Wedding coffee.

A mēs mācāmies no otrdienas līdz sestdienai, jo, redz, ķīniešiem ir svarīgi, lai Nacionālās brīvdienas ir tieši nedēļu garas, un līdz ar to dienas ir jāatstrādā, tāpēc šodien ir tieši viena brīvdiena, lai kaut cik izgulētos, atpūstos un izpildītu visu uzdoto, bet, nē, izgulēties nevar, jo jau septiņos uz stadiona sākas milzu pasākumi ar baurošanu mikrofonā un visādiem izsauksmes saucieniem, atpūsties arī grūti, jo ir nereāli karsti, un, pēdējais - mācīties arī nevar, jo galva ir tik ļoti pārbāzta, ka tur vairs nekas nelien. Bet neko darīt, jādzīvo, jāpriecājas!

Trešdien kopā ar skolotāju un kursabiedrenēm devāmies uz Kāzu kleitu ielu, lai iegādātos ķīniešu tradicionālās kleitas jeb qipao. Iela būtu maigi teikts, tās bija daudz, daudz ieliņas, kopā savienotas un nesavienotas, kur brīžiem šķita, ka nonāc pilnīgi citā pasaule, un, jā, tikai kleitas, kurpes, aksesuāri, nekāda glamūra ārā, bet pašas kleitas - ai, skaisti un AI, LĒTI. Ja kas nepatīk, neder, visu iešūs, pāršūs, sašūs, kaulēties ar tā nedaudz kautrīgi var, bet nav gluži tā, kā tas bija iekš Beijinglu, kur iepriekš iepirkāmies. Pārsvarā baltās rietumu stila kāzu kleitas un ķīniešu sarkanās, pa vidu visam vēl miljons balles/ballīšu/karnevāla kleitu, un tik, tik daudz, ka izskatīt visu nav iespējams. Vēlāk jau šķita, ka, jo nožēlojamāka vieta, jo interesantāks būs piedāvājums, un kāpēc lai nenovilktu kurpes tik vien, lai ieietu veikalā (Tā tas ir pieņemts, šķiet, korejiešiem)?

Kāzu kleitu ielas šķērsieliņa

 Mans pirkums - sarkana qipao un sarkanas zīda kurpītes

Jā, un tradicionālās kleitas mums ir nepieciešamas tāpēc, lai piektdien kopīgi dotos ekskursijā un kārtīgi safotografētos, jo, jā, viņi ļoti, ļoti daudz fotografējās un fotografē. Tad, nu, tur būs atsevišķs stāsts un gan jau vesela foto reportāža.

Patīkamā garastāvoklī nākot atpakaļ uz savu sushe 宿舍 (tā mēs saucam kopmītnes), pamanījām, ka pie vārtiem uz zemes sieviete ir izlikusi veselu armiju mazu ūdens bruņurupucīšu. Jā, impulsīvie pirkumi, iespējams, ir vissliktākie, bet rezultātā attapāmies sushe ar maziem rupucīšiem bļodā un par 40 santīmiem mazāk makā (tieši tik lēts tas pirkšanas pasākums bija), un tagad man istabiņā dzīvo mazmazītiņš draugs Gvido. Redzēs, kā sadraudzēsimies.

Par vēl vienu mūsu ikdienas sastāvdaļu ir kļuvusi rietumu ēdienu baudīšana, vārda "baudīšana" vistiešākajā nozīmē, jo pēc pusotra mēneša ķīniešu eļļainā ēdiena ēšanas, jebkas, kas nāk no rietumiem, šķiet abnormāli garšīgi. Tad nu lutinām sevi, lutinām kuņģi pēc tam, kad atklājām, ka mūsu Perijā pirmdienās ir kafijas piedāvājums - visu rītu, pēcpusdienu dzer, cik vien vēlies. Protams, ar kafiju tas viss neaprobežojās, bet, nu, bija totāli tā vērts. Jauna tradīcija - pirmdienās pēclekciju kafijas pēcpusdienas.