Dienas, nedēļas skrien, es pat nespēju izsekot visam līdzi. Ir interesanti, taču nedaudz skumji, ka visu laiku ir sajūta, ka daudz ko palaižu garām. Palaižu garām iespējas, nespēju absorbēt pietiekami daudz, nepaspēju visu pienācīgi izbaudīt un arvien vairāk ļaujos plūsmai. Negribas pat domāt, kā būs vēlāk dzīvē un cik ātri skries laiks, bet tagad galvenais ir iemācīties piebremzēt. Piebremzēt vienalga kur un vienalga kādā brīdī, kaut vai tilta vidū, kā tas notika piektdienas vakarā, braucot mājās ar riteni. Apstājos, paskatījos apkārt, ilgi skatījos uz skaisto Rīgu, jā, nekad neapniks, uz saulrietu un Saules akmeni, uz cilvēkiem, uz satiksmes plūsmu, uz ūdeni. Ieelpoju gaisu, izjutu vēju, sajutos laimīga. Tieši tik vienkārši. Tādos brīžos neko vairāk nevajag, ja nu vienīgi - tādus brīžus es pati sev varētu radīt biežāk.
Laikam ejot, arvien vairāk iemācos sadzīvot ar sevi, nav vairs bail no vienatnes, šķiet, ka to izbaudu vairāk kā jebkad agrāk. Domas kļuvušas mierīgākas, iestājies miers, protams, arī nepārvarams nogurums, taču ar to es tikšu galā pēc sesijas. Pazudušas bailes par nākotni, jo zinu, ka labi būs tik un tā, ka arī grūtības (nu jau es zinu, kā ir, kad ir neciešami smagi) ir jāpārvar, lai tā dzīves pieredze sulīgāka, pamācošāka, lai var izprast citus un novērtēt laikus, kad ir vieglāk, lai tā laimes sajūta nav jārada miljons lietām, bet gan lai pietiek arī ar ko ikdienišķu. Šobrīd pietiek, pie tā arī, cerams, palikšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru