Ir pirmais Jaungada rīts. Es atveru acis, pasmaidu un lēni izraušos no gultas, lai uzvārītu kafiju un beidzot atpūstos pēc eksāmeniem un lai beidzot neietu uz lekcijām pēc jautrām Jaungada svinībām. Jā, tā tas būtu normālā variantā, bet, tā kā es esmu Ķīnā, tad, kā saka "Ja ir kaut kas, kam noiet greizi, tas noies greizi". Pamodināja mani pulksten 8 no rīta flīžu griešanas, urbšanas skaņa, kas urbās un griezās ne tikai flīzēs, bet arī katrā manā ķermeņa šūniņā, jo remontdarbi notiek tepat aiz durvīm. Tieši 1.janvārī astoņos no rīta viņi nolēma salabot pirms divām nedēļām izpostītās flīzes. Neslikti. Laikam nav jēgas teikt, ka ir taču svētki, brīvdiena, ka vajag ļaut cilvēkiem atpūsties, jo ķīniešiem nav nedz svētku, nedz brīvdienu, ir vienkārši pamainījies kalendārais gads, viņi pat ābolus neēd. Diena un vakars bija tikpat parasti kā, teiksim, mijā no 31. oktobra un 1.novembri. Mēs pieskaņojāmies un atzīmējām pavisam mierīgi, jo jaunais gads man pienāks tad, kad izkāpšu no lidmašīnas Rīgā, pienāks pavisam drīz.
2013. gads bija krāsains, skaists, piepildīts, to tādu padarīja ne tikai šī pieredze Ķīnā, bet arī viss, kas notika pirms tam, tās nebeidzamās sakritību vai likumsakarību virknes, kas lika man attapties tieši šeit un tagad. Patiesībā šķiet neticami, pavisam, pavisam neticami, pavisam laimīgi. Ja vēl pieskaras 2012. gadam un pašķetina vaļā tos nebeidzamos notikumu pinumus, tad šī atšķetinātā notikumu virkne patiešām liek noticēt tam, ka liktenis pastāv, jo, nu, tik daudz veiksmīgu sakritību?
2011. gada vasara. Ar lielisku diplomu pabeidzu 12.klasi, šķiet, ka visi ceļi vaļā, re, re, lielā studiju dzīve. Dokumentus sniedzu Āzijas studijām un Moderno valodu un biznesa studijām. Āzijas studijās tikai piecas budžeta vietas, netieku, kas šķiet galīgi neiespējami. Nodomāju, ka otrā opcija, iespējams, ir pat labāka, sāku studēt. 2012.gada vasarā, nokārtojot eksāmenus, saprotu, kas tas nav mans, visu pametu, stājos vēlreiz Āzijas studijās (te es pat nezinu, vai tā ir spītība vai patiesa vēlme, jo īsti nevaru izdomāt nevienu milzīgu argumentu, kāpēc es ticēju, kāpēc āzijas studijās būs labāk modernajās), tieku budžetā sāku studēt. Paralēli studijām, kā nebija, kā ne, savu darbu tieši togad LU uzsāk Konfūcija institūts, kur arī diezgan nejauši attopos savā pirmajā lekcijā. Pasniedzējs ir tieši no Guangzhou, un ar viņu kopā lekcijās es pavadu turpmāko gadu, iemācos vairāk nekā universitātē, nolieku 2.līmeni starptautiskajam eksāmenam, ķeksīša pēc, bez īpašām cerībām piesakos apmaiņai. Maija beigās uzzinu, ka braucu uz Ķīnu, neticu, augusta beigās sēžu lidmašīnā, noticu. Ir pagājuši vairāk nekā četri mēneši un es te reāli dzīvoju, taču joprojām neticu. Nē, neticēt pat nav īstais vārds, es neaptveru to, un tad nu es te sēžu un prātoju par to, kad tad es to īsti aptveršu - tad, kad sēdēšu lidmašīnā uz Rīgu, vai tad, kad jau simto reizi stāstīšu, kā man gāja Ķīnā. Man gāja un man iet neaptverami, es esmu citā pasaulē, un es neesmu īsti droša, ka šis patiešām notiek. Un vēl, un vēl es jūtos kā milzīga iespēju ceļa priekšā, jo, ja jau notika un ir iespējams, kas tāds, par ko tumšos ziemas vakaros Rīgā pat sapņot nevarēju, tad kas un kā vēl notiks? Sapņaina apziņa, ka būs vēl daudz pārsteigumu, vajag tikai nebaidīties.
Nedaudz atkāpjoties no maksimālistiskām apcerēm par to, cik lieliska un pārsteigumu pilna ir dzīve, pievērsīšos pēdējā laika notikumiem Guangzhou. Vakar nospriedu,ka kultūršoks mūs laikam nemaz nav pametis, jo katru dienu ir lietas, kas liek acīm ieplesties vēl platāk, tā aizraisot sajūsmu ķīniešos "Oho,cik lielas acis!". Tad, nu, atkal pa druskai un pēc kārtas:
Pašnāvnieks jeb ķīnieši mīl drāmu.
Sēž vientuļš ķīnietis uz metāla konstrukcijas virs lielas ielas, saņēmis seju rokās, izskatās ļoti, ļoti bēdīgs, bet tas laikam normāli, jo viņš pašnāvnieks. Apkārt, es nepārspīlēju, simtiem cilvēku, kas skatās, fotografē, filmē, oh, sajūsma, ejot cauri pūlim, drīz jau būs ar pirkstiem sataustāma. Netālu no vīrieša glābējmašīna, bet satiksme, protams, nav pat apstādināta. Nospriežam, ka pat, ja viņš noleks, trakākais, kas varētu notikt, ir vai nu viņš uzkritīs kādai mašīnai, vai salauzīs kāju, nokrītot uz ielas. Pievienojamies fanātiskajiem ķīniešu un nofotografējam dienas varoni.
Tas mazais augšā.
Pirmais nopietnais strīds ar ķīniešiem jeb kā es trenējos eksāmena runāšanas daļai.
Man saplīsa zābaks, tāpēc 31. decembrī eksāmenu beigas nolēmām braukt svinēt uz apavu tirgu. Apavu jūra, pa vidu ne pārāk labi smaržojošs ķīniešu ēdiens, netīrība, pārdevēju vairāk nekā pircēju, īsāk, haoss. Pēc kāda laika atklājām, ka lielākajā daļā "veikalu" darbojas princips - ja gribi pielaikot sava izmēra apavus, jāiemaksā nauda, tad tev atnes to izmēru no noliktavas. Pēc divu stundas bezjēdzīgas blandīšanās, vienā veikalā šo opciju izmantoju, pirms tam noskaidrojot, vai varēšu dabūt naudu atpakaļ, ja man nepatiks. Jā, protams. Zābakus atnes, neder, nepatīk, bet naudu, protams, neatdod. Un tad sākās mans izgājiens. Paaugstinātos toņos sāku strīdēties ar pārdevēju. "Mēs esam studenti, mēs nevaram nopirkt divus pāru apavu, bet šie pilnībā neder, man viņos sāp kāja, nē, nē, visiem kājas nav vienādas, man vienalga, ka jūs esat pārdevusi simtiem pāru, nu, nav visiem vienādas kājas. Jā, man vienalga, vai viņi pirms tam maksāja vairāk, vai tik, cik tagad, bet es viņus nevaru uzvilkt. Jūs saprotat? Mēs pēc divām nedēļām braucam prom, jūs varat atdot mūsu naudu? Es esmu dejotāja, mana pēda nav tāda, kā jūsējā, jā, man neder, es gribu atpakaļ savu naudu. Jūs varat mums palīdzēt? Jā? Atdodiet mums mūsu naudu". Visas šīs lieliskās sarunas rezultāts - naudu mums, protams, neatdod, bet mēs varam izvēlēties jebkurus citus zābakus. Izvēlos vismazāk briesmīgos, ok, patiesībā nav nemaz tik traki, bet, jā, mēs esam Ķīnā.
Ja kaut kas sakrājies kaklā, jānospļaujas, ja ir iesnas, tās jāizšņauc miskastē vai uz ielas, ja gribas atraugāties, tad ko tur daudz gaidīt, ja sagriež vēderu, tad nopurkšķēties? Laipni lūgti.
Man patiesi un no sirds šķita, ka pie šī jau esmu pieradusi, bet pietiek iekāpt metro vai attapties kādā cilvēku pilnākā vietā, kad es saprotu, ka pie šī pierast laikam nekad nevarēšu. Piemēram, tas brīnišķīgais cilvēks, kas labo mums flīzes gaitenī. Pa vidu visām urbj-griešanas-skaņām ik pa piecām minūtēm var dzirdēt vai nu sulīgas atraudziņas, vai to, kā viņš nospļaujas. Metro mums priekšā gāja jauns vīrietis ar kabatlakatiņu rokā, kad pēkšņi pagriezās un miskastē izšņauca degunu (patiesībā tas laikam liecina, ka viņš kulturāls, jo cits to būtu darījis uz zemes). Par ne tik patīkamajiem aromātiem visās publiskajās vietās varat spriest paši, jo tie tik tiešām nepamet. Interesanti ir tas, ka tādās civilākās vietās ir pat zīmes, kur teikts "šeit spļaut nav atļauts", tāpēc pozitīvais ir tas, ka ar to vismaz kaut kā cenšas cīnīties, bet, jā, es to pagaidām īsti laikam nejūtu, īpaši tad, kad pusdienoju vai vakariņoju, bet blakus sēž ķīnieši, kas ĻOTI, ĻOTI skaļi sūc iekšā nūdeles (jo tā tu parādi, ka tev garšo) un pēc maltītes savu sajūsmu izrāda ar skaļām atraugām.
Ja ir, ko labot, jāsalabo, ja ir vieta, jāuzbūvē.
Tā neapstādināmā kustība Ķīnā ir kaut kas apbrīnojams. Vakar iemēģinājām jaunu metro līniju, tas ir, vecu, bet kas tika pagarināta abos virzienos un kas tagad savienojas ar mūsējo, trešo līniju. Tas tiešām ir pārsteidzoši, kā tik īsā laikā var veikt tik milzīgas pārmaiņas, bet, jā, fakts ir fakts, vakar braucām ar metro, kur pat vēl nebija uzstādīti krēsli.
Beidzot metro mēs dabūjām apsēsties un tas nekas, ka uz zemes.
Te visiem ir darbs, tik tiešām. Piemēram, campusā - vieni cilvēki vienu dienu rauj ārā zāli, nākamajā dienā citi stāda jaunu, vienā dienā pēkšņi tiek noņemta apdare no visa žoga, lai nākamajā dienā uzliktu tādu pašu un nokrāsotu redeles tādā pašā krāsā un, kas interesanti, to dara vesela ķīniešu armija. Tad vēl te mazgā mājas, lietus laikā ar šļūtenēm mazgā ietves un, teiksim, tā vietā, lai atkritumus šķirotu tie, kas tos rada, uz ielas ēstuvju priekšā sēž divi vīrieši, kas no miskastes zvejo ārā plastmasas traukus un atdala tos no ēdiena paliekām. Ir arī pamelo mizotāju armija augļu veikala priekšā un ābolu iekš celofāna pakotāju armija Tie ir tikai mazie piemēri, bet lielos var redzēt centrā, kur no tukšuma pāris mēnešu laikā pēkšņi uzaug debesskrāpji, kur stikloto augstceltņu mūža mežos var apmaldīties, jo katrreiz ir kaut kas jauns. Patiesībā ir grūti iztēloties, kā izskatīsies Guangzhou pēc pāris gadiem, bet es esmu droša, ka pārmaiņas un izmēri būs graujoši. Nākamais solis būtu līdz ar pilsētu attīstīt tās iedzīvotājus, ierīkot īpaši spļaušanai atvēlētas vietas un aizliegt smēķēt visur, kur pagadās, arī tur, kur cilvēki ēd.
Bet vispār - priecīgu un lielisku jums Jauno Gadu! Ar jaunām dvesmām, ar jauniem sapņiem, ar jauniem piedzīvojumiem. Drīz tiekamies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru