Karaoke at Christmas.

Aukstums, kas nepāriet, saldē ne tikai mūs, bet arī notikumus, viss kaut kā pierimis un atkal iekāpām parastā rutīnā – skola, kojas, mājas darbi, vakariņas, filma, miegs. Protams, rutīna tiek atšķaidīta arī ar interesantākām lietām, un tad, nu, nedaudz par to, kas un kā, un, lai nebūtu haotiski, tad atkal atsevišķām domām, atsevišķas rindkopas:

Ziemassvētkus, draugi, šeit neviens nesvin, nesvin arī Jauno Gadu, bet, protams, Rietumi ir skāruši arī mūsu lieliskos Guangzhou iemītniekus, tāpēc ik pa brīdim uz mājām, veikalu priekšās un iekšās pavīd kāds spīdīgs salavecis, no galotnes līdz stumbram ar spīguļiem apkrautas mākslīgās eglītes un pat dažkārt kāda Ziemassvētku dziesmu nots. Lai vai kā Ziemassvētku sajūtas nav, ja vienīgi neskaita, teiksim, McDonald’s un mūsu augļu kokteiļu veikalu, kur iepakojumiem virsū ir parādījies kāds vientuļš Merry Christmas uzraksts ar zelta zvaigznītēm apkārt uz sarkana fona. Skolā, kurā mācu bērniem angļu valodu un visādus citus priekus, nolēmām uzrīkot stundu ar Ziemassvētku tematiku, kas izvērtās par visnotaļ mīlīgu pasākumu divu stundu garumā, kur griezām papīra sniegpārsliņas, dziedājām, pareizāk, mēģinājām dziedāt Ziemassvētku dziesmiņas, dejojām Santa dance un ēdām šokolādi. Klasē mums pat bija improvizēta eglīte, daudz balonu un visādi citi skaistumi, kas pat nedaudz atgādināja Ziemassvētkus. Bērniem patika, ja neskaita manu „mīļāko” skolnieku Death, kurš vienā brīdī vienkārši izdomāja ēst balonus (jā, jā, ar visu norīšanu), spārdīt skārda šokolādes iepakojumu pa klasi, dzēst no tāfeles pilnīgi visu, ko biju sarakstījusi, spaidīt datoru un demolēt rotājumus, bet, hah, pat pēc visa šī skolotāja apgalvoja, ka viņam patīkot manas stundas. Nebūtu viņš ķīniešbērns, kuriem viss atļauts, sen zinātu, kur vēži ziemo, un sēdētu mierā, bet te, lūk, tā nedrīkst, ja viņš ārdās, ārdies līdzi.

Gadam ejot uz beigām, mūsu fakultāte sarīkoja ārzemju studentiem baigo koncertu, kur katrai klasei (jā, augstskolā mums ir klases ar klases audzinātājām un visu pārējo, kā pienākas) bija jāsagatavo priekšnesums. Liela, skaista zāle, labi organizēts koncerts, kur visi i dziedāja, i dejoja (es dejoju ķīniešu deju nodarbībās apgūto ķīniešu minoritātes deju skaistā, skaistā tērpā un klases priekšnesuma Ziemassvētku dejiņu), i tēloja ludziņās, nu gluži kā Ziemassvētku eglītē. Izpriecājāmies, beidzot paskatījāmies, ar ko tad mēs īsti kopā mācāmies, un pēcāk es pievienojos Vendijas klasei, lai vakarā kopīgi dotos uz karaoki. Karaoke, ķīniešu valodā 卡拉OK (kālāoukei), jā, OK arī kā hieroglifs, ir tāds milzīgs, milzīgs iestādījums (te tādi ir uz katra stūra, jo bez tā nevar kārtot biznesu, visiem visi darījumi jāslēdz vai nu tur, vai bārā/klubā), kur iekšā ir daudz, daudz istabu (kā viesnīcā) un kur cilvēki, protams, dzied un vēl piedevām ēd. Ieejas maksa (mūsu gadījumā 4,50 Ls cilvēkam) sedz to, ka vari tajā istabā 3 h dziedāt un tad vēl doties uz 3.stāvu piekrāmēt sev pilnus šķīvjus, ar ko vien gribi, un tad tā labi pieēsties. Tad nu mēs tur i ēdām, i dziedājām, un patiesībā nebija nemaz tik traki, kā sākumā likās, ka būs. Kūkas bija garšīgas.

 Vendijas klase B2

Tad nu sīkāk par augstskolu. Kā jau minēju, te viss vairāk līdzinās skolai nekā universitātei mūsu izpratnē. Ir vairāki ķīniešu valodas līmeņi, piemēram, es esmu B līmenī, bet B līmenis dalās vairākās klasēs, es esmu B1 klasē. Klasē aptuveni 30 cilvēku, no kuriem reāli nāk kādi 21, mums ir klases vecākais un klases audzinātāja, ar kuru kopā gan devāmies ekskursijā, gan taisījām priekšnesumu. Katru reizi, kad neesi lekcijā, no rīta viņai jāaizsūta īsziņa ar brīdinājumu, ka nebūsi, lai nedod dies’ viņa tev nezvana un nejautā, kur esi. Kad esi atpakaļ skolā, ofisā ir jāuzraksta zīme par to, kāpēc nebiji. Katru reizi, kad neatnāc, skolotāja ir ļoti kritiska, tāpēc tiem studentiem, kam sanāk kavēt daudz lekciju, dzīve nav salda – kritika, pārmetumi. Ir mājas darbi, ir diktāti, ir grupu darbi, protams, arī eksāmeni, kuri mūs sagaida nākamajā nedēļā (ho, ho, ho, 31. Decembrī ir pēdējie divi).

Par to, cik mums te auksti, es jau paspēju 100 reizes pažēloties facebookā un twitterī, bet, nu, pažēlošanās liek justies labāk. Mums te ir vidēji ap 15-17 grādiem pa dienu un kādi 6 grādi naktī. It kā nav nāvējoši, vai ne, bet ir divi milzīgi iemesli, kāpēc es šo aukstumu vairs nevaru paciest, un tie ir: a) mitrums ir ļoti liels, tāpēc pat 15 grādi liekas auksti; b) te nekur, nekur, nekur nav apkures, kā rezultātā, sēžot lekcijās džemperī, mētelī un vilnas zeķēs, man tāpat ir zilas lūpas un zili nagi, bet mājās, lai normāli eksistētu, ir jāsēž zem divām segām un jāmēģina izvairīties no saskarsmes ar grīdu, respektīvi, flīzēm, kas ir ledaini aukstas. Ceļš no dušas uz gultu vispār ir milzīgs pārbaudījums, jo katrreiz ir prātā jāizrēķina, ar cik lēcieniem var tikt līdz gultai, reizē nepaslīdot un nesalaužot kaklu. Labā ziņa ir tā, ka indonēzieši, lai arī pufaikās, joprojām staigā basām kājām, t.i., flip-flopos un joprojām tur savas dārgās gumijčības koridorī. Ou, ou, vienu dienu, nē, bet vairākas dienas no vieta, bija baigais lietus un vētra, un, tā kā mums gaitenī nav logu, tad viņu čības reizē ar ūdens plūsmām, veiksmīgi aizpūta visos virzienos.

Sarunvalodā mācījāmies par ģimenes īpatnībām Ķīnā. Tad, nu, izrādās, ka tā visa padarīšana ir ļoti interesanta. Visbiežāk, īpaši Ķīnas dienvidos, tātad arī šeit, ģimenē vīrs klausa sievu, sieva ir atbildīga par visiem svarīgajiem lēmumiem, par finansēm utt., tāpēc pēdējā laikā ķīniešu vairāk priecājas, ja viņiem piedzimst meitiņa. Lūk, kā. Brīdī, kad runājām par lēmumu pieņemšanu un to, kā katrs kādus lēmumus pieņem, puisis no Ugandas pastāstīja, ka precību jautājumus kārto viņa vecāki. Viņi iepazīstināja viņu ar viņa sievu (taizemieši: „Āāā, bet ja tev viņa nepatīk?”, ugandietis: „Nav izvēles, jāprec tāpat ir”), viņš apprecējās, viņiem piedzima bērns, tagad viņš mācās šeit, lai pēc tam Ugandā strādātu un apprecētu vēl pāris sievietes. It kā nekas tāds, jo visādas kultūras un tā, bet es vēl ilgi domāju par to, cik lieliski ir, ka var satikt tik dažādus cilvēkus un cik lieliski, ka mēs tomēr visi atšķiramies. Viņam tas ir pilnīgi normāli, un nez vai viņš spēj iedomāties, ka pašam būtu jāmeklē sieva.

Pāris dienas iepriekš ar Vendiju aizgājām uz ķīniešu restorānu lielveikalā, kur mūsu parādīšanās jau atkal izraisīja sensāciju. Viesmīles ilgi nevarēja izlemt, kura mūs apkalpot, bet tā, kas beigās pienāca pie mūsu galdiņa, tā sasmējās, ka pietupās un paslēpa seju ZEM mūsu galda. Tad nu šamā saņēmās, pieņēma pasūtījumu, atnesa mums patiešām gardu ēdienu un tad pievienojās savām draudzenēm, citām viesmīlēm, lai uz mums tā kārtīgi paskatītos. Kamēr ēdām, vairākas reizes pamanīju, ka mūs tā it kā netīšām fotografē ar telefonu, bet katru reizi viņas izlikās, ka neko tādu nav darījušas, līdz vienubrīd pagriezu galvu tieši zibspuldzes brīdī un viņa galīgi samulsa. Pat ejot ārā no restorāna, mums pakaļ ķīniešu runāja: „Ooo, waiguo ren” (oo, ārzemnieki), pēc kā tik ļoti, ļoti gribējās pagriezties un pateikt „ooo, zhongguo ren” (oo, ķīnietis). Jā, tā kā joprojām esam zvaigznes, tik pie tā pierast laikam tomēr nav tik viegli.

14.decembrī mūsu fakultāte mūs svinīgi aizveda uz klasiskās mūzikas koncertu ļoti, ļoti skaistā koncertzālē. Koncerts izbrīnīja, neteikšu, ka ļoti patīkami gan. Zālē bija nereāli auksti, šķiet, ka tiem dažajiem grādiem, kas bija ārā un līdz ar to arī iekšā, pievienojās draugs kondicionieris, tāpēc jau atkal sēdēju zilām lūpām un drebinājos. Ķīnieši visu šo pasākumu spītīgi filmēja ar saviem telefoniem, bet viņus mēģināja apturēt darbinieces, spīdinot uz viņu elektroniskajām filmēšanas/fotografēšanas ierīcēm sarkanus lāzerīšus, diemžēl bet rezultātiem, tāpat visi visu filmēja. Pats koncerts bija lielisks – liels simfoniskais orķestris ar tradicionālās ķīniešu mūzikas solistiem. Neesmu ķīniešu tāda ļoti aktīva ķīniešu mūzikas cienītāja, tāpēc nebija tādu spēcīgu emociju, turklāt skaņa nebija pietiekami laba, bet publika vispār neatsaucīga. Pēc katra numura bija tādi pavisam šķidri aplausi, bet koncerta beigās, mūziķi vēl nepaspēja paklanīties, kā visi ķīnieši jau labi ātri bīdījās uz izeju. Tiešām neradās iespaids, ka viņiem mūzika, koncerts interesē, jo visu koncertu kāds pastaigājās pa zāli vai runājās, kas man, jāsaka, traucēja. Vēl viens novērojums – pat skaistā, skaistā koncertzālē tualetes bija tradicionālie caurumi, bet pat ne marmora vai vismaz tīri, bet gan ļoti viegli pielīdzināmi, teiksim, stacijas variantam, bet tas vairs tiešām nepārsteidz. Bet kopumā – tiešām novērtēju, ka bija tāda iespēja un ka izpildījums bija labā līmenī.

 

Sanāca gari, zinu, bet iepriekšējās dienās bija pārāk auksti, lai kaut ko rakstītu un stāstītu, un tomēr labāk, lai ir iedvesma un sanāk garāk, nekā vienkārši sausi, bet regulāri atstāstīt, lai vēlāk neaizmirstas.