Surprise!

Vai tas mūs izbrīna? Nē.

Ieeju skaistumkopšanas veikalā, prasu, kur viņiem stāv dezodoranti, pārdevēja sākumā uz mani lielām, izbrīnītām acīm skatās, tad pa pusei pārakmeņojusies aizved mani pie plaukta, kur stāv viena vientuļa pudelīte par 3,5 latiem. Lūk, te. Ahā, protams, acīmredzot viņi, tas ir, viņas tādu nelieto. Vai tas mani izbrīna? Nē.

Skolā, kurā sāku strādāt par skolotāju, bērni paši izvēlas sev angļu vārdus, ja viņiem tādu nav, tad es svinīgi tos piešķiru, mēģinot tos maksimāli pielīdzināt viņu ķīniešu vārdiem un tad glīti uzrakstot tos uz rozā lapiņas. Vienam puisītim klasē vārds jau bija izdomāts, viņu sauc Death. Stundas laikā dodu priekšroku uzrunāt viņu ar "You, please", tikmēr viņš izdomā daļu stundas pasēdēt zem galda, daļu - stumdīt krēsli pa klasi un mētāt to. Vai mani tas izbrīna? Nē.

Trīs joslas katrā virzienā, baigā satiksme. Brauc mocis, uz kura, protams, sēž trīs cilvēki, aizmugurē piekabe ir kaste, uz kuras turku sēdē sēž vīrietis gados. Visam piedevām šī lieliskā karavāna brauc pretēji satiksmes. Vai mani tas izbrīna? Nē.

Universitātes campusā pienāk ķīnietis un jautā, vai var ar mums make friends. Tā kā ķīniešiem 好朋友 jeb friends ir visi, ar ko viņi ir pat pārmijuši kaut pāris vārdus, sakām, ok, kāpēc ne, pēc kā vīrietis svinīgi turpina: "I'm Jacky. Bot not Jacky Chan, just Jacky. Nice to meet you." Awesome pick-up line! Pāris pieklājības frāzes par to, kas un kā, tad atvadāmies ar solījumiem, ka aiziesim ar viņu uz kafiju. Atkal jūtamies kā baltas ādas krāsas aksesuārs, jo viņš varēs visiem stāstīt, ka runājis ar baltām meitenēm! Bet vai mani tas izbrīna? Nē.

Vienu vakaru ejam no savas itāļu ēstuves, kāpjam uz gājēju tiltiņa, kad viens vīrietis sāk ierastos "Hello, are you from Russia?", uz ko ātri attraucu "no", un ejam tālāk. Vīrietis neatstāj un sāk bļaut "Are you from FBI or CSI?! Stop! I have a weapon!". Chill, viņš tikai aizsargā savu valsti, tāpēc mēs vienkārši aizbēgām. Nolādētie spiegi mēs. Vai mūs tas izbrīna? Nē.

Aizbraucam uz Lotusa kalnu. Mierīgi pastaigājamies, līdz satiekam ķīniešu tūristu grupiņu, kas pēkšņi aizmirst par visu to skaistumu, kas viņiem apkārt, un skrien ar kameru rokās un bāž viņu mums sejā. Burtiski 10 cm attālumā no sejas tiek uzņemtas, es nešaubos, lieliskas fotogrāfijas. Pēc šāda tipa fotosesijas viņi pa vienam sāk ar mums bildēties, tad līdzīgi kā pēc zvirbuļu barošanas principa ierodas vēl kādi seši un top family photo. Paejam vēl 50 metrus, un viņi ir atkal klāt kā likti un turpina superaizraujošo mūs-bildēšanas nodarbi. Šis process atkārtojas vairākas reizes. Arī autobusā vēlāk. Vai mūs tas izbrīna? Nē.

Nopērku ābolus augļu bodē. Viens ābols ir interesantāks. Vai mani tas izbrīna? Nē.

Laiks ārā paliek arvien aukstāks. Viss zied un plaukst, bet tādu nu te ir tā ziema. Jāsaka, ka nekur nav silti, jo apkures nav, un mājas pārsvarā ir būvētas ar iztrūkstošiem sienu posmiem. Piemēram, fakultātē vienīgās slēgtās telpas, ir klases, un gaiteņi, visi vestibili ir atvērti, kur vēji pūš, kā vien tiem labpatīkas. Arī veikali, ēdināšanas vietas ir bez sienām, tāpēc, katrreiz ēdot, šķiet, ka visi rīsi paliks kaut kur starp šalles krokām un džemperi.

Nesen norisinājās Ksenijas ūsainā drauga, tarakāna, leģendārā atgriešanās no sava Secret Annex. Vai mūs tas izbrīna? Nē. Vienīgi šoreiz Ksenija saņēmās un ar trīs reižu piegājienu mīlulīti nogalināja tā, ka viņa ūsas izlīda no sandales (lasīt: nogalināšanas ieroča) apakšas. Šobrīd tiek cerēts, ka viņa ģimene nenāks atriebties.

Tā restorāns izskatās no iekšas.

Eju mazgāt veļu sava stāva veļasmašīnās, ar kurām man ir sāpīgas attiecības, jo gandrīz katrreiz kaut kas noiet greizi (es nesaprotu, kādēļ vismaz podziņas nevar būt ar tulkojumu angļu valodā). Vienu dienu atnāku ņemt veļu, bet visas manas apakšveļas un krekliņi jau stāv haotiskā čupiņā uz netīrās grīdas, jo kādam, redz, nepietika pacietības pagaidīt, kad pati to izņemšu. Citu dienu ielieku visu mazgāties, samaksāju ar elektronisko veļas mazgāšanas karti (te kartes ir katram dzīves gadījumam) un pēc 40 minūtēm nāku visu izņemt. Veļa stāv, kā stāvējusi ar virsū sabērtu veļas pulveri. Error! Neko darīt, pārkrāmēju visu blakus mašīnā, samaksāju, bet, kā nebijis, kā ne, pēc 40 minūtēm atkārtojas tas pats scenārijs. Error! Dodos lejā, saku, ka viņiem nekas nestrādā, ka es iztērēju 3 stundas laika un vēl naudu par neko, uz ko reception meitene pasmaida un pasaka: "Yes, we know. Sorry". Izbrīna? 

Vakaros lidmašīnu cilvēkiem, kas staigā vienkārši izplestām rokām, un plaukšķinātāju cilvēkiem ir pievienojušies slēpotājcilvēki, kas pārvietojas tā, it kā viņiem kājās būtu distanču slēpes. Vīriešu uzvalkos, kas random vietās izdomā pumpēties un pievilkties, sieviešu kleitās un papēžos, kas izdomā tādā izskatās uztaisīt vakara paskriešanu, paliek arvien vairāk, bet mani tas vispār vairs neizbrīna. Toties es joprojām esmu sajūsmā par vecu cilvēku bariem, kas entuziastiski dejo ko līdzīgu līnijdejām katru vakaru magnetafona pavadījumā. 

Dodos iepirkties. Skaisti apavi, pajautāju, vai viņiem ir 40. izmērs (jo te jāskatās izmērs, kas ir izmēru vai divus lielāks par tavējo), vīrietis uz mani skatās milzīgām acīm (Oho, King kongs ar 40. kājas izmēru ieradies!) un tad smejoties atbild, ka viņiem lielākais esot 37. Jūtos milzīga un aizeju prom. Arī apģērbu veikalos jūtos kā gulivers, lai gan neesmu nemaz tik daudz lielāka par tām ķīnietēm. Bet mani tas neizbrīna itin nemaz.

Šīs miljons mazās lietiņas veido ikdienu, ikdienu, kur daudzas lietas vairs nepamanām, kas ar laiku sāk šķist pilnīgi normālas. Dzīvojam mierīgāk, jaukāk. Arvien neparastāka šķiet doma, ka drīz būs jāpamet šī dīvaiņu paradīze un jāatgriežas vietā, kur viss ir tik pareizs, pierasts, normāls. Nekādu Džekiju, nekādu FBI aģentu mednieku, vietā, kur veikali ir ar sienām un kasēm (!), kur nepārdod vistu kājiņas ar nadziņiem, kur nav principa, jo skaļāk sūc iekšā nūdeles un jo tuvāk tava seja ir rīsu šķīvim, jo labāk tev tas ēdiens garšo, kur mūs slepeni un ne tik slepeni nefočēs. Tikmēr ar acīm plaši vaļā izbaudīšu dzīvi te.