svētdiena, 2014. gada 7. septembris

Twilight without vampires.

Ir astoņi, bet jau krēslo. Krēslo, nevis pēkšņi paliek tumšs, kā tas bija tieši pirms gada Ķīnā. Neticami, ka gads jau ir apkārt, kopš tur ieradāmies, neticami, ka jau pusgadu es esmu atpakaļ Rīgā (tās divas nedēļas vasarā neskaitās), neticami, ka visticamāk pēc gada es jau atkal būšu tur. Taču vēl neticamāk ir tas, ka man tiešām un tā, ka ļoti, ļoti, pietrūkst visas tās kņadas, briesmīgā karstuma, nejēdzīgo apstākļu, negaršīgā ēdiena un milzīgo iespēju sajūtas. Runā jau, ka pietiek vienreiz padzīvot kaut kur citur, kā būs āķis lūpā un gribēsies arvien jaunas emocijas, jaunas vietas un cilvēkus, no kā var ne tikai smelties, bet ar ko var arī dalīties, kopīgi izdzīvot. Par to vairs šaubu nav (jeb kā mans jaunais, mazais ķīniešu valodas skolnieks Lukass teica: "Man stundas beidzas vienos vai sešos, ja nešaubos"). Es arī nešaubos, ieteiktu nešaubīties arī citiem, varbūt arī tad stundas beigsies vienos vai sešos. Čau, Dekart.
Krēslo ne tikai ārā, bet krēslo arī iekšēji, tas ir, sajūtu līmenī. Ne jau tā, ka būtu beigusies vasaras eiforija un tagad būtu pārņēmusi tik daudz izslavētā rudens depresija, nē, tā nebūt nav, bet ir iestājies posms, kad jāpierod pie tās rutīnas, kas noteikti drīz iestāsies, kad mācības, darbi un pienākumi ieņems sev vajadzīgo ritmu. Jāsaprot arī tas, ka nekur prom izbēgt un aizbēgt neizdosies, ka jāizcīna tas pēdējais mācību gads te un jāsaņem bakalaura diploms, neskatoties uz to, ka studiju programma šajā semestrī ir viena vienīga vilšanās, lai neteiktu vairāk. Ar tādiem studentiem, kas teju sauc pēc zināšanām un ir gatavi tās ar atplēstām rokām, šajā gadījumā - mutēm, norīt, studiju programma nespēj pat piedāvāt tik daudz kursu, lai varētu savākt semestrī nepieciešamos kredītpunktus, nemaz nerunājot par to, ka vismaz pēdējā gadā nebūtu slikti piedāvāt izvēles iespējas; kazi es gribu pamācīties vairāk par filosofiju, bet citas meitenes labprātāk izvēlētos ķīniešu dzeju, un vai tiešām mums, topošajiem sinologiem, nepienāktos pamācīties arī kaut ko no tās Ķīnas vēstures, kas ir pēc Qin impērijas izveidošanas 221.g.p.m.ē. Te vēl būtu derīgi piebilst, ka nav īsti arī palicis daudz pasniedzēju, lai gan arī tas ir garāks žēlabu un sēru stāsts. Nekas, mācīsimies mājās, turēsim acis un ausis vaļā brīžos, kad nav lekciju, lai tomēr tas "austrumpētnieka" vārds sevi attaisnotu ne tikai uz diploma un programmas aprakstā. Gana. Pietiks par skumjo un pelēko.
Went to the coolest shop today
Ja es būtu Zatlers (bet nav jau tikai viņš tāds viens), tad es noteikti pavaicātu sev, kas es esmu. Uz šo jautājumu man atbildes joprojām nav, bet pamazām tā duļķainā nākotne rādās skaidrākās krāsās un ir aptuvena nojausma virzībai uz to, kas es gribētu būt. Ja vēl vasaras beigās, kad mana skolniece, kurai 3 gadus mācīju matemātiku un fiziku, pabeidza 12.klasi un es nolēmu, ka varbūt tomēr no tās pedagoģijas jāpabēg malā, tad šobrīd es ne tikai mācu ķīniešu valodu mazajam Lukasam, bet arī redzu sevi akadēmiskā vidē arī vēlāk, iespējams, ne tikai studentes lomā. Protams, domas vēl var miljons reižu mainīties, un gan jau mainīsies ar', taču tagad es ar tiešām neviltotu prieku katru reizi dodos pie Lukasa zīmēt tankus, mašīnas, kosmiskās raķetes un elektriskos pūķus, un no sirds priecājos par to, ja viņš atceras kādu iepriekšējā reizē apgūtu vārdiņu. Priecājos tik ļoti, ka šodien sapratu, ka varbūt nav vērts meklēt pusslodzes darbu kādā ofisā, tāpēc ieliku "privātskolotājas" sludinājumu un esmu gatava jauniem skolniekiem, kuru mācīšanai gatavoties, radoši izpausties, un par kuru sasniegumiem just gandarījumu (hā, šis tā mātišķi skan). Vēl skaidrs ir tas, ka mācīties pašai man arī patīk dikti un ļoti, to sapratu kaut šodien, kad teju piecas stundas no vietas, lasīju, rakstīju, klausījos un pazaudēju laika sajūtu, tādēļ ir gana skaidrs, ka pēc diploma iegūšanas, pēc Ķīnas, sekos maģistrs vai vēl viens bakalaurs; par to, kas un kur, vēl laiks pārodmām ir, saka jau, ka tos sapņus skaļi nedrīkstot teikt, vēl nepiepildīsies. Lai vai kā es esmu pārdomām pilna un idejām bagāta, vismaz tā man šķiet, kā es to realizēšu, to vēl redzēs, bet galvenais jau esot iedīgļi, tos tad nu kultivēsim.

otrdiena, 2014. gada 19. augusts

Documentaries.

Vasarai ejot uz beigām, arvien vairāk jūtu izsalkumu pēc jaunām zināšanām, jaunas pieredzes un jauna skatījuma. Nav sarežģīti atrast internetā dažnedažādas dokumentālās filmas par principā jebkuru interesējošu tēmu, tāpēc, noskatoties filmu par īsteno Chinese dream vietējā vidējā ķīnieša uztverē, tad turpinot ar filmu par izglītību, cenšos nepazaudēt saikni ar Ķīnu, saglabāt to atmosfēru, ko jutu tur, arī šeit. Chinese dream bija tā TV šova/konkursa tēma, kurā piedalījos jūlijā Pekinā un Changsha pilsētā, kur visi ārzemnieki, kam viss tika apmaksāts un izrādīts, stāstīja, kā viņi mīl Ķīnu. Banāli skan, bet mūs visus vienoja viena ideja, mēs visi priecājāmies par Lielo Ķīnas mūri un šausminājāmies par smogu, mēs visi plānojam doties uz Ķīnu izmantot mums dāvināto stipendiju pus gada mācībām - tas un, protams, vēl daudz citu lietu ir mūsu, ārzemnieku, Chinese dream (vismaz tas ir tas, ko no mums grib dzirdēt). Mēs, kas esam ciemiņi, varam atļauties ko tādu izsapņot, patiesībā ir pilnīgi reāli to visu piepildīt, ko gan nevarētu teikt par vidējo ķīnieti, kas tālāk par savu kopmītņu gultu un darba virsmu miljoncilvēku iestādēs varbūt nemaz nav redzējis. 
Kad ķīniešu pasniedzēja pirmo reizi stāstīja par to, cik liela nozīme ir vidusskolas pēdējai klasei un gala eksāmeniem Ķīnā, es, protams, šo nozīmīgumu relatīvi nostatīju mūsu eksāmeniem un 12.klasei, taču, sarunājoties ar citiem ķīniešiem un noskatoties dokumentālo filmu par vidusskolas pēdējo gadu, sapratu, ka šis viens gads ir tas, kas nepārspīlējot ir izšķirošais viņu dzīvē. Ja mēs sūdzamies par negulētām naktīm un daudzajiem kontroldarbiem, tad te, nu, būs veseli divi semestri, kas pavadīti, skaļi rečetējot tekstus (i matemātiku, i politiku, i angļu valodu, i vēsturi u.c.), no pulksten 5.30 līdz nakts vidum, esot zem milzīga spiediena no pasniedzēju puses un dzīvojot pa 10 cilvēkiem vienā mazā istabā. No mazas pilsētas nav nedz dzelzceļa, nedz citu lielu ceļu, kas vestu uz lielajām pilsētām, vienīgais ceļš ir ekselenti rezultāti valsts eksāmenā, ja tie ir, tad arī vecāki būs gatavi neēst un pārdot māju, lai tikai bērns tiek prom un seko savam ķīniešu sapnim. Ilūzijas, ierodoties lielajās pilsētās, nereti tiek grautas, taču pilsēta viņu acīm tāpat nav tie lauki, kur strādā vecāki par, ja paveicas, 1 eiro dienā, nopūloties caurām dienām. Te, nu, parādās tās kultūru atšķirības - tur tiešām var just, ka visi par vienu, vismaz vienas ģimenes ietvaros noteikti. Ja pašam neizdevās, tad ieguldīs maksimāli un visu tikai, lai bērns tiek prom no tās pelēcības un bezizejas, kur iestrēdzis esi pats. Nav vienaldzības. To, ka nav vienaldzības, var redzēt arī daudzajos video un fotogrāfijās, kur iemūžināts tas, kā vecāki, stāvot pie skolas, lūdzas un raud bērnu eksāmenu laikā par to, lai viss ir kārtībā, lai bērnam nav nervu sabrukuma, lai viņš tiek galā ar stresu un lai noliek to eksāmenu tā, lai varētu tikt universitātē vai koledžā. Ir tikai divi ceļi - eksāmens vai nabadzība. Protams, nav tā, ka augstskola garantē izeju no nabadzības un smaragdiem rotātu ceļu uz labu dzīvi, taču tā sniedz vismaz cerību, kādu vārgu pavedienu, kam sekojot, var sasniegt to, par ko sapņo tie, kas nav redzējuši neko vairāk par rīsu laukiem. 
Atšķirība starp to, ko mēs redzējām pilsētās, un to, par ko tiek runāts šajās dokumentālajās filmās, ir milzīga. Ķīna ir pārāk dažāda, lai es jebkad varētu uzdrošināties apgalvot, ka saprotu, kas tur notiek, jo redzu tik mazu daļu no visa milzīgā aisberga, ko varu interpretēt principā jebkā, taču skaidrs ir viens - jātur vaļā acis un ausis, jāizmanto iespējas un jāatmet aizspriedumi un stereotipi, lai spētu vismaz pieskarties tam patiesajam un ar zelta spīguļiem neaplīmētajam Chinese dream.

sestdiena, 2014. gada 5. jūlijs

Chinese bridge.

Pekinā smogs, Pekinā ir karsti, Pekinā ir mitrs, Pekinā nevar redzēt debesis, bet es biju priecīga staigāt sarkanā konkursa krekliņā, mēģināt cauri smogam saskatīt skaistās ēkas, satikt cilvēkus no PATIEŠĀM daudzām (konkrētāk, 88 pasaules valstīm), sēdēt ar viņiem pie viena galda un sarunāties ķīniešu valodā. Pat tad, kad ir jau miljono reizi jātaisa kopbilde, kliedzot "Ķīna, mēs atbraucām!", saprotu, ka šis tāpat ir lieliski. Gan jau nogurums arī pazudīs, galva no smoga arī vairs nesāpēs un ar istabas biedreni arī iemācīšos sadzīvot. Protams, žēl, ka nenormāli saspringtā grafika dēļ nav brīvā laika, lai varētu apskatīt to, ko biju vēlējusies apskatīt Pekinā, bet ir labi, kā ir. 
Tagad esmu tiešām smalkā viesnīcā Changsha pilsētā (Hunan provinces galvaspilsēta Ķīnas dienvidu daļā), gatavojos rītdienai, kad atkal būs jābrauc uz studiju, bet šoreiz, lai izmēģinātu atklāšanas ceremoniju un nofilmētu sevis iepazīstināšanas video, ko rādīs pirms manas uzstāšanas. Viss ir tiešām ļoti grandiozi un nopietni, un tagad es saprotu, ka nekad negribētu būt slavenība, jo tās kameras tiešām nogurdina. Šodien, uzreiz kā ielidojām, mūs sagaidīja televīzija, pēc tam ar VIP autobusu veda uz vietu, kur būs jāliek ķīniešu valodas un kultūras eksāmens, tad bija atkal liela prezentācija ar daudzum daudzām kamerām, kur mūs mācīja, kā rīt būs jāzīmē visādas kaligrāfijas un kas kurā brīdī būs kopīgi jāizbļauj kameru priekšā (te tiešām visam ir daudz mēģinājumu un daudz tādu, tā teikt, mākslīgi radītu lietu tikai, lai radītu šovu), un tad mūs sagaidīja tiešām gardas vakariņas viesnīcas restorānā, kur sapratu, ka šī reģiona virtuve man ir tuvāka. 
Šobrīd, kad visu dienu (tāpat kā visas iepriekšējās) biju uz kājām, kad rīt atkal jāceļas pirms sešiem un jāizskatās lieliski, nekādus baigi garos stāstos nav spēka rakstīt, arī emociju ir pārāk daudz, lai tās varētu tagad skaidri sakārtot pa plauktiņiem, bet, jā, vienā vārdā - NETICAMI.


otrdiena, 2014. gada 1. jūlijs

The next stop is Beijing.

Sēžu Maskavas lidostā un gaidu lidmašīnu uz Pekinu. Sēžu pie tā paša galdiņa, pie kura sēdēju, gaidīdama lidmašīnu uz Guangzhou, gandrīz gadu atpakaļ. Šoreiz ir citādi, šoreiz ir drošāk. 
Pēdējās nedēļas pagāja vienā elpas rāvienā. Nepaspēja beigties sesija, kā uzreiz sākās garum garie "Lec, saulīte" un Gaudeamus mēģinājumi, kam, protams, sekoja arī koncerti. "Lec, saulīte" izvērtās par krāšņu, īsteni tautiski pagānisku piedzīvojumu trīs dienu garumā ar kulmināciju saulgriežos. Kaut kā viss savienojās - emocionālais ar mūziku, tas, savukārt, ar horeogrāfiju un scenogrāfiju, galveno domu un dejotāju pūli. Pat lietus nešķita traucējam, jo galu galā saulgriežiem pelēkums piestāv. Šīm trīs piepildītajām dienām gluži harmoniski sekoja Jāņi, kuri tika pavadīti krietni mierīgāk nekā plānots, taču ne mazāk patīkami, jo atpūtai pirms principā uzreiz sekojošā Gaudeamus'a bija liela nozīme. Trīs dienas Gaudeamus'ā bija ne mazāk priecīgas. Neskatoties uz to, ka studente esmu tikai trīs gadus, šie bija jau mani otrie studentu svētki, šoreiz Daugavpilī, kas, teikšu godīgi, pārsteidza ar savu pavisam citādo atmosfēru un vidi. Iepriekš visas runas par nelatvisko Daugavpili likās pārspīlētas, taču tagad, padzīvojot kojās, pastaigājot apkārt pa pilsētu, ir skaidrs, ka tām ir pamats. Es neteikšu, ka man tas šķiet nepatīkami, galu galā ir interesanti, ka pat tik mazā valstī atšķirība starp pilsētām var būt tik radikāla, kā rezultātā aizbraukt uz Daugavpili ir tikpat kā aizbraukt uz tuvajām ārzemēm.

Un tagad no liriskās atkāpes par jau izdzīvoto atgriežos pie būtiskākā. Vēl aizvakar biju Daugavpils Stropu estrādē, dejojot Jautrās dzirnavas, bet jau rīt (šodien, ja pēc Latvijas laika) būšu Pekinā. Bija tikai maza, pelēklietaina dieniņa, lai iebrauktu mājās un sakravātu koferi, un tad šodien jau četros no rīta mesties nākamajā piedzīvojumā. Iepriekš jau minēju, ka šīs reizes brauciena uz Ķīnu mērķis ir ķīniešu valodas un kultūras konkurss Chinese bridge. Būs jārāda, ko māku (runāt, dziedāt, dejot), skaisti un ar cieņu jāpārstāv Latvija (man ir līdzi greznais Bārtas tērps, tā kā par vizuālo tēlu nav jāuztraucas), jātūristo Pekinā un Changsha pilsētā, jādraudzējas ar visiem visas pasaules valstu pārstāvjiem un jājūtas labi, jo, uh-oh, šī ir vienreizēja iespēja, kurai es joprojām nespēju noticēt (hah, bieži man šitā neticas, ne?). Vēl pāris nedēļas atpakaļ es uztraucos un rakstīju organizatoriem, ka man nav atsūtīta biļete, un šorīt ļoti aizdomīgi skatījos uz izprintēto rezervācijas lapu, bet tagad, pievarējusi mazāko ceļa posmu, ar biļeti kabatā un megamilzīgu kafijas krūzi uz galda (jo kafija divas nedēļas man nespīd), cenšos saprast, no kura gala un ko atkārtot, lai konkursā mazāki uztraukumi, un mēģinu nobriest domāšanai ķīniešu valodā, kas bija uz mirkli pamesta novārtā. Laikam lieki piebilst, ka šobrīd uztraukums aug un aug, jo spiež atbildības sajūta, biedē neziņa par to, kas un kā, bet labāk veselīgs uztraukums, nekā garlaicība un vienaldzība, kas tuvākajā laikā man noteikti nedraud.
Tad nu šeit es arī pielikšu punktu, tas ir, drīzāk komatu, jo centīšos arī Ķīnā dot šeit par sevi un savām gaitām ziņu, pārkāpjot likumu un atkal iegādājoties proxy serveri, lai dabūtu piekļuvi i blogam, i facebookam, i visām citām "saskarsmes ar pasauli" vietnēm. 

trešdiena, 2014. gada 4. jūnijs

It's China again.

Pirmdien, kārtojot ķīniešu valodas mutisko eksāmenu, pasniedzēja pajautāja, kā mani ir mainījusi Ķīna, es aizdomājos un pateicu, ka šobrīd man šķiet, ka viss ir iespējams, atliek vien darīt un ticēt. Tāds Koelju sanāca, vēl tik atliek visiem sadoties rokās. Bet, nē, tas galvenais uzsvars ir "paša darīšanu", iniciatīvu, ticību saviem spēkiem, lai arī cik banāli tas neizklausītos. Šis semestris pagāja milzīgā skriešanā, bez apstājas, bez pauzēm, brīdī, kad šķita, ka viss, kas notiek, ir milzīga veiksmīga sakritība, sapratu, ka tā gan gluži nav, jo, iespējams, es vairs pati īsti nemanu, cik daudz un cik intensīvi esmu iemanījusies izdarīt visādas lietas. Lietas, kas (te gan var teikt "veiksmīgu sakritību rezultātā") veda pie jauniem sasniegumiem, apvāršņiem. Šobrīd nākotne rādās spilgtās krāsās, lai arī varbūt nedaudz izplūdušās. Ir atvieglojuma sajūta, ka pazudušas bailes un šaubas par to, kas un kā būs, tās emocijas ir nomainījis tāds kā miers, ka viss būs lieliski, ja vien turpināšu tādā garā, un arī, ja ne, tad tā tam arī būt. Nē, es neesmu pārvērtusies par deterministi, es vienkārši pamazām piezemējos.
Ciudades
Tad, nu, īss apskats par šajā, 2.kursā, padarīto.
Ķīna.
Viss pirmais semestris un vēl nedaudz pavadīts Guangzhou. Es nepārstāstīšu jau miljono reizi, kā man gāja un kā es jutos, jo to es esmu darījusi tiešām daudz reižu un daru joprojām (jā, ir cilvēki, kas, mani ieraugot, jautā, vai es esmu atpakaļ). Ja sākumā es biju droša, ka tuvākajā laikā atgriezties negribu, tad tagad mans ledusskapis ir nokārts ar visādām bildītēm, arvien biežāk atceros to, kā gāja, un, jā, pārņem mani tā nostaļģiskā sajūta, tāpēc ziņas, ka šovasar uz neilgu laiku sanāks atkal aizbraukt uz Ķīnu, uzņēmu ar tiešām patiesu prieku. Redz, tas, ka toreiz neaizbraucu ar meitenēm uz Pekinu, bet tā vietā ātrāk atgriezos Rīgā, laikam bija pareizā rīcība (opā, dejavu), jo tagad man būs iespēja gan apskatīt Pekinu, gan darīt to ar gidu, turklāt bezmaksas, un vēl citiem tādiem pašiem sajūsminātiem studentiņiem no visas pasaules. 
CUBA
Mācības Rīgā.
Šis semestris pārsteidza un lika ar galvu ienirt austrumu mācībās. Protams, turpināju aktīvi mācīties ķīniešu valodu (nē, nebija tā, ka pēc Ķīnas viss šķita pārāk viegli, izaicinājums šajā valodā ir neatņemama sastāvdaļa vienalga, kāds būtu tavs valodas līmenis), taču papildus tam šogad bija tiešām interesanti kursi, kuros lasīju, lasīju, lasīju, tikpat daudz un divreiz vairāk domāju, analizēju un salīdzināju. Beidzot ir sajūta, ka atšķiru dažādos filolsofijas (pieņemsim, ka tā tos var saukt), reliģijas novirzienus Ķīnā, pamazām arī izprotu, kas, kā, kāpēc, tveru, tas ir, mēģinu tvert, kā tas viss sasaistās ar to, kādi ķīnieši ir tagad, kļūstu atvērtāka un pieņemošāka, apspiežu sevī eirocentriskumu. Iemācījos agri celties, agri sākt mācīties, neļauties nogurumam un negatīvām domām, bet slāpēt to visu ar interesi un sajūtu, ka šis ir jāizdara, jo tas ir tik ļoti, ļoti vērtīgi un interesanti. Šobrīd varu lepoties ar labām sekmēm, prezentāciju (pētījumu) budisma jomā, ar kuru tiešām aizrāvos, un, cerams, drīz varēšu tikpat gandarīti atsaukties arī uz noslēguma eseju ķīniešu filosofijā un kursa darbu Ķīnas literatūrā un kultūrā pat, ja tas prasīs negulētas naktis.
Adventure
Ķīniešu valodas tilta sacensības.
Sākumā es pieteicos un nodomāju, ka pamēģināt vajag jau no noteikti. Pieteicos vidējam līmenim, bet vēlāk atklāju, ka pasniedzēja mani ir pieteikusi augstākajam, par ko jutos neapmierināta, jo nejutos nedz gatava augstākajam, nedz arī kvalificējos (tā kā minimālais ķīniešu valodas studēšanas laiks, lai piedalītos augstākajā līmenī, ir trīs gadi). Tā kā universitātē tobrīd bija ļoti saspringts laiks, arī gatavošanās iznāca haotiska, tāpēc vēl pēdējā vakarā pirms konkursa nopietni apsvēru domu neiet, lai neizblamētos. Neizblamējos, dabūju otro vietu, sen kāroto vārdnīcu, un, ām, nesen uzzināju, ka dabūju arī iespēju braukt uz Ķīnu piedalīties nākamajā kārtā. Vispasaules ķīniešu valodas sacensības, tā neko sev. Es nestāstīšu par to, cik vienreizēja iespēja tā ir, par to, cik pārsteigta es esmu, bet gan centīšos pēc iespējas nokārtot visus papīrus un pienācīgi sagatavoties konkursam (oh, jā, iemācīties divas dziesmas, sagatavot divus talantu šovus, stāstījumu par sevi, aizsūtīt savas, savas ģimenes bildes, stāstījumu par savu valsti un tās kultūru, un, jā, vēl citas lietas, kuras visas nav iespējams atcerēties). Šobrīd mana lielākā vēlme būtu iegūt vēl pāris stundu diennaktī, jo tad es šo visu varētu veiksmīgi apvienot ar sesiju un citām lietām, kas paralēli jādara.
Pārējais.
Ja tā atskatās uz iepriekšējiem mēnešiem, es tiešām aizdomājos par to, kā pamanījos darīt tik daudz lietu vienlaicīgi un nepazust starp tām (jāatzīst gan, ka tādi brīži arī bija, taču tie tikai piedeva spēku). Jau daudz šeit izslavētā joga kļuva par manu jauno, nopietno hobiju, balets un tautas dejas arī netika pamestas novārtā , lai neteiktu pretējo (treniņi, skaisti koncerti, pasākumi, uh), atradās laiks un milzu iedvesma arī kulināriem eksperimentiem. Nejūtos arī pazudusi saviem draugiem, kurus atpūtas mirkļos tiešām novērtēju. Vispār, hmm, dzīve ir piepildīta līdz malām, tā eiforiski. Žēl tik, ka neizdevās aiziet uz teātri, bet visu gribēt nevar.

Man ir milzumdaudz lietu, ko gribas pastāstīt par to, kas vēl ir priekšā, par to, kādas un cik ir iespējas, bet es negribu kļūst pārāk jūsmīga. Kā saka ķīnieši - galvenais nepazaudēt seju.

otrdiena, 2014. gada 27. maijs

Reality and consciousness.

Es neesmu pazudusi, es vienkārši daudz mācos, daudz jogoju, daudz strādāju un daudz dejoju. Tāpēc šoreiz mazāk par mani, šoreiz daļiņa austrumu, daļiņa mana darba Ķīnas literatūrā un kultūrā, kas uz ilgu laiku savā varā pārņēma manu domāšanu. Jāsaka, ka galu galā tas sanāca kā austrumu un rietumu filosofiju mikslis, bet izkāpt no eirocentriskuma un salīdzināšanas ir grūti.

(..) galvenās Trīs traktātu skolas (budisma novirziens Ķīnā) idejas:
Fenomenālās pasaules realitāte ir ierobežota, respektīvi, lietas kā tādas ārpus apziņas neeksistē, tām nav pašiedabas, matērijas.
Eksistences ķēde sastāv no pārejošu, īslaicīgu notikumu ķēdes, kas paši par sevi nav permanenti, līdz ar to tie sevī neiemieso realitāti. Absolūtā patiesība un absolūtā eksistence, kas nekad nemainās, ir tukšums, kas ir tas pats, kas Nirvāna, dharma-ķermenis.
Nagārjuna izmantotā argumentācijas metode – argumenta redukcija līdz absurdam, ko rietumos izmanto jau pirmssokrāta laika filosofi (Aristotelis, Platons). Nekam fenomenālajā pasaule nav patiesas eksistences, viss ir nereāls. Jebkura racionāla teorija par pasauli ir teorija par kaut ko nereālu, ko ir radījis nereāls domātājs ar nereālām domām. Arī Madhyāmikas skolas argumenti par Tukšuma realitāti ir nereāli, arī šis arguments pret Madhyāmikas realitātes nerealitātes argumentu ir nereāls un tā tālāk bezgalīgā regresijā.
Nihilisms, taču atšķirībā no rietumiem nav ar negatīvu nozīmi,  jo pat, ja fenomenālā pasaule nav reāla, tad reāls ir Tukšums, un to var sasniegt ar psihotehniku palīdzību. Tukšums ir šeit un tagad, visapkārt, visaptverošs, patiesībā nemaz nav atšķirības starp fenomenālo pasauli un tukšumu. Visas būtnes ir Nirvānas dalībnieki (jo tukšums = nirvāna), katrā mīt buddha, tikai cilvēki to neapzinās. Parādās arī līdzība ar Dao - pasaules skaistuma, dabas skaistuma postulēšna.

Mušas metafora.
Reiz bija mūks, kam bija slikta redze. Viņam šķita, ka lūgšanu bļodā viņš redz mušas, lai gan patiesībā mušu tur nebija, taču viņa, uztvērēja, apziņā šo mušu eksistence bļodā bija pilnīgi reāla. Patiesībā mušas nav reālas, reāla ir to ilūzija, patiesībā bļodā ir tukšums. Līdz ar to tikai Tukšums ir reāls.
Tikai prāta skola (conciousness-only) galvenās idejas:
Ideālisma pārstāvji. Visa pasaule eksistē tikai cilvēka prātā, un tas, kā mēs uztveram pasauli, ir tikai prāta projekcija. Kontinuitātes un regularitātes problēma - ja pasaule eksistē tikai katra cilvēka prātā, tad kā var būt tā, ka vairāki cilvēki, vienā laikā, vienā vietā skatoties uz pasauli, uztver to vienādi? Skolas pārstāvji šo problēmu risina, ieviešot "uztveres glabātuves jēdzienu" - vieta, kur glabājas iepriekš uztvertu lietu pieredze, kas veido jaunas, tāpat kā sēklas, no kurām izaug augi. Visiem cilvēkiem šīs sēklas ir vienādas, tāpēc viņi vienā laikā un vietā tās realizēs līdzīgi. Līdz ar to (atšķirībā no solipsisma) pieļauj, ka eksistē vismaz viena neatkarīga cilvēka doma – tīra, integrāla esība bez raksturīpašībām, par ko nekas nevar tikt apgalvots. To sauc par Tādību (tathatā), ideja tāda pati kā tukšumam Madhyāmikā. Tādība – vienīgais, kas eksistē uz pasaules.  Skolas mērķis – ar psihotehniku palīdzību novest apziņu līdz tādam stāvoklim, ka tas kļūst tik tīrs kā Tādība; pārliecināties par totālu fenomena subjektivitāti.

Un tad es "nedaudz" iegrimu rietumu filosofijā, velkot paralēles ar dažādām skolām.
Subjektīvais ideālisms.
Bērklijs. Fenomenoloģijas un empīrisma sajaukums, kas postulē, ka matērijas eksistenci nevar pierādīt, jo viss eksistē tikai cilvēka apziņā. Līdz ar to zinātniski nevar izpētīt ārpus apziņas realitāti, jo tas tāpat notiks, izmantojot apziņu (apziņa kā prizma, kā tīkls). Yogacāras pārstāvji šīs idejas postulēja agrāk, Bērklijs tikai 18.gs. Atšķirība – [iepriekšminētās regularitātes problēmas risināšanai] budistiem  -„tādības” jēdziens (tomēr ir kaut kas reāls, vienots), Bērklijam – transcendentais prāts (jo mēs nevaram kontrolēt apziņu, tātad jābūt kaut kam ārpusē, kas to kontrolē).
Solipsisms.
Esmu tikai es, pārējais viss ir domu auglis. Dažādi virzieni: epistemoloģiskais – nevaram būt droši, ka ārpus prāta kaut kas eksistē; ārējo pasauli un citus prātus nevar izzināt. Metafiziskais – ārpasaule un citu prāti neeksistē; ārējā pasaule un citu prāti ir tikai manis pašas prāta reprezentācija. Metodoloģiskais – vājš agnosticisms, skepticisms, piemēram, domu eksperiments "smadzenes burkā".

Solipsisms un budisms - „Citu prātu atspēkojums” jeb Santanantara dusana; pārstāvji bija ekstrēmi nominālisti – eksistences momentāruma (šī brīža) raksturs, vienīgā realitāte ir tā, ko uztveram šobrīd, šajā momentā.
Fenomenoloģija.
Apziņas filosofija (nemeklē priekšmetu ārpus sevis, pēta pašu priekšmetu, tā jēgas rašanos), priekšmetu jēga nav dota, tā ir jāatrod katram pašam. Intencionalitāte – apziņas vērstība uz kaut ko (Huserls doma vienmēr ir doma par kaut ko), teorētiskā pasaule – balstās uz mūsu aizspriedumiem.  Mērķis atdalīt empīrisko no mentālā. Transcendence – iziešana ārpus subjektīvās uztveres un paskatīšanās objektīvi (pacelties virs).
Fenomenoloģiskā metode – fenomenoloģiskā redukcija (iepriekšējās pieredzes attīrīšana), epochē (atteikšanās no aizspriedumiem), ideācija – būtības aptveršana, tīrā deskripcija – apraksta novērojumus, fiksē to, atklāj fenomenoloģiskā pētījumā. Piemēram, ķeramies klāt galda analīzei: aizmirstam visu, ko zinām par galdu, aizmirstam, ka tas vispār ir galds, skatāmies uz viņu, veidojam detalizētu aprakstu (ciets priekšmets, brūnā krāsā, vēsu virsmu, ja uzsit, rodas skaņa, utt.). Rietumu meditācija (?).

otrdiena, 2014. gada 22. aprīlis

Me, myself and reality.

Es un pasaule, duālistisks skatījums, bet šodien sanāca aizdomāties par to, kas tad ir realitāte, kās tad ir tā pasaule, kas ir ārpus manis, ar pašiem  pirkstu galiņiem pieskarties kvantu fizikai un ar vienu kāju izlīst no konvencionālās pasaules. Protams, tas viss notika diskusiju rezultātā Ķīnas literatūras un kultūras lekcijās, kur neokonfuciānisma ietvaros runājām par neduālismu - spēju paškontroles un vienkāršu psihotehniku rezultātā sasniegt apziņas stāvokli, kad sevi un pasauli izjūti kā vienotu veselumu. Automātiski radās jautājums, kas tad ir tas, kas neesmu es, kas nav manas apziņas producēts. Pasauli empīriski uztveru un izlaižu caur apziņu, tas ir, mana apziņa ir tā, kas veido manus priekšstatus par lietām, manu realitāti, ja arī kaut kas ārpus tās arī pastāv (universāla realitāte), tad tam tāpat īsti nav nozīmes, jo tas nav uztverams, aptverams. Pat domājot par tādu neatkarīgu realitāti, reflektējot par to, kas un kā, kur atrodas ārpus manis, veicot domu eksperimentus (o, manas smadzenes ir burkā), - visos šajos procesos joprojām klātesoša ir mana apziņa, kur balstās manas uzskatu sistēmās, kur lietas tiek interpretētas manas valodas robežās, kur veidojas prāta konstrukcijas. No tā atliek nonākt pie mīļotā cogito ergo sum, kā jau vienmēr, un jautājuma - kas tad reāli eksistē? 

Bija tiešām interesanti paklausīties nelielu ievadu, kopsavilkumu par to, kā kvantu fizika korelē ar šo redzējumu - ka individuālā līmenī, cilvēka apziņā pasaule, protams, ir substancionāla, fundamentāla, ka tā pastāv neatkarīgi no mana "es" - lielais sprādziens, evolūcija, revolūcijas, karaļi un princeses - tas viss ir bijis, taču pretēji tam ir kvantu fizika un neirofizika, kur makrolīmenī pasaules nemaz nav, nevar zināt, kur atrodas kaut vai elektrons, realitātes nav, nav arī patības, personas. Ilūzija. Smaržo pēc budisma, ko?
Šis šoreiz nav stāsts par to, cik viss ir bezjēdzīgs, jo konvencionālo pasauli, kurā eksistējam (vai vismaz eksistē mūsu smadzenes ar apziņu, kuras varā esam), neviens nav atcēlis, šis ir stāsts par to, kā paspēlēties, un vēl šis ir vairāk kā mani lekciju pieraksti nedaudz emocionālā formā, lai vēlāk varu atgriezties un atbildēt uz saviem jautājumiem, iespējams, citādi, plašāk, dziļāk un zinošāk, šis nav par to, lai sludinātu kādas konkrētās idejas. 
Miljons lietu, ko uzzināt, miljons lietu, ko lasīt, par ko domāt un aizdomāties. Jo dziļāk iekšā, jo seklāk, šķiet, atrodos. Tie horizonti, lai arī kas tie tādi būtu.

otrdiena, 2014. gada 1. aprīlis

To look beyond the imprefections.

Nekur pazudusi neesmu, tepat blakus vien esmu, rakstīt arī neesmu pārstājusi, vienkārši ieraksti pēdējā laikā aizķērās kaut kur starp melnrakstu sadaļu un publicēšanu, laikam nebija sajūtas, ka ir kas svarīgs sakāms. 
Esmu zaudējusi stundu, stundu laika, kura ir tiešām tik vērtīga, jāmācās mosties no jauna. Runājot par mošanos - pēdējā laikā ceļos arvien agrāk un agrāk, rīta rituāls arī kļūst arvien bagātīgāks, garastāvoklis arvien labāks, dienas sākums vairs nav mana nemīļākā diena, patiesībā varētu teikt, ka tas pamazām izkonkurē pārējo darba dienas laiku un kļūst par vissvarīgāko daļu. Mierīgāks prāts.
Pa šo laiku ir notikušas daudzas, skaistas un mazāk skaistas (to gan ir krietni mazāk) lietas. TDA "Dzintariņš" jubileja lika ar galvu ienirt vairāku gadu senā pagātnē, pagātnē, kas principā sastāda lielāko daļu manas dzīves. Atcerēties vecos deju soļus, atkal nonākt vecajā deju zālē, dzirdēt Oļas vecos un arī jaunienākušos izteicienus bija visnotaļ interesanti, visu laiku  nepameta sajūta, ka šis tomēr ir joks, jo, nu, tiešām, kā cita dzīve. Lai šo sajūtu varētu noķert vēlāk atkal, prātīgi šķiet šeit apkopot to, ko izdevās pierakstīt mēģinājumos, tad, nu, lūk, maza daļiņa. 
"Ejiet uz skatuves, nevienam neinteresē, ka jūs nesen piedzimāt!"
"Trīsreiz augstāk kājas, pensionāru sabiedrība!"
"Tu esi uz operas skatuves, kad būsi mežā, es obligāti pateikšu."
"Šitie nav mazie, šitie jau drīz precēsies." (6gadniekiem)
"Vidējā grupa, lūdzu, pārlieku neizrādiet savu intelektu."
"Drīkst smaidīt."
"No kāda 52.gada kolhoza kluba jūs esat?"
"Jūsu sejas ir kā dzelzsbetons ar citronskābi un etiķi pa virsu."

Kopumā, protams, viss pasākums bija skaists, pilns tiešām jauku atmiņu - gan koncerts, gan balle. Ir jau tā, ka mēs, dejotāji, esam dīvaini cilvēki. Iesim un leksim pat tad, ja nav laika, pat tad, ja divas nedēļas no vietas sāpēs celis tā, ka paiet nevar un jādzer pretsāpju zāles (jā, es zinu, nav gudri), arī tad, ja jāmācās svarīgiem eksāmeniem vai jāapmeklē kāds pasākums. Tas pat nav tāpēc, ka būtu pienākuma sajūta, bet drīzāk tāpēc, ka citādi vienkārši nevar, tas ir pieradums.
Vēl viens skaistumskaists mirklis, pareizāk, divus stundu garš ceļojums, bija Rufus Wainwright koncertā, kur ar Annu noķērām no dvēseles, ja tāda ir, plūstošas skaņas lieliskā izpildījumā. Ir cilvēki, kuriem ir jābūt uz skatuves, kurus citur grūti iedomāties, tā ir arī Rufusu, skatoties uz viņu, šķiet, ka, tikai esot mūzikā, viņš tā pa īstam elpo, elpo caur paša radītām skaņām. Šoreiz pilnīgi pietika ar viņu un viņa māsu vien, un, ticiet, tāpēc, ka viņi bija divi vien, tas neizklausījās nedz vienmuļi, nedz pliekani - dažreiz ar mazāk vārdiem var pateikt vairāk, un šis bija tas gadījums tikai mūzikas kontekstā. Laikam nekad nebeigšu apbrīnot talantīgus, ģeniālus cilvēkus, jo tobrīd pārējais, kas ir vairāku metru rādiusā ap viņiem, kļūst par nebeidzamu krāsu, skaņu virpuli, bet viss, kas ir ārpus, pēkšņi kļūst krietni pelēcīgāks un mazsvarīgāks. To laikam arī sauc par momenta izdzīvošanu.
Pin by Tina Radic on Meditation & Yoga | Pinterest
Nav tā, ka šis pagājušais mēnesis sastāvētu tik no šiem diviem notikumiem, patiesībā dzīve ir pilna ar visu tā, ka brīžiem tiešām ir pārliecība, ka laika totāli pietrūkst. Viens ir skaidrs - laika trūkums un tā milzīgā piepildītība dara mana arvien laimīgāku, lai arī cik banāli un salkani tas neizklausītos. Studijas, kas tiešām patīk (o, varu atzīties, ka beidzot sāku mierīgāk draudzēties ar Ķīnas  filosofiju, ar savu eirocentriskumu un loģikas, argumentācijas meklēšanas apmātību es pamazām uzstājīgi cīnos), darbs, kas ļauj padomāt nedaudz citos virzienos un pakustināt matemātiski jau krietni ierūsējušās smadzenes, dejas, kur man joprojām patīk viss, joga (uh, tur pat komentēt nav jēgas, jo atkal būs tikai sajūsmas pilni izsaucieni), balets, pasākumi, draugi, ģimene, pavasaris, īsāk - praktiski viss, kas virpuļo ap mani un kam pa vidu virpuļoju es. Bīstami? Man ir pilnīgi un galīgi vienalga. 
Ieelpa, izelpa. Labrīt.

trešdiena, 2014. gada 12. marts

Yes, we can.

Apaļš mēnesis ir apkārt. Februārmartmēnesis, pavasara pirmo dvesmu mēnesis, kad visi pēkšņi sāk staigāt ar krāsainām Narvesen krūzītēm, kas ļauj citiem noprast, ka ar viņiem var iepazīties ("mūs kopā saveda kafija? Narvesen?"), vai to, ka viņi ir laimīgi attiecībās. Labi, ka kafiju vienkārši padzert parciņā bez visādiem privāto lietu kontekstiem joprojām var, un labi, ka tā nav Narvesen kafija. Starp citu, šodien redzēju bezpajumtnieku, malkojam karsto dzērienu no zaļās "brīvo cilvēku" krūzītes, bet piektdienas vakarā pa ceļam uz klubiņiem, izrādās, jaunām meitenēm arī pēkšņi kārojas kādu karsto dzērienu vai drīzāk kādu novērtējošu skatienu, bet lai taču priecājas, a ja nu dzimstība palielināsies?
Maģiskā atkalapvienošanās
Kas ar mani? Ar mani pirmo reizi ir tā, ka totāli sāk traucēt tas, ka diennaktī ir tikai 24 h un ka tik daudz stundu pat, ja tās ir tikai 4 vai 5, ir jāvelta gulēšanai. Labākais tomēr ir tas, ka enerģijas pietiek, ka apkārt notiek lietas, kas dod spēku. Joprojām esmu sajūsmā par mācībām, jogu, baletu, Danci, īsumā - visu, visu. Arī Rīgas skaistums nav zudis, tie saulrieti, tās mājas, tās pavasara krāsas un svaigums un, protams, cilvēki. Intelektuālais satiekas ar radošo, tas mums raksturīgais atturīgums ar nemitīgu kustību. Pirmo reizi šogad uzkāpjot uz riteņa, brīžiem šķita, ka vairāk stāvu un skatos, nekā braucu, jo ir tik daudz, ko redzēt, kas jau piemirsts, nepamanīts un nolikts malā. Saulrieti.


Un vēl atkal pāris sajūsmas pilni vārdi par jogu. Ir nu jau pusotrs mēnesis, kopš iepazinos ar šo nodarbi, bet vienu zinu noteikti, ja tas dod tik daudz enerģijas un pozitīvu emociju, tad, vēl pieliekot klāt manu spītību, tas progress neapstāsies un būs tikpat straujš kā tagad ("Nemaz nesmejies, bet pamēģini, tev sanāks". Hoho, sanāca arī). Interesanti, kā smadzenes, mēģinot koncentrēties uz to, kur kam pareizi jāatrodas, kā noturēt līdzsvaru utt., aizmirst atgādināt par, teiksim, sāpju sajūtu, kā rezultātā var stiepties krustām šķērsām, bet diskomfortu nejust, nejusties arī neveikli par dažkārt dīvainajām asanām un to, ka lielākā daļa sākotnēji nesanāk. Mūsu ķermenim ir tāds potenciāls. Tas spēks, kas tiek ieguldīts visos vingrinājumos, atjaunojas burtiski uzreiz, kā tiek iziets no telpas, un jāsaka, ka ieguldīts tiek tik tiešām daudz spēka. Nebaidīties un mēģināt - cerams, šie vārdi pamazām no jogas pārceļos arī uz ikdienu, potenciāls pavērsies ne tikai ķermenim, bet arī tam, kā domāju, kā spriežu, kā vēlos, uz ko tiecos. Šobrīd droši zinu, ka tās mierīgās meditācijas jogas, lai arī kāds tām visām stāsts būtu apakšā (psihotehnikas, kas ļauj savienot savu Shakti ar Shivu, koncentrējoties uz elpošanu un meditāciju, rietumos maz ir iespējamas, ja tās praktizē sporta klubos? Drīzāk parodija par tēmu, kas vienkārši cilvēkam liek justies atslābinātākam), nav piemērota manam skrienošajam, dinamiskajam dzīvesveidam, es tomēr pārāk mīlu to sajūtu, kad muskuļi nākamajā rītā smeldz, kad muskuļi nodarbības laikā aiz piepūles trīc, kad izstaipīta ir, šķiet, katra mazākā ķermeņa šūniņa.
Ieelpojam visu to, ko guvām pēdējās stundas laikā, izelpojam visu lieko, kas mums šodien vairs nav vajadzīgs. 

otrdiena, 2014. gada 11. februāris

Passion.

Kad intensīvajai jogai pievienojas vēl joga prātam, kļūst pavisam sarežģīti, lai gan pēc idejas visam, prātam un ķermenim, vajadzētu tieši beidzot nostāties līdzsvarā. Nekā nebija. Smadzenes ir apmetušas kūleni un spītīgi nevēlas atgriezties normālstāvoklī, tāpēc es visu laiku haotiski, izbārstīti un drudžaini domāju, mēģinu saprast un salikt pa plauktiņiem, bet man ir sajūta, ka tieši tas ir tas, kas austrumu mācību kvintesencei liedz sasniegt manu iesūnojošiem rietumu uzskatiem pārpildīto prātu. 
Vakar vakarā es stājos nopietnākās attiecībās ar budismu. No nevīžīgiem small talkiem, kas mūs saistīja pagātnē (pāris lekcijas Japānas vēstures ietvaros, pāris - Senķīnas vēsturē), vakar es saņēmos paskatīties tam acīs un ierakties dziļāk par visiem zināmo Nirvānu, meditācijām un jogām. Rezultāts graujošs. Nespējam šķirties joprojām, bet ne tāpēc, ka viss būtu tik lieliski, bet tāpēc, ka nespējam atrisināt savas attiecības. Tas, kas visvairāk traucē, ir nepārvarama vēlme visu definēt, klasificēt, izprast, izanalizēt, paskatīties uz lietām, balstoties uz rietumu filosofijas pamatprincipiem. Teiksim, ja nav garīgās substances, tad ir fizikālisms, ja nav fizikālisma, tad jābūt duālismam, tas ir, gan materiālajai, gan fiziskajai substancei, bet kā, bet kā un vēlreiz kā var būt tā, ka fiziskajai nozīmes nav, bet garīgā nepastāv? Jā, pieci agregātstāvokļi esot tas, kas veido cilvēku, to kombinācijas arī esot tas, kas pārdzimst, transmigrējas, bet kā? Zinu, ka šo saprast man ir sarežģīti tāpēc, ka gribu visu piesaistīt matērijai, gribu "sataustīt" vai iztēloties, kas ir tas, kas pārdzimst, kas ir tas, uz ko darbojas karma, gribu nosaukt visu vārdos, bet pagaidām atbildes nav. Labā ziņa ir tā, ka mūsu attiecības tuvākajā laikā nebeigsies un ka varbūt radīšu sev vajadzīgās atbildes, jo izskatās, ka Ķīnas kultūras un literatūras kurss būs interesantākais, kas līdz šim studijās piedzīvots, ka lasāmā literatūra arī piedāvā daudz, lai arī komplicētu atbilžu un ka pavērās iespējas attiecības ar budismu uzlabot arī virtuālajā vidē, kur mūsu pasniedzējs LU Open Minded platformā lasa lekcijas. Būs raženi, būs skaisti. 
Austrumu pētniecība, cik nu šajā līmenī to var saukt par pētniecību, ar budismu nebeidzas. Paralēli tam veidojas attiecības arī ar hinduismu, kur pagaidām vēl var izklaidēties ar leģendām, mitoloģijām un krāsainām bildītēm, bet tas tikai sākums. Drīz, drīz veidosies kaut kas arī tur, kas zina, varbūt krietni nopietnāk un dziļāk. Un daoisms. Un konfuciānisms. Un legālisms. Mani nepamet cerība, ka reiz, izzinot šīs visas tradīcijas, doktrīnas, man būs vieglāk saprast to, ko nesapratu laikā, kad biju Ķīnā, tas ir, ķīniešus - viņu dzīvesveidu, viņu domāšanu, viņu pasaules uztveri. To vēl redzēs, bet šobrīd pārdomu jūra nav vārdos ieliekama, un nevajag arī, būs par daudz.