsmām, veiksmīgi aizpūta visos virzienos.

Sarunvalodā mācījāmies par ģimenes īpatnībām Ķīnā. Tad, nu, izrādās, ka tā visa padarīšana ir ļoti interesanta. Visbiežāk, īpaši Ķīnas dienvidos, tātad arī šeit, ģimenē vīrs klausa sievu, sieva ir atbildīga par visiem svarīgajiem lēmumiem, par finansēm utt., tāpēc pēdējā laikā ķīniešu vairāk priecājas, ja viņiem piedzimst meitiņa. Lūk, kā. Brīdī, kad runājām par lēmumu pieņemšanu un to, kā katrs kādus lēmumus pieņem, puisis no Ugandas pastāstīja, ka precību jautājumus kārto viņa vecāki. Viņi iepazīstināja viņu ar viņa sievu (taizemieši: „Āāā, bet ja tev viņa nepatīk?”, ugandietis: „Nav izvēles, jāprec tāpat ir”), viņš apprecējās, viņiem piedzima bērns, tagad viņš mācās šeit, lai pēc tam Ugandā strādātu un apprecētu vēl pāris sievietes. It kā nekas tāds, jo visādas kultūras un tā, bet es vēl ilgi domāju par to, cik lieliski ir, ka var satikt tik dažādus cilvēkus un cik lieliski, ka mēs tomēr visi atšķiramies. Viņam tas ir pilnīgi normāli, un nez vai viņš spēj iedomāties, ka pašam būtu jāmeklē sieva.

Pāris dienas iepriekš ar Vendiju aizgājām uz ķīniešu restorānu lielveikalā, kur mūsu parādīšanās jau atkal izraisīja sensāciju. Viesmīles ilgi nevarēja izlemt, kura mūs apkalpot, bet tā, kas beigās pienāca pie mūsu galdiņa, tā sasmējās, ka pietupās un paslēpa seju ZEM mūsu galda. Tad nu šamā saņēmās, pieņēma pasūtījumu, atnesa mums patiešām gardu ēdienu un tad pievienojās savām draudzenēm, citām viesmīlēm, lai uz mums tā kārtīgi paskatītos. Kamēr ēdām, vairākas reizes pamanīju, ka mūs tā it kā netīšām fotografē ar telefonu, bet katru reizi viņas izlikās, ka neko tādu nav darījušas, līdz vienubrīd pagriezu galvu tieši zibspuldzes brīdī un viņa galīgi samulsa. Pat ejot ārā no restorāna, mums pakaļ ķīniešu runāja: „Ooo, waiguo ren” (oo, ārzemnieki), pēc kā tik ļoti, ļoti gribējās pagriezties un pateikt „ooo, zhongguo ren” (oo, ķīnietis). Jā, tā kā joprojām esam zvaigznes, tik pie tā pierast laikam tomēr nav tik viegli.

14.decembrī mūsu fakultāte mūs svinīgi aizveda uz klasiskās mūzikas koncertu ļoti, ļoti skaistā koncertzālē. Koncerts izbrīnīja, neteikšu, ka ļoti patīkami gan. Zālē bija nereāli auksti, šķiet, ka tiem dažajiem grādiem, kas bija ārā un līdz ar to arī iekšā, pievienojās draugs kondicionieris, tāpēc jau atkal sēdēju zilām lūpām un drebinājos. Ķīnieši visu šo pasākumu spītīgi filmēja ar saviem telefoniem, bet viņus mēģināja apturēt darbinieces, spīdinot uz viņu elektroniskajām filmēšanas/fotografēšanas ierīcēm sarkanus lāzerīšus, diemžēl bet rezultātiem, tāpat visi visu filmēja. Pats koncerts bija lielisks – liels simfoniskais orķestris ar tradicionālās ķīniešu mūzikas solistiem. Neesmu ķīniešu tāda ļoti aktīva ķīniešu mūzikas cienītāja, tāpēc nebija tādu spēcīgu emociju, turklāt skaņa nebija pietiekami laba, bet publika vispār neatsaucīga. Pēc katra numura bija tādi pavisam šķidri aplausi, bet koncerta beigās, mūziķi vēl nepaspēja paklanīties, kā visi ķīnieši jau labi ātri bīdījās uz izeju. Tiešām neradās iespaids, ka viņiem mūzika, koncerts interesē, jo visu koncertu kāds pastaigājās pa zāli vai runājās, kas man, jāsaka, traucēja. Vēl viens novērojums – pat skaistā, skaistā koncertzālē tualetes bija tradicionālie caurumi, bet pat ne marmora vai vismaz tīri, bet gan ļoti viegli pielīdzināmi, teiksim, stacijas variantam, bet tas vairs tiešām nepārsteidz. Bet kopumā – tiešām novērtēju, ka bija tāda iespēja un ka izpildījums bija labā līmenī.

 

Sanāca gari, zinu, bet iepriekšējās dienās bija pārāk auksti, lai kaut ko rakstītu un stāstītu, un tomēr labāk, lai ir iedvesma un sanāk garāk, nekā vienkārši sausi, bet regulāri atstāstīt, lai vēlāk neaizmirstas.