Cold wind.

Bet nu dosimies mēs mājās, kur pūš ziemeļu vējš.

Ir nopirkta biļete mājup, un jāsaka godīgi, jūtas ir dalītas - no vienas puses šķiet, ka šis laiks skrien un ir paskrējis pārāk ātri, tā teikt, vienā lielā elpas vilcienā, ir sajūta, ka tik daudz kas vēl ir jāpiedzīvo, ka tik daudz kas vēl jāredz, jāizjūt, taču no otras - Rīga pa šo laiku manās domās ir kļuvusi par paradīzi zemes virsū un visu laiku rodas domas "Kā būs vienkārši ieiet Narvesenā un dzirdēt latviešu valodu? Kā būs no rīta mierīgi dzert kafiju savā virtuvē? Kā būs nopīkstināt e-talonu un braukt pāri Daugavai katru rītu? Kā būs skatīties uz skaistām mājām, tīrām ielām, skaistiem cilvēkiem un satikt visus, visus? Kā būs divreiz nedēļā iet uz dejošanu un tad aukstumā braukt mājās?" Būs satriecoši, es zinu.

Pa šīm dienām paspējām pabūt Lotusa kalnā, vienā no nedaudzajiem apskates objektiem mūsu pilsētā. Savācām lielisku kompāniju un devāmies riktīgi tūristiskā braucienā, kur netrūka it nekā  - nedz fotogrāfēšanās, nedz izbrīnītu ķīniešu, nedz arī apmaldīšanās, meklējot kā no metro, aizdoties līdz pareizajam autobusam un no autobusa uz pašu pakalnu. Skaisti un krāsaini, tik tiešām, un tā pavasara sajūta, jo ir ap 20 grādiem un saulaini, piedeva visam pasākumam lielisku enerģijas pieplūdumu. 

Vai ir vēl kāds, kurš līdzīgi sajūt un domā? Pilnīgi viens milzīgā burzmā.

Skatos ārā pa logu un domāju par to, ka tajās milzīgajās daudzdaudzdaudzstāvenēs dzīvo tūkstošiem cilvēku un ka visi viņi ir mazas, mazas daļiņas no tā visa kopuma, kas tiek bīdīts un būvēts. Kad pajautāju skolotājai, kā viņai šķiet, kāda ir aziātu un eiropiešu lielākā atšķirība, viņa padomāja un pateica, ka ķīnieši nedomā par to, kas viņiem patīk,viņiem galvenais ir labs darbs un apprecēties līdz 30 gadu vecumam. Tieši tik vienkārši. Varbūt sava burvība tur ir - nedomāt, nefilosofēt, bet vienkārši atzīmēt ar ķeksīšiem dzīvojamo lietu sarakstā paveikto un sasniegto. Lai vai kā, viņi mūs nesaprot, viņi nesaprot, kā var būt tik daudz hobiju un tik daudz interešu, kā var mācīties, nedomājot par to, kurā firmā konkrēti strādāsi un cik pelnīsi, nesaprot arī to, kā var nemeklēt sev draugu, bet vienkārši veltīt laiku sev. Lai gan tādi vārdi kā "laiks" un "sev" viņiem nemaz nav savienojami?

Pie jaunumiem vēl noteikti jāmin tas, ka esmu atradusi sev darbiņu. Pareizāk, darbiņš atrada mani. Pēc tādām sakritībām šķiet, ka tomēr liktenis pastāv, jo kā lielajā Ķīnā bez kontaktiem, bez meklēšanas var dabūt darbu, kas apvieno visu, kas man šobrīd ir vajadzīgs un visu, kas patīk? Darbs ar bērniem, mācīšana, dejošana, aizņem maz laika, taču sniedz milzīgu pieredzi un viskrāsainākās emocijas. Šķiet, ko vēl var vēlēties? :)