Šovakar lidmašīna, viss sapakots (vienīgi īsti netaisās ciet), esmu gulējusi 3 stundas.
Naktī gulēt mēģināju aiziet trīs reizes. Skatos filmu, jūtu, ka acis krīt ciet, izslēdzu, saprotu, ka nebūs, jo domu vairāk nekā drēbju čemodānā, ieslēdzu atpakaļ filmu, pēc 20 minūtēm atkārtojas tas pats. Lieliski, pulksten trijos joprojām acis kā pogas, aptuveni ap četriem izdodas aizmigt. Ar aizmigšanu, saprotams, viss nebeidzas, ir pienācis laiks lieliskākajiem sapņiem pasaulē.
Lidostā atveru koferi, lai pārbaudītu, kas tur un ir kas nav, bet izrādās, ka koferis ir pilns ar mugursomām (dominējoši rozā) un kastēm, atveru kasti, tur iekšā daudz mazu dāvanu kastīšu, paķeru pirmo, atveru - tukša, otrajā atrodu zīmīti "Ja jau koferī nav vietas, kāpēc lai neizmestu visu ārā un nepiepildītu to ar kastēm? WHY?". Zīmītes autore, izrādās, ir mamma, un es īsti neizprotu, kāda ir viņas rīcības loģika, jo tomēr lietas man tā kā vajadzētu, bet, spriežot pēc pēdējā zīmītes vārda "WHY?", arī viņai nav īsti skaidrs, ko un kāpēc viņa dara. Samierinos, veru koferi ciet, bet, kā nu nebija, kā ne, tas pārlūst uz pusēm, kā rezultātā es cītīgi mēģinu to dabūt kopā ar matu gumijām. Kā rozīnīte beigās - visu sapakoju polietilēna maisos un desoju uz lidmašīnu. Lidmašīnā, kāds pārsteigums, nevaru atrast savu sēdvietu, bet mammas draudzene ar trim bērniem (viņa arī ir lidmašīnā) man mīļi aizrāda, ka es esmu izprintējusi nepareizās biļetes, ka gan jau sēžu 15K vietā. Kurā gan citā, jā. Šajā brīdī pamodos. Ja godīgi, ārkārtīgi priecīga, ka šis bija sapnis.
Ir pulksten 8 un es esmu augšā. Nevis tāpēc, ka bija jāceļas, bet tāpēc, ka labāk ir kontrolēt visu nomodā, nekā izmisīgi klaiņot pa neloģiskiem sapņiem.
Pagulēšu lidmašīnā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru