Reality and consciousness.

Es neesmu pazudusi, es vienkārši daudz mācos, daudz jogoju, daudz strādāju un daudz dejoju. Tāpēc šoreiz mazāk par mani, šoreiz daļiņa austrumu, daļiņa mana darba Ķīnas literatūrā un kultūrā, kas uz ilgu laiku savā varā pārņēma manu domāšanu. Jāsaka, ka galu galā tas sanāca kā austrumu un rietumu filosofiju mikslis, bet izkāpt no eirocentriskuma un salīdzināšanas ir grūti.

(..) galvenās Trīs traktātu skolas (budisma novirziens Ķīnā) idejas:

Fenomenālās pasaules realitāte ir ierobežota, respektīvi, lietas kā tādas ārpus apziņas neeksistē, tām nav pašiedabas, matērijas.

Eksistences ķēde sastāv no pārejošu, īslaicīgu notikumu ķēdes, kas paši par sevi nav permanenti, līdz ar to tie sevī neiemieso realitāti. Absolūtā patiesība un absolūtā eksistence, kas nekad nemainās, ir tukšums, kas ir tas pats, kas Nirvāna, dharma-ķermenis.

Nagārjuna izmantotā argumentācijas metode – argumenta redukcija līdz absurdam, ko rietumos izmanto jau pirmssokrāta laika filosofi (Aristotelis, Platons). Nekam fenomenālajā pasaule nav patiesas eksistences, viss ir nereāls. Jebkura racionāla teorija par pasauli ir teorija par kaut ko nereālu, ko ir radījis nereāls domātājs ar nereālām domām. Arī Madhyāmikas skolas argumenti par Tukšuma realitāti ir nereāli, arī šis arguments pret Madhyāmikas realitātes nerealitātes argumentu ir nereāls un tā tālāk bezgalīgā regresijā.

Nihilisms, taču atšķirībā no rietumiem nav ar negatīvu nozīmi,  jo pat, ja fenomenālā pasaule nav reāla, tad reāls ir Tukšums, un to var sasniegt ar psihotehniku palīdzību. Tukšums ir šeit un tagad, visapkārt, visaptverošs, patiesībā nemaz nav atšķirības starp fenomenālo pasauli un tukšumu. Visas būtnes ir Nirvānas dalībnieki (jo tukšums = nirvāna), katrā mīt buddha, tikai cilvēki to neapzinās. Parādās arī līdzība ar Dao - pasaules skaistuma, dabas skaistuma postulēšna.

Mušas metafora.

Reiz bija mūks, kam bija slikta redze. Viņam šķita, ka lūgšanu bļodā viņš redz mušas, lai gan patiesībā mušu tur nebija, taču viņa, uztvērēja, apziņā šo mušu eksistence bļodā bija pilnīgi reāla. Patiesībā mušas nav reālas, reāla ir to ilūzija, patiesībā bļodā ir tukšums. Līdz ar to tikai Tukšums ir reāls.

Tikai prāta skola (conciousness-only) galvenās idejas:

Ideālisma pārstāvji. Visa pasaule eksistē tikai cilvēka prātā, un tas, kā mēs uztveram pasauli, ir tikai prāta projekcija. Kontinuitātes un regularitātes problēma - ja pasaule eksistē tikai katra cilvēka prātā, tad kā var būt tā, ka vairāki cilvēki, vienā laikā, vienā vietā skatoties uz pasauli, uztver to vienādi? Skolas pārstāvji šo problēmu risina, ieviešot "uztveres glabātuves jēdzienu" - vieta, kur glabājas iepriekš uztvertu lietu pieredze, kas veido jaunas, tāpat kā sēklas, no kurām izaug augi. Visiem cilvēkiem šīs sēklas ir vienādas, tāpēc viņi vienā laikā un vietā tās realizēs līdzīgi. Līdz ar to (atšķirībā no solipsisma) pieļauj, ka eksistē vismaz viena neatkarīga cilvēka doma – tīra, integrāla esība bez raksturīpašībām, par ko nekas nevar tikt apgalvots. To sauc par Tādību (tathatā), ideja tāda pati kā tukšumam Madhyāmikā. Tādība – vienīgais, kas eksistē uz pasaules.  Skolas mērķis – ar psihotehniku palīdzību novest apziņu līdz tādam stāvoklim, ka tas kļūst tik tīrs kā Tādība; pārliecināties par totālu fenomena subjektivitāti.

Un tad es "nedaudz" iegrimu rietumu filosofijā, velkot paralēles ar dažādām skolām.

Subjektīvais ideālisms.

Bērklijs. Fenomenoloģijas un empīrisma sajaukums, kas postulē, ka matērijas eksistenci nevar pierādīt, jo viss eksistē tikai cilvēka apziņā. Līdz ar to zinātniski nevar izpētīt ārpus apziņas realitāti, jo tas tāpat notiks, izmantojot apziņu (apziņa kā prizma, kā tīkls). Yogacāras pārstāvji šīs idejas postulēja agrāk, Bērklijs tikai 18.gs. Atšķirība – [iepriekšminētās regularitātes problēmas risināšanai] budistiem  -„tādības” jēdziens (tomēr ir kaut kas reāls, vienots), Bērklijam – transcendentais prāts (jo mēs nevaram kontrolēt apziņu, tātad jābūt kaut kam ārpusē, kas to kontrolē).

Solipsisms.

Esmu tikai es, pārējais viss ir domu auglis. Dažādi virzieni: epistemoloģiskais – nevaram būt droši, ka ārpus prāta kaut kas eksistē; ārējo pasauli un citus prātus nevar izzināt. Metafiziskais – ārpasaule un citu prāti neeksistē; ārējā pasaule un citu prāti ir tikai manis pašas prāta reprezentācija. Metodoloģiskais – vājš agnosticisms, skepticisms, piemēram, domu eksperiments "smadzenes burkā".

Solipsisms un budisms - „Citu prātu atspēkojums” jeb Santanantara dusana; pārstāvji bija ekstrēmi nominālisti – eksistences momentāruma (šī brīža) raksturs, vienīgā realitāte ir tā, ko uztveram šobrīd, šajā momentā.

Fenomenoloģija.

Apziņas filosofija (nemeklē priekšmetu ārpus sevis, pēta pašu priekšmetu, tā jēgas rašanos), priekšmetu jēga nav dota, tā ir jāatrod katram pašam. Intencionalitāte – apziņas vērstība uz kaut ko (Huserls doma vienmēr ir doma par kaut ko), teorētiskā pasaule – balstās uz mūsu aizspriedumiem.  Mērķis atdalīt empīrisko no mentālā. Transcendence – iziešana ārpus subjektīvās uztveres un paskatīšanās objektīvi (pacelties virs).

Fenomenoloģiskā metode – fenomenoloģiskā redukcija (iepriekšējās pieredzes attīrīšana), epochē (atteikšanās no aizspriedumiem), ideācija – būtības aptveršana, tīrā deskripcija – apraksta novērojumus, fiksē to, atklāj fenomenoloģiskā pētījumā. Piemēram, ķeramies klāt galda analīzei: aizmirstam visu, ko zinām par galdu, aizmirstam, ka tas vispār ir galds, skatāmies uz viņu, veidojam detalizētu aprakstu (ciets priekšmets, brūnā krāsā, vēsu virsmu, ja uzsit, rodas skaņa, utt.). Rietumu meditācija (?).