Pēdējā brīvlaika diena. Bija krāsaini, tiešām, un tagad atliek vien cerēt, ka uzņemtais saules daudzums, enerģija pietiks, lai izturētu saspringtas mācības līdz pat janvāra vidum. Ne Ziemassvētku, ne Jaunā gada svinību, bet tāpat būs labi.
Šajās brīvdienās tapa skaidrs, ka mēs neesam tūristi, ka mums vajag brīvdienas, lai atpūstos, nevis, lai visu krustām šķērsām pētītu līdz pēdējam elpas vilcienam. Paspēsim, nav jāsteidzas. Šī iemesla dēļ Shenzhenas brauciens bija īpaši patīkams, jo vides maiņa dara brīnumainas lietas. Atpūtāmies gan pludmalē, gan viesnīcā, gan veikalos, gan restorānos - īstens buržuāzistisks atvaļinājums, kas nebaro smadzenes, nepapildina kultūrvēsturiskās zināšanas un pieredzi, bet vienkārši ļauj relaksēties un atpūtināt visu no tās spriedzes, kas bija jau paspējusi sakrāties pa šo mēnesi, dzīvojot Ķīnā. Jā, dzīvojot, nu jau es to apzinos un cenšos to padarīt pēc iespējas komfortablāku un patīkamāku - ēst ne tikai ķīniešu ēdienus (šodien dodamies dzert kafiju un ēst siera kūku), klausīties mūziku, ko klausos mājās, skatīties pierastas filmas, lasīt, ēst saldumus un kūciņas, sēdēt mierīgi ar meitenēm un augļiem, apspriest visu pasauli un izmēģināt kādu jaunu kāršu spēli, iepirkties un patiešām arī kaut ko nopirkt, iekārtot istabiņu un izdarīt tā, lai nav sajūtas, ka kaut kā pietrūkst, jo šī sajūta parādās. Sentimentālas un bēdīgas jūtas tiek atstātas tumšiem vakariem un agriem rītiem, galu galā vēl būs ziema, un ziemā skumt ir skaistāk. Pagaidām - vairāk smaidu un smieklu, ir taču tik daudz iemeslu, lai justos laimīgai. Ak jel, es esmu Ķīnā.
Eņģeļi Dameisha pludmalē
Trīsdesmit trīs (gan jau vairāk) vārdos par Shenzhenu. Maza pilsēta Ķīnas apmēriem, protams, milzīga - mūsējiem. Arī metro, arī debesskrāpji un miljoni cilvēku. Nepatika, ka dažviet, īpaši esot ceļā, bija sajūta, ka atrodos iekš "ghost city" - daudz, daudz tukšu debesskrāpju, tukšas ielas, nevienas dvēseles, tikai ceļamkrāni un būvmateriāli. Tā vien šķiet, ka jaukt nost un būvēt no jauna, ir vitāli svarīgi, un ir jau ir, bet, hmm, tā nav manam prātam aptverama parādība, ļoti, ļoti neomulīgi, vēsi. Bet tas pārsvarā pa ceļam (Guangzhou - Shenzhen, Shenzhen - Dameisha pludmale un viss atpakaļ). Pati pilsēta kā jau pilsēta, visnotaļ dzīvīga un, protams, skaļa. Ārzemnieki te ir vēl lielāks retums kā Guangzhou, tāpēc fotogrāfēšanās un piekalti mums acu skatieni bija jāpiecieš vēl biežāk, un galu galā nav jau žēl. Pludmale kā bildītes - vissssssssss pilns, miljons saulessargu un baltu ķermeņu; viņi baidās no saules, jo tad laikam ādā kļūstot dzeltenāka, turpretim mūsējā kļuva sarkana. Ir vēl miljons lietu, par kurām stāstīt, kuras izdzīvot vēlreiz, par tām uzrakstot, bet šoreiz nav sajūta, ka tas būtu viss jāatstāsta, jo, kā jau rakstīju, tā bija atpūta, nekas satraucošs vai superinteresants nenotika, tās bija mierīgas, piezemētas emocijas un plūšana laikā un telpā.
Saulaini sveicieni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru