Apaļš mēnesis ir apkārt. Februārmartmēnesis, pavasara pirmo dvesmu mēnesis, kad visi pēkšņi sāk staigāt ar krāsainām Narvesen krūzītēm, kas ļauj citiem noprast, ka ar viņiem var iepazīties ("mūs kopā saveda kafija? Narvesen?"), vai to, ka viņi ir laimīgi attiecībās. Labi, ka kafiju vienkārši padzert parciņā bez visādiem privāto lietu kontekstiem joprojām var, un labi, ka tā nav Narvesen kafija. Starp citu, šodien redzēju bezpajumtnieku, malkojam karsto dzērienu no zaļās "brīvo cilvēku" krūzītes, bet piektdienas vakarā pa ceļam uz klubiņiem, izrādās, jaunām meitenēm arī pēkšņi kārojas kādu karsto dzērienu vai drīzāk kādu novērtējošu skatienu, bet lai taču priecājas, a ja nu dzimstība palielināsies?
Maģiskā atkalapvienošanās
Kas ar mani? Ar mani pirmo reizi ir tā, ka totāli sāk traucēt tas, ka diennaktī ir tikai 24 h un ka tik daudz stundu pat, ja tās ir tikai 4 vai 5, ir jāvelta gulēšanai. Labākais tomēr ir tas, ka enerģijas pietiek, ka apkārt notiek lietas, kas dod spēku. Joprojām esmu sajūsmā par mācībām, jogu, baletu, Danci, īsumā - visu, visu. Arī Rīgas skaistums nav zudis, tie saulrieti, tās mājas, tās pavasara krāsas un svaigums un, protams, cilvēki. Intelektuālais satiekas ar radošo, tas mums raksturīgais atturīgums ar nemitīgu kustību. Pirmo reizi šogad uzkāpjot uz riteņa, brīžiem šķita, ka vairāk stāvu un skatos, nekā braucu, jo ir tik daudz, ko redzēt, kas jau piemirsts, nepamanīts un nolikts malā. Saulrieti.
Un vēl atkal pāris sajūsmas pilni vārdi par jogu. Ir nu jau pusotrs mēnesis, kopš iepazinos ar šo nodarbi, bet vienu zinu noteikti, ja tas dod tik daudz enerģijas un pozitīvu emociju, tad, vēl pieliekot klāt manu spītību, tas progress neapstāsies un būs tikpat straujš kā tagad ("Nemaz nesmejies, bet pamēģini, tev sanāks". Hoho, sanāca arī). Interesanti, kā smadzenes, mēģinot koncentrēties uz to, kur kam pareizi jāatrodas, kā noturēt līdzsvaru utt., aizmirst atgādināt par, teiksim, sāpju sajūtu, kā rezultātā var stiepties krustām šķērsām, bet diskomfortu nejust, nejusties arī neveikli par dažkārt dīvainajām asanām un to, ka lielākā daļa sākotnēji nesanāk. Mūsu ķermenim ir tāds potenciāls. Tas spēks, kas tiek ieguldīts visos vingrinājumos, atjaunojas burtiski uzreiz, kā tiek iziets no telpas, un jāsaka, ka ieguldīts tiek tik tiešām daudz spēka. Nebaidīties un mēģināt - cerams, šie vārdi pamazām no jogas pārceļos arī uz ikdienu, potenciāls pavērsies ne tikai ķermenim, bet arī tam, kā domāju, kā spriežu, kā vēlos, uz ko tiecos. Šobrīd droši zinu, ka tās mierīgās meditācijas jogas, lai arī kāds tām visām stāsts būtu apakšā (psihotehnikas, kas ļauj savienot savu Shakti ar Shivu, koncentrējoties uz elpošanu un meditāciju, rietumos maz ir iespējamas, ja tās praktizē sporta klubos? Drīzāk parodija par tēmu, kas vienkārši cilvēkam liek justies atslābinātākam), nav piemērota manam skrienošajam, dinamiskajam dzīvesveidam, es tomēr pārāk mīlu to sajūtu, kad muskuļi nākamajā rītā smeldz, kad muskuļi nodarbības laikā aiz piepūles trīc, kad izstaipīta ir, šķiet, katra mazākā ķermeņa šūniņa.
Ieelpojam visu to, ko guvām pēdējās stundas laikā, izelpojam visu lieko, kas mums šodien vairs nav vajadzīgs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru