Flowing.

Neaizmirstama nogale.
Dažreiz šķiet, ka viss saslēdzies tā, ka negribas nedz ko pārraut, nedz ko mainīt  un atliek vien ļauties. Ļauties sajūtām, ļauties mūzikai, ļauties cilvēkiem, mūzikai un atmosfērai. Positivus jau atkal nepievīla, tieši pretēji - tādā mierīgā plūsmā radīja pilnīgu piepildījuma sajūtu. Trīs dienas vienā lielā emociju un iespaidu virpulī, skaisti. Tā daba, tā mūzika un abu saplūšana. Dažreiz nevajag neko daudz teikt, pietiek ar dažām rindām, jo ar tām viss ir pateikts, lai raisītu lieliskākās atmiņas par pavadītajām dienām.

Šodien mūzika mijas ar grāmatu. Rozes vārds, kuru tik ilgi, ilgi velku garumā nu jau pāri pusei, varbūt tāpēc, ka intelektuāli ļoti piesātināta grāmata, varbūt tāpēc, ka gribas izgaršot, nevis izraut visu vienā rāvienā. Tomēr reliģija ir kaut kas man vēl nesasniedzams, tie sīkumi un nianses, tā izpratne un ticība - es, šķiet, to lasu vairāk kā fantastikas žanru, domājot par to, kā ar visām tām miljons skaistajām lietām, kas mums ir apkārt, var pilnībā nodoties kaut kam vienam, respektīvi, Dievam. Ziedot sevi pilnībā, līdz pēdējai pilītei. Skaisti šķiet tas, ka toreiz tas bija cieši saistīts ar stingru un ārkārtīgi augstu intelektuālo audzināšanu, ka, teiksim tā, dieva kalpi bija zinoši. Lasu, lasu un nevaru beigt brīnīties par to, kā autors, attēlojot varoņu iekšējos monologus, dialogus un vispār uzburot ainu par to, kas un kā notiek, spēj būt tik precīzs un ticams, tas ir, kā vienam cilvēkam var būt tik daudz zināšanu, lai tik izsmalcināti un sīki jo sīki varētu visu attēlot. Umberto Eko, visu cieņu, lasot ko tādu, ir redzams, uz ko var tiekties sava prāta pilnveidošanai. Zināšanas IR bagātība, pagaidām gan nezinu par reliģiju, bet, ja tā saistās ar tādu garīgu un intelektuālu pilnību, tad, jā, arī bagātība. Galu galā arī Rozes vārdā ir parādīts, cik dažādi var kalpot Dievam, reliģijai, viss nav vienā maisā bāžams.

Freedom.

Laikam izsekot vairs nevar, un nav arī vajadzības. Pārlieku ātri viss norit, varbūt tāpēc, ka tā labi un interesanti, varbūt tāpēc, ka laikam vairs nav noteicošā nozīme. 

Vēl pusotrs mēnesis līdz Ķīnai. Tagad jau tas viss šķiet īstāk un ticamāk nekā iepriekš, jo ir biļete, ir papīri, vēl tikai šis tas jāpiekārto un tad, tad sāksies kas pavisam jauns. Tikmēr šeit, Latvijā, Rīgā, es pamanos izbaudīt visu, visu, kas svarīgs un nepieciešams, lai sajustos šeit piederīga. Dziesmu un Deju svētki. Es pat nezinu, vai te kas būtu jākomentē, vai būtu kas jāatstāsta, jo tāpat vārdiem to nav iespējams notvert un kur nu vēl padot tālāk. Piebilst var tik to, ka sajūta, ka esi daļa no tāda milzīga, neapturama spēka, ir lieliska. Tā pat nav tik daudz piederības sajūta, cik tāds nenormāls enerģijas, emociju pieplūdums, kas ļauj negulēt, nedusmoties par agrajiem rītiem, apsvilinātajiem saulē pleciem, sāpošajām kājām, netīrajām blūzēm, kuru mazgāšana kļuva par iknakts rituālu. Pirmoreiz jutos tik ļoti iekšā Dancī, tik ļoti uz viena viļņa ar visiem kolektīva dejotājiem, patiesībā ar visu kolektīvu dejotājiem, jo citādi nebūtu iespējams veidot to, kas tika izveidots un izdejots. Kā Rolands saka - viena elpa. Pat, ja uz laukuma skatītājs to nespēja notvert, to notvēru es. 

Vēl īsti neattapusies no svētku trakuma, nolēmu atsākt baletu, un, jā, nepievīla. Katra šūniņa atkal dejo, dejo šoreiz tikai man, ne skatītājam, un arī tajā ir burvība. Kaut gan - iekš kā šobrīd nav burvības? Silta, skaista vasara ar vakariem tādiem, ka elpa aizraujas, lai es būtu mājās pie loga vai uz riteņa, ar notikumiem un nemitīgu kustību. Var jau būt, ka uz mirkli šis zudīs, bet tā tam būt.  Es skumšu pēc mājām, ļoti, bet es skaidri zinu, ka tur, tālu prom, atradīšu miljons lietu, kuras baudīt un novērtēt. 

Pamodiniet mani, izrāde jau sākusies.

Hot.

Pavadīti karsti Jāņi. Vārda "karsti" tiešā nozīmē, tas ir, ar karstu ķermeni, augstu temperatūru. Tādos brīžos, protams, ir skumīgi, jo īpaši tāpēc, ka šai vasarai ir jābūt īpašākai, taču mierinu sevi ar domu, ka vienkārši bija jāizslimojas un ka tas nozīmē, ka vēlāk slimot vairs nebūs pamata. Par vasaras īpašumu, nē, bet īpašību, arī nē (varbūt īpašumību?) runājot, varu teikt, ka pagaidām tā drusciņ diezgan izskatās, ka esmu par soli tuvāk Ķīnai, tātad mācības izraisīja ne tikai pozitīvas emocijas un radīja jaunas zināšanas, bet arī pavēra jaunas iespējas, kuras, lai visi ķīniešu dievi stāv man klāt, varēšu uz pilnu klapi izbaudīt jau sākot ar septembri. Tāpēc, jā, līdz septembrim ir plāns izpriecāties pa Rīgu, jūru un visām citām tikpat lieliskajām vietām. 

Par vasaru, kas pavadīt līdz šim, respektīvi, jūniju, varu teikt - atvilku beidzot elpu no mācībām. Karstums piekaļ pie gultas, un beidzot - filmas, grāmatas, gardumi, nesteidzīgas pastaigas pēc kaut kā garšīga, vakarīgi izbraucieni ar velo kur vien deguns rāda, garas un ilgas brokastis un vēl, un vēl, un vēl. Tās trakās un avantūristiskās lietas lai paliek jūlijam un augustam, bet pagaidām jākrāj spēki lielajiem svētkiem, kur dejas būs nedēļas garumā no rīta gaismiņas līdz pat pēdējam trolejbusam, patiesībā es nešaubos, ka dejas būs arī sapņos. Tā nu viss iet - milzīgiem viļņiem, uzplūdiem. Varētu jau kaut kā kontrolēt, bet, nē, šoreiz pa straumei, lai vieglāk. 

No time to lose.

Ievilku elpu, saliku visus materiālus uz galda, pārlaidu vieglu skatu pāri visam informācijas kalnam un beidzot tā īsteni sapratu, ka sesija sākas jau šonedēļ. Dīvaini, ka stresa nav, apzinos, ka viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no manis, un es laiku saplānošu, sakoncentrēšos, iemācīšos, un tad jau redzēs, kā un kas būs. Galvenais, ka tas, ko mācos, kam pievēršu vairāk uzmanības, man šķiet patiešām interesants, pārējais ir atkarīgs vairāk vai mazāk tikai no manas atmiņas, kas laikam hieroglifu iespaidā ir visnotaļ satrenēta. 

Kā man pietrūkst? Pietrūkst laika sev, respektīvi, kādas labas grāmatas palasīšanai (drīzāk gan laika, lai iedziļinātos un no sirds nodotos tam, ko lasu, lai negulētu un neēstu, jo vienkārši aizmirstos), eksperimentēšanai virtuvē, šūšanai, zīmēšanai, vieslekciju apmeklēšanai, eh, tik daudz vēlmju. Taču čīkstēt nav iemesla, drīz viss būs garām un atliks vien izbaudīt un izjust visu. Jā, jau kurais ieraksts par laiku, zinu, garlaicīgi, bet laikam jau nozīmīga tēma manā dzīvē šobrīd.

Tagad nedaudz par Ķīnu. Viens lielisks priekšmets, kas šajā semestrī mums, kā topošajiem sinologiem, ir jāapgūst, ir Ķīnas senlaiku vēsture, kur pasniedzējs, paldies visiem dieviem, uzsvaru liek ne tik daudz uz vēsturi, kā uz kultūru, reliģijām, filosofiju. Pēdējās lekcijas mums ir semināri, kur paši gatavojam referātus, prezentācijas par dažādām tēmām. Es ar kursabiedreni pētīju yin un yan konfuciānismu, kas bija tiešām interesanti un aizraujoši, ja neskaita, ka visās šajās filosofijas skolās, manuprāt, trūka un joprojām trūkst racionālas pieejas, bet tāpēc jau tie ir austrumi. Dziļāk, smalkāk būtu pārāk gari stāstīt, bet, jā, grūti aptvert, cik ļoti dažādi mēs esam. Šodien klausījos referātu par ķīniešu mītiem, un jāsaka, ka, lai arī kā es cienītu šo seno kultūru, smieklus nespēja savaldīt daudzi no mums - valsts ar cilvēkiem bez vēderiem, valsts ar cilvēkiem, kam ir cūkas seja, pūķis, kas izliekas par cilvēku, un tad vēlāk atzīstas, ka ir pūķis, un tā tālāk un tā joprojām.  Savādi, kā līdz šādiem mītiem cilvēki ir nonākuši, savādi, ka daļa šīs domāšanas ir saglabājusies joprojām un ka tas ķīniešu naivums, kas, protams, varbūt ir mans stereotips, padara viņus par ļoti atšķirīgiem no mums. Cik nu man ir nācies saskarties ar viņiem, tas ir, ķīniešiem, nonācu pie slēdziena, ka viņiem ir sveša ironija, sarkasms, ka humors arī ir ļoti īpatnējs (vai arī īpatnējs ir mums?). Vēl nepamet sajūta, ka šie cilvēki ir  tik ļoti izaudzināti, ka tur nepietiek vietas brīvai izpausmei, kas, manuprāt, veidotu intelektuāla cilvēka tēlu mūsu šī vārda izpratnē. Katrs jau kopš bērnības tiek ielikts nenormālākajos rāmjos, un šie rāmji padara viņu par lielisku savā jomā, bet liedz pieeju uz skatu ārpus tā. Es, protams, ļoti vispārinu, ceru, ka mans viedoklis mainīsies, ka atradīšu viņos to dziļumu, ko tik ļoti novērtēju savos apkārtējos, vai arī ka sapratīšu, ka tam visam nav nozīmes un ka tā ir tikai mūsu ideoloģijā izdaudzināta, glorificēta vērtība.

Calmness.

Dienas, nedēļas skrien, es pat nespēju izsekot visam līdzi. Ir interesanti, taču nedaudz skumji, ka visu laiku ir sajūta, ka daudz ko palaižu garām. Palaižu garām iespējas, nespēju absorbēt pietiekami daudz, nepaspēju visu pienācīgi izbaudīt un arvien vairāk ļaujos plūsmai. Negribas pat domāt, kā būs vēlāk dzīvē un cik ātri skries laiks, bet tagad galvenais ir iemācīties piebremzēt. Piebremzēt vienalga kur un vienalga kādā brīdī, kaut vai tilta vidū, kā tas notika piektdienas vakarā, braucot mājās ar riteni. Apstājos, paskatījos apkārt, ilgi skatījos uz skaisto Rīgu, jā, nekad neapniks, uz saulrietu un Saules akmeni, uz cilvēkiem, uz satiksmes plūsmu, uz ūdeni. Ieelpoju gaisu, izjutu vēju, sajutos laimīga. Tieši tik vienkārši. Tādos brīžos neko vairāk nevajag, ja nu vienīgi - tādus brīžus es pati sev varētu radīt biežāk.

Laikam ejot, arvien vairāk iemācos sadzīvot ar sevi, nav vairs bail no vienatnes, šķiet, ka to izbaudu vairāk kā jebkad agrāk. Domas kļuvušas mierīgākas, iestājies miers, protams, arī nepārvarams nogurums, taču ar to es tikšu galā pēc sesijas. Pazudušas bailes par nākotni, jo zinu, ka labi būs tik un tā, ka arī grūtības (nu jau es zinu, kā ir, kad ir neciešami smagi) ir jāpārvar, lai tā dzīves pieredze sulīgāka, pamācošāka, lai var izprast citus un novērtēt laikus, kad ir vieglāk, lai tā laimes sajūta nav jārada miljons lietām, bet gan lai pietiek arī ar ko ikdienišķu. Šobrīd pietiek, pie tā arī, cerams, palikšu. 

Dance, dance, dance.

Beidzot ir laiks kārtīgi piesēsties un pastāstīt, pastāstīt par to, ko piedzīvoju svētdien. Šis nebūs kāda satriecoši aizraujoša piedzīvojuma apraksts, bet drīzāk gan sajūsmas pilns atreferējums par piedzīvoto.

Vakar, 29.aprīlī bija starptautiskā dejas diena un līdz ar to svētdien un arī, protams, vakar, pa visu Rīgu un ne tikai bija dažnedažādas deju meistarklases. Svētdien pamodos diezgan nelāgā un negribunekuriet garastāvoklī, taču beigu beigās saņēmos un nolēmu paskatīties, kas tad īsti ir kontaktimprovizācija. Dzirnu mājā ar vēl pieciem cilvēkiem ar to man tad arī sanāca iepazīties. Skaisti. Ir skaisti izjust savu ķermeni un otra ķermeni, un atrasties nemitīgā kontaktā, izdejojot vienā elpā to, ko dzirdam, taču man laikam joprojām ir problēmas ar privātuma pārvarēšanu, tas ir, nejūtos tā gaužām omulīgi, kad šis kontakts un turklāt tik tuvs jārod ar man pilnīgi svešu cilvēku. Lai gan no otras puses te nu varēja izjust, ka deja satuvina, bet par to vairāk uzrakstīšu vēlāk. 

Tā kā jau biju izvilkusies ārā no mājām, iesilusi un iegājusi azartā (deja tiešām var pārņemt un aizraut), nolēmu, ka jāpamēģina kaut kas specifiskāks - Stihiju deja i-dejas mājā. Ja godīgi, tad nebiju pirms tam visu par to izlasījusi un nesapratu, uz ko parakstos, tas, ko zināju, bija, ka tas būs trīs stundu garš dejas terapijas pasākums, bet pats vārdu salikums "dejas terapija" man tiktiešām neko neizteica. Ienācu, pārģērbos, paskatījos apkārt - kā jau visās meistarklasēs tur bija gan dejotāji, gan nedejotāji, gan veci, gan jauni, kopā ap 20 cilvēku. Jau brīdī, kad mūs aicināja sasēsties aplī un iepazīstināja ar to, ko turpmākās 3 stundas darīsim, sajutos nedaudz kā sektā, bija diezgan liela skepse, kas gandrīz vai mudināja iet prom. Tas, kas sekoja tālāk, nav īsti vārdiem aprakstāms, taču, ja tīri strukturāli mēģina to racionalizēt, tad, jā - 4 stihijas, pilnīga improvizācija, katrai stihijai sava metaforiskā nozīme. Zeme - apļveida kustības, mūzika relatīvi mierīga, visi pamazām aprod ar telpu, nemitīga kustība apkārt, mēģināšana sajust pamatu sevi zem kājām, un sevis paša izzināšana. Te es jutos vēl diezgan kautrīga un tā dejošana bija tāda diezgan iegrožota. Uguns - ah, jā, tas bija skaisti; ekspresija, mērķtiecīgas kustības, asums, seksualitāte, un mūzika - no tago līdz pat hiphopam. Te nu iedegos, gāja vaļā gan kāju vicināšana, gan tiešākajā vārda ziņā - sevis atklāšana. Izrādās, manī ir daudz kā tāda, ko ikdienā slēpju, tā degsme un azarts, arī spēks. Ūdens - pilnīgs haoss, kustības ātrākas nekā prāts spēj izdomāt, citiem vārdiem, pilnīgs trakonams, pilnīga trakonama ballīte - ar bļaušanu, vārtīšanos par zemi, haotisku skraidīšanu apkārt, kratīšanos. Šajā brīdī mans prāts no manis atvadījās, un, ja godīgi, es neatceros, ko tobrīd darīju, kā dejoju, zinu tikai to, ka tas bija milzonīgs pārsteigums - haoss ir skaists. Atbrīvojos pilnībā, es tiešām neatceros, kad vēl būtu jutusies tik brīvi un nepiespiesti, ja mums teica, ka ir jāizmet viss liekas, tad es to viennozīmīgi izdarīju, un vēl kā. Gaiss - elpa, miers, apdomāšanās. Hmm, šīs bija tas brīdis, kad sajutu, ka esmu laimīga. Izklausās pēc sektas, bet nē, tās kustības, tā mūzika - tik mierīga un skaista, un es - mans ķermenis, kas spēja tobrīd izteikt katru noti, katru manu domu (lai gan jāsaka, ka tobrīd domu bija maz). Un visbeidzot ēteris - brīdis, kad gulējām, stāvējām, ko nu katrs, un dejojām iekšēji, apdomājām lietas un to, kas notika iepriekš. Šajā brīdī bija tāāāds atslābums, ka, pašai neapzinoties, sapratu, ka pār vaigiem birst asaras.

Īss kopsavilkums. Es nekad, nekad, nekad nebiju domājusi, ka mans ķermenis var izteikt tik daudz, ka tā deja, kas mīt manī un mūzikā spēj arī emocionāli tik daudz dot. Tie rāmji, kas ikdienā nenormāli ierobežo un bez kuriem principā nevar, var arī pazust un ļaut ielūkoties sevī dziļāk. Cilvēki, ar kuriem šo piedzīvoju bija neatņemama šī procesa sastāvdaļa - jo tikai kopā tika radīta atmosfēra, tikai tā interakcija un reizē būšana katram par sevi ļāva atbrīvoties. Jāsaka gan, ka es tobrīd maz ko manīju sev apkārt, lai gan drīzāk manīju, taču nemēģināju to analizēt, racionalizēt, tāpēc arī viss ir tā kā miglā tīts. Varbūt tas bija afekta stāvoklis, taču vakar pamodos ar lielisku garastāvokli un sāpošu ķermeni - izrādās es biju izgājusi ārpus savām varēšanas robežām, tā nedaudz savainojot sevi, bet jāsaka - bija tā vērts. 

Un basām kājām dejot ir pavisam īpaši. 

Deja ir spēks un dejā ir spēks. 

春望

Otrdien ir ķīniešu valodas konkurss, un es jau šodien no uztraukuma nezinu, kur likties. Teksts sagatavots, prezentācija arī, un vēl man ir dzejolis, kas, šķiet, ir ārkārtīgi skaists. Tad nu piemiņai.

春望

国破山河在

城春草木深

感时花溅泪

恨别鸟惊心

烽火连三月

家书抵万金

白头搔更短

浑欲不胜簪

The country is broken, though hills and rivers remain,

In the city in spring, grass and trees are thick.

Moved by the moment, a flower's splashed with tears,

Mourning parting, a bird startles the heart.

The beacon fires have joined for three months now,

Family letters are worth ten thousand pieces.

I scratch my head, its white hairs growing thinner,

And barely able now to hold a hairpin.

Apes.

A pavasaris ta' nenāk. Riteņa ta' nav. Siltuma, saules arī nav, bet izskatās jau cerīgāk. Līdz ar cerībām par pavasara iestāšanos, ir arī darba spars, jaunas kurpes un smaids, un ar to pagaidām pilnīgi pietiek.
Pagājušā piektdiena bija visnotaļ interesanta. Kultūras teorijas un vēstures lekcijā rakstījām kontroldarbu, kurš, protams, bija ļoti intelektuāli advancēts un baudāms, taču brīdī, kad izlasīju esejas tēmu, apjuku. "Dabas konstrukti ataino kultūras situāciju". Pirmais, kas nāk prātā, ekoloģijas problēmas, taču tā ir kultūra tikai nosacīti. Beigās pieķēros Kasīreram un viņa simbolismam un attīstīju to divu lapu garumā, stāstot par to, cik ļoti mēs neesam no dabas. Sākumā sabijos, ka sanāks baigā cilvēka glorificēšana, taču pārlasot sapratu, ka, ha, jāpiekrīt Gelēnam - mēs tik tiešām esam slimi dzīvnieki. Nez vai skaistākie debesskrāpji, celtnes, tilti un citas mākslas spēj stāvēt klāt tiem skaistumiem, kas ir dabā. Hmm, šis bija tā sapņaini. Nez vai tas, ka mēs visu tik briesmīgi sarežģījam ir progress vai regress.  Bet ne jau man par to spriest.
Otrajā lekcijā lasīju savu referātu "20.,21.gs. zinātnes viedoklis par valodas izcelšanos", ar kuru biju patiešām aizrāvusies. Vilina, vilina visas nebeidzamās teorijas, viedokļi, visvairāk jau, protams, filosofu un kognitīvo lingivistu idejas, taču, jā, mana racionālā puse liek man nostāties ģenētikas pusē, kur viss ir daudz sausāk un zinātniskāk, taču ļoti saprotami un ticami. Bet, jā, tā ir tā joma, kas noteikti ir jāpēta plašāk, jo tomēr valoda ir tā, kas veido cilvēku, kas veido kultūru un spēju domāt, arī sabiedrību un principā visu to pasauli, ko zinām, redzam un izjūtam.

Choices.

izvēlēties

-vēlos, -vēiles, -vēlas, pag. -vēlējos.

1. Izmeklēt (sev) piemērotāko, vēlamo (no daudziem vai vairākiem); izraudzīties. I. audumu mētelim. I. specialitāti. I. diplomdarba tematu

izmeklēt

-ēju, -ē, -ē, pag. -ēju, pārej.

1. Meklējot izraudzīt, izvēlēties (no daudziem). I. piemērotu kaklasaiti. I. labākos ābolus. I. vajadzīgās grāmatas.

izraudzīt

-raugu, -raugi, -rauga, pag. -raudzīju

1. Izmeklēt (no kāda kopuma piemērotāko, atbilstošāko);izraudzīties; izvēlēt; izvēlēties. I. vietu ēkas celšanai. I. kandidātus. Kolektīva izraudzītie pārstāvji.

izvēlēt

-ēju -ē, -ē, pag. -ēju, pārej.

1. Izvēlēties. ( parasti divd. izvēlēts ) Vasarnīcas celšanai izvēlēta gleznaina vieta. Kursadarbam izvēlēts aktuāls temats. Gaumīgi izvēlēti rotājumi.

vēlēšanās

s.

1. Iekšējā tieksme pēc kā; tās izpausme. Neatvairāma vēlēšanās. Man nav vēlēšanās tur iet. Piepildīt savu vēlēšanos. Izpildīt kāda vēlēšanos. Katru vēlēšanos nolasīt no acīm. — (uzminēt un censties izpildīt).

(latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca)

Tad nu tā. Izvēle izvēles galā, izvēles katru dienu. No šīm definīcijām nav skaidrs, ko tieši nozīmē izvēlēties, jo viens skaidrojums noved pie otra, un otrs pie trešā, kurš, savukārt, - pie ceturtā, un tas līdz ar to atpakaļ pie pirmā. Nav skaidrs, vai izvēle ir brīvas gribas vadīta, vai trešās personas un kultūras iespaidota, un, ja ir atšķirība, tad kāpēc abām tādām izvēlēm ir viens un tas pats vārds, ja to nozīme ir fundamentāli atšķirīga, un, ja tas nav svarīgi vai arī nozīmē vienu un to pašu, tad kāpēc vārds "vēlēšanās" paredz tikai "iekšēju tieksmi pēc kaut kā"? 

Cilvēks izvēlas, izraugās, izmeklē katru dienu, un, vadoties pēc kultūras teorijas nesenajām lekcijām, izvēles ir principā tas, kas atspoguļo, nosaka, reprezentē mūsu kultūras identitāti, vai arī tas, kā kultūras identitāte izpaužas mūsos. Ja iepriekš es nespēju izšķirties un saprast, kurā frontē saistībā ar brīvo gribu esmu es - fizikālisma vai duālisma, tad tagad, pat pieņemot, ka, jā, brīvā griba ir un mēs tomēr neesam ķīmiski-fizikālu procesu mašīnas, sākas neskaidrības par to, cik tad brīva tā izvēle ir, cik individuāla. Ja es, klaiņojot pa veikalu ar iepirkumu groziņu rokās, pieķeru sevi pie domas "hmm, varētu nopirkt to un to, jo tam ir atlaide (tas nekas, ka tas tāpat ir dārgāk par pārējām lietām) un jo tas ir patīkami iepakots, un jo es nesen dzirdēju, ka tas ir labs" vai arī, ja domāju par savām nākotnes iespējām, balstoties uz to, cik, kur un kas ir teikts, pieņemts un apgalvots - vai tās ir brīvas, individuālas izvēles? Vai es izvēlētos to pašu, dzīvojot pilnīgi citā vidē? Nē. Jo vide veido mani, kultūra veido mani, un līdz ar to veido manas izvēles. Pat, ja es abstrahējos no visām reklāmām, viedokļiem, vispārpieņemtajiem standartiem, es neticu, ka spētu izvēlēties INDIVIDUĀLI, jo diemžēl tas viss jau ir manā galvā un izveidojis savu tīklu, caur kuru es redzu, vai te gribētos teikt, neredzu lietu būtību (te nu atkal - kāda tad ir tā lietu būtība, ja katrs tās redzam atšķirīgi? vai ir tāda universāla, kopēja realitāte?). Tātad atliek vien secināt, ka izvēle, lai arī kāda un kā iespaidota tā būtu, mūsdienās ir pārāk glorificēta.

individuāls

īp.

1. Tāds, kas raksturīgs tikai atsevišķam indivīdam; īpatnējs, savdabīgs.Individuālas īpatnības. I. stils. Tēls ar individuālām iezīmēm.
2. Tāds, kas pieder vienam; tāds, ko radījis vai veic viens; personisks.Individuālā saimniecība. Individuālā celtniecība. Individuālais zemnieks — zemnieks, kas saimnieko savā privātsaimniecībā.
3. Tāds, kas attiecas uz atsevišķu indivīdu, ir paredzēts vai piemērots tam.Individuāla pieeja. Individuālais darba plāns. I. pasūtījums.

Man ir nopietnas aizdomas, ka man šodien vārdiem zūd jēga. Jo vairāk lasu, jo mazāk saprotu, jo vairāk jautājumu. Likšu mierā izvēles, liberālismu un brīvo gribu. Palikšu pie domas, ka "izvēle" ir tikai vārds, un ir nenormāli daudz dažādu types of choices. Paldies.

Bicycles and spring.

Pieci iesākti ieraksti, bet neviena nepabeigta, var jau būt, ka šis būs sestais.

Priecīgā ziņa ir tā, ka šodien tas ārprāts, kas norisinās ārā jau piekto mēnesi, ir sācis kust, un, stāvot pie kases ar vēlmi iegādāties kurpes, vairs nav galvā tās domas "ak, jā, protams, kad gan es tās varēšu uzvilkt, ir taču ziema". Es to laikam esmu teikusi neskaitāmas reizes, bet arī cilvēki ir smaidīgāki un tas gaišums, lai arī šobrīd diezgan pelēks, un daži grādi virs nulles, padara visu pozitīvāku. Arī tad, ja tavā acu priekšā nopērk riteni, kuru tu noskatīji veikalā, par kuru visu vakaru domāji un tad saņēmies nākamajā dienā, lai to nopirktu. Nekā nebija. Uz mana riteņa aizbrauca kāds krietni iereibis vīrietītis gados, kas, manuprāt, varēja izvēlēties arī ko citu, bet, nu, vismaz par gaumi nav jāstrīdas - mums, izrādās, tās ir vienādas.

Atkāpei - pavasaris nozīmē arī to, ka man jāzvana draudzenei un jāžēlojas par to, ka man visu ceļu likās, ka esmu iekāpusi kādā suņa atstātā suvenīrā, jo nepārtraukti līdzi sekoja tā smaka - apstājos, skatījos uz zolēm, it kā viss kārtībā. Annai ir teorija, ka tā ir pavasara kušanas smarža, un, ja tā, tad man pret to vairs nav tik fundamentālu pretenziju.

Vēl viens lieliskais aspekts šajās pēdējās dienās ir tas, ka man ir brīvlaiks, kuru gan īsti nemāku izmantot, jo esmu apjukusi tāpēc, ka man nav nekur jādeso. Darbi, protams, ir, un tie ir jādara, bet tas tomēr ir citādi nekā ierastā "lekcijas-privātstunda-kursi-dejošana" rutīna, kuras man neapšaubāmi sāks pietrūkt, domājams, gluži drīz. Kāpēc? Tāpēc ka man patīk, un tāpēc, ka šis viss tuvojas skaistām beigām šosezon, un līdz ar to vasarai, kas šogad solās būt īpaši jauka (tā es saku katru dienu, es zinu). Īstenībā ir gaužām dīvaini tagad pārlasīt tikko uzrakstītās rindiņas, jo šovakar nav tā, ka es būtu optimisma un pozitīvisma iemiesojums. Tas varētu nozīmēt to, ka, neskatoties uz garastāvokli, viss iet uz augšu, lai arī kas notiktu un kas nepatiktu. Visu nevar gribēt, visa arī nekad nebūs, tāpēc es izbaudu visu to lielisko kas ir te un tagad.