Klusum ieilga, jo vajadzēja paklusēt, paklusēt par to, kas notika Latvijā pēdējās dienas, paklusēt un padomāt par to, par ko daži skaļi runāja, kā dēļ daži atskārta, ka tās vērtības dzīvē varbūt jāpamaina. Pārdomu bija daudz, bet neko no tā negribas skaļi teikt, rakstīt, jo, šķiet, ka publiskajā telpā jau tā ir pateikts, izrādīts krietni un daudz par daudz, taču katrs sēro, kā pats jūt.
Bet dzīve turpinās, vai ne?
18.novembris Ķīnā izrādījās neparasti silts un jauks, un ne tikai laikapstākļu ziņā, vairāk pat emocionālā. Satikām pārējos Guangzhou dzīvojošos latviešus un devāmies upes krastā piknikā. Pilsētas centrā pie upes uz kāpnītēm izklājām visādus vietējos un arī latviešu (!) gardumus, aizdedzām svecīti un izbaudījām to, ka varam brīvi papļāpāt latviešu valoda (nav tā, ka ikdienā nerunājamies, taču šis bija citādi). Visam piedevām blakus sāka spēlēt ielu muzikanti, kas visu atmosfēru padarīja vēl mājīgāku. Ziniet kāds bija galvenais secinājums? Ka Latvijā tomēr, man gan par to nebija šaubu, ir vislabāk! I skaisti, izglītoti cilvēki, i gardi ēdieni (ak, krējum, ak, šokolāde), i skaista kultūra ar bagātām tradīcijām, i skaistākā Rīga, i apburošākā daba, i lielisks klimats un i, i, i - viss. Te, protams, arī viss ir skaisti, bet, nu, nav mans. Padzīvoties, jā, ar lielāko prieku, bet savu nākotni, ģimeni te noteikti neredzu.
Nekas cits satraucošs un mazāk satraucošs te, Ķīnā, vairāk nav noticis, ja neskaita to, ka pāris naktis sanāca riktīgi pārsalt istabā, bet pa dienu atkal - pārkārst, respektīvi, ar laiku vispār it neko nevar saprast. Patīkami gan ir tas, ka šortus un kleitiņas skapī vēl var nelikt, jo ir dienas, kad pagozēties saulītē var gan bez jakām, gan bez zeķbiksēm.
Labā ziņa - dabūju otro vietu eseju konkursā! Pašai gan tas rakstīšanas process šķita daudz vairāk pozitīvu emociju sniedzošs nekā rezultāts, kas, protams, arī ir lielisks. Rakstot atskārtu, ka ir tik neaptverami, kā tie ķinķēziņi uz lapas izveido vienotu tekstu un reāli arī kaut ko pasaka un ka pati tos ne tikai atpazīstu, bet arī varu izlasīt. Rakstīt, gan ar roku un gan datoru, ir krietni interesantāk nekā runāt, jo visu laiku ir izaicinājums atcerēties hieroglifus un savīt tos brīžiem tik neloģiskos gramatikas pinumos.
Rokrakstā
Pie dēļa
Datorrakstā
Un, un, un māksla! Tagad tā ir mana mīļākā lekcija visā nedēļā, tomēr milzīgs prieks paņemt rokās atkal otu un gleznot ko galīgi, galīgi nepierastu.
10 minūšu māksla
Saraustīti un īsi, bet tas tāpēc, ka ilgi nav rakstīts, bet stāstāmā daudz. Līdz vēlākam!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru