Theatre.

Tad nu tā, Canton fair.

Pēc atteikuma pirmdien mani biedri bija skeptiski noskaņoti - nav labi, ka ar mums tā rīkojas, jo te vajag, te nevajag, vēl nāk vērtēt kā tādas preces un vispār viss šis ir ļoti slideni. Es viņiem piekritu par visiem simts procentiem, taču vilinājums aiziet un paskatīties, kā tad tās lietas notiek bija pārāk liels. Tad nu vakardien vakarā aizsūtīju šīs visas fake buyers padarīšanas organizētājam īsziņu, vai ir iespējams vēl piedalīties, un šis atbildēja, ka vajagot viņam uz e-pastu vēlreiz aizsūtīt mūsu fotogrāfijas. Pazemojoši, bet neko, aizsūtīju savu un divu kursabiedreņu, kas arī nolēma piedalīties, fotogrāfiju. Pēc 10 minūtēm puisis paziņo, ka mēs drīkstam  doties divatā, trešā meitene izskatoties pārāk jauna, savukārt mums ir jāapģērbjas tā, lai izskatāmies pieaugušas. Lai iet!

No rīta saņemu īsziņu ar tekstu, ka ir iespēja, ka viņa boss mūs nelaidīs iekšā, ja izskatīsimies pārāk jaunas, bet arī tas mūs neapstādina, un pulksten vienos esam norunātajā vietā pilnā gatavībā. Norunātā vieta ir metro stacija, kur sapulcējas ap 40 studentu, gatavi tēlot ietekmīgus biznesmeņus. Cilvēki ir visdažādākie - i baltie, i melnie, i meitenes, i puiši, i veci, i jauni, īsāk, viss, ko vien var vēlēties. Katram izdala čupiņu ar vizītkartēm un piekodina iemācīties savu vārdu. Kā nu gadījās, kā ne, man tika vizītkartes ar Dan Mc Callin vārdu no Alhambra Foundry firmas (starp citu iegooglēju, un izrādās, ka pārstāvēju metālapstrādes kompāniju: Alhambra Foundry Co. Ltd. for all types of miscellaneous metal works and fabrications, whether custom or standard). Jā, vēl es Dan Mc Callin esmu no Panamas, kas ir diezgan kuriozi. Iedeva arī izstādes dalībnieka (VIP buyer) kartes, kas bija jākarina uz kakla, jāpiebilst, ka tur mans vārds bija Mr. J. Hussain no Anglijas, un vēl vienu kaklā karināmo karti, kur es biju Assenati Habinara. Trīs dažādi vārdi, bet man saka, ka neviens to nemanīs.

Katalogi, vizītkartes un mana "personīgā informācija" (ar violeto lenti)

Mr. J.Hussain no Anglijas un Dan Mc Callin no Panamas, prieks iepazīties! Mani neinteresē porcelāns

Canton fair ir izvietots atsevišķā pilsētas daļā, kas ir paredzēta tieši šim pasākumam. Vairākas spīdīgas halles, no kurām vienā divos stāvos bija izstāde, kas bija jāapmeklē arī mums "Consumer goods, home decorations, gifts". Reģistrācijas vietā sarakstā jāatrod savs vizītkartes vārds un jāparakstās. Manam vārdam pretī jau bija skaists paraksts, un tad, nu, sašutumā bija jājautā, kā gan tā var būt, ka kāds ir parakstījies manā vietā, uz ko izstādes darbiniece atbildēja, lai parakstos blakus. Tieši tik vienkārši. Pēc reģistrēšanās mūs pavadīja uz "Business matching room", kur pie svinīgiem galdiem bija jānoklausās svinīgā atklāšanās uzruna un kur sākās pirmās melošanas šausmas. Sēžu, viens aiz otra nāk klāt ķīnieši, rāda savas produkcijas katalogus, jautā, kādā nozarē darbojas mana firma, vai mani interesē porcelāns, vai man patīk viņu pītie grozi, ko un kā vēlētos pasūtīt, jā, un vēl visu laiku jautā manas vizītkartes, kuru man, protams, nebija miljons. Gudru seju nācās šķirstīt un jautāt kaut ko, kas pašai īsti nav skaidrs, lai tikai viņi jūtas svarīgi un vajadzīgi, taču visu laiku prātā ir tas, ka, ah, baigā melošana, krāpšanās te notiek, īpaši tad, kad pārdevējs divreiz pasaka, ka aizsūtīs uz e-pastu bildes, informāciju un vēl sazin ko. Ja vēl es vienīgā tur tāda būtu, bet lieta tāda, ka īsto apmeklētāju tur bija labi, ja pieci, seši, pārējie - studentiņi. 

Vēlāk varējām doties staigāt pa izstādi, kas bija nedaudz vieglāk un interesantāk, jo varēja visu apskatīt, aptaustīt, pat pajautāt ko tādu, kas tiešām interesē. Brīdī, kad beidzās vizītkartes, nācās rakstīt savu informāciju viņiem blociņos, kur, protams, katrreiz sanāca ierakstīt ko citu, jo to nelaimīgo firmas nosaukumu un e-pasta adresi es nemaz necentos iegaumēt no galvas. 

Viens vienīgs milzīgs teātris - staigā apkārt, skaties uz pārējo melošanu, melo pati, pa starpām pasēdi un padzer bezmaksas kafiju ar bulciņām, parunājies un daudz smaidi. Savādi, ka, šķiet, visi, gan organizatori, gan izstādes dalībnieki, saprot, kas notiek, bet uztver to, kā ko pilnīgi normālu. Es neticu, ka visi tie pārdevēji nepamanīja, ka esam jauni, ka īsti neuzdodam jautājumus, kurus, iespējams, vajadzētu uzdot, ja tiešām interesējies par produktu un biznesa iespējām, neticu arī, ka iekšā laidēji nepamanīja, ka uz trīs kartiņām man visur bija dažādi vārdi, bet, hmm, acīmredzot vismaz viens labums no tā visa bija - mediji dabūja daudz bilžu, kas viņiem kalpo kā pierādījums, ka baltie cilvēki izstādi apmeklēja un ka firmām ir vērts piedalīties izstādē arī pavasarī. Toties mums gan bija daudz labumu - apmeklējām Canton fair veidā, kāds ir iespējams, manuprāt,  tikai Ķīnā, respektīvi, tēlojot biznesmeņus, pasmējāmies ar citiem studentiem par to, kas viņi ir un kā viņus sauc (Vendija, piemēram, pārstāvēja autodaļu firmu, vācu students - Self Defense Supply firmu, lielākajai daļai bija arābu, irākiešu vārdi, un, jā, visnotaļ apbrīnojami vizītkaršu dizaini), nopelnījām naudiņu, apskatījām, ko tad Kīņā skaistu ražo, un tur tiešām bija daudz ļoti, ļoti skaistu lietu, dabūjām daudz katalogu, dāvanu un arī pakomunicējām ar ķīniešiem, kas nekad nebeidz un, domājams, arī nebeigs pārsteigt.