Shenzhen. Ir deviņi vakarā, četras meitenes sēž viesnīcas istabiņā, logs vaļā. Pa starpu savām Prāta Vētras dziesmām sadzirdam ģitāras skaņas, kas nāk no āra. Noslēdzam savu mūziku un klausāmies, jā, skan ģitāra. Ilgi nav jādomā, aizejam nopērkam burbuļtēju un apsēžamies uz apmalītes pie koka, lai paklausītos ielu muzikantu, kas spēlē ģitāru un dzied romantiskas ķīniešu dziesmas. Cilvēku apkārt nav. Pēc brīža cilvēku kļūst arvien vairāk, protams, vairāk skatienu ir uz mums nekā uz muzikantu, bet tāpat (labi muzikantam, interesanti cilvēkiem - visi ir ieguvēji). Nepaiet ne trīs dziesmas, kā apkārt mums un dziedātājam ir vesels pūlis cilvēku, mēs, kas sēž pašā centrā, pašā priekšā, esam vienīgās, kas aplaudē, bet pēc brīža mums pievienojas arī citi. Muzikants pēc dziesmas runā, visi skatās uz mums, mums aplaudē, smaida, rodas iespaids, ka esam ielūgtas un pieņemtas. Tiešām tādos mirkļos, kad šķiet, ka visa mūzika tiek veltīta tev, sajūta ir satriecoša. Pilsēta iegūst citu krāsu, netraucē arī skatieni, bezgalīgie "hello", fotogrāfēšana un smaidīšana, tas pēkšņi tikpat kā iederas. Pat ķīniešu valoda dziesmās izklausās patīkamāka ausīm, un, galvenais, ir miers. Patīk. Rīt būs jūra.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru