Characteristic.

Kad nekas īpaši plaši rakstāms nav noticis, tad ir pienācis laiks pastāstīt par visādiem ikdienas sīkumiem, kuri mazpamazām sāk šķist arvien pašsaprotamāki.

Iekšā visi draudzīgi, ārā - lielākie ienaidnieki jeb par metro.

Guangzhou iedzīvotāji lepojas ar savu metro, kā nekā pāris gadu laikā tika sabūvētas līnijas viscaur pilsētai, tomēr, kā jau rakstīju iepriekš, cilvēki nespēj tikt līdzi milzīgajām pilsētas pārmaiņām un attīstībai, tāpēc braukt ar metro parasti ir vesels notikums, īpaši, ja to nākas darīt sastrēgumstundā. Cilvēku bari, ko cenšas kontrolēt, ierobežojot tos ar sarkanajām lentītēm, policistu bļaušanu rācijās un nožogojumiem, nesas kā cunami. Durvis atveras un tie, kas bija iekšā, veļas ārā, bet tie kas ārā - cenšas tikt iekšā. Nav tā, ka būtu "iekšā iespiedēji", bet varbūt tas tāpēc, ka tas viss notiek diezgan dabiskā veidā. Kaitinošākais šajā visā procesā ir tas, ka šeit nedarbojas likums "sākumā palaid ārā un tikai tad kāp iekšā", izmantojot elkoņos un visas iespējamās iespiešanās, ielīšanas prasmes, cilvēki, neskatoties uz to, kas un kā viņiem notiek apkārt, mēģina atkarot savu vietu zem saules a.k.a iekš metro. Ja cilvēki nekrīt ārā, tad durvis aizveras un visi draudzīgi, šī vārda tiešākajā nozīmē (jo visi ir viens otram pie sāniem), brauc tālāk, līdz nākamajā pieturā ir jāturpina cīņa par palikšanu vai izkāpšanu no metro. 

Tie, kas sēž, un jāsaka, ka arī bieži vien tie, kas stāv, laiku velti netērē un spēlē spēlītes telefonā vai skatās turpat seriālus. Neatkarīgi no vecuma, visi ieurbjas savos viedtālruņos, līdz attopas, ka ir jālec ārā. Ne reizi neesmu redzējusi, ka kāds būtu lasījis avīzi, kur nu vēl grāmatu, bet, nu, nav viņiem tā pieņemts laikam. 

Komforts tikai mīkstajiem un kur acis rāda jeb par tualetēm.

Tas, ka te gandrīz nekur nav podu, mani nepārsteidza, biju jau to dzirdējusi. Pat lielveikalos, muzejos, principā da jebkur tualetes podu vietā ir parasti caurumi, kuri arī, ām, tādi pārdodas uz ielas. Tā kā mēs dzīvojam ārzemju studentu kopmītnēs, tad mums ir paveicies ar tādu ekstru kā podi, taču, teiksim, universitātē esam jau gluži labi pieraduši pie caurumiem. Tas, protams, atrisina to, ka nav apčurātu malu, taču nezinu, vai ir labāk, ka ir apčurāta grīda, un, izejot no labierīcībām, vienmēr ir tā pretīgi sajūta, ka ar tādām zolēm pēc tam vēl visa diena jāstaigā. Uz tualetes papīru arī lielākajā daļā gadījumā ir velti cerēt, bet, ja tas ir, tad visbiežāk karājas ārpus kabīnītēm. 

Cita lieta ir ar bērnu dabīgo vajadzību nokārtošanu. Bērni to dara tiešām jebkur. Ja tu redzi mazu bērnu čurājam vai darām pat nopietnākas lietas uz ielas, tad nav iemesla pārsteigumam. Lielākajai daļai nav pamperu, bet apģērbs ir ar caurumu starp kājām (pliku dibenu), lai visu var nokārtot ātri uz problēmām. Es tik prātoju par to, kādā vecumā bērns saprot, ka labāk darīšanas nokārtot tualetē nekā uz ielas.

Labāk veikalā iedarbināsim kondicionieri nekā ledusskapi jeb par to, kas notiek veikalos.

Sākumā biju šokēta, kad atskārtu, ka veikalos nav, piemēram, tādas piena nodaļas, nav ledusskapju, taču vēlāk pamanīju, ka daži vientuļi ledusskapji stāv gan, kur iekšā ir pāris jogurti un kaut kas pienveidīgs, bet, jā, principā viss tiek turēts vienkārši plauktos, arī olas, piena dzērieni, liela daļa jogurtu, gaļa vienkārši karājas vai stāv uz letes, tas pats ar zivīm. Man, ja godīgi, nav ne jausmas, kā tur tas viss nebojājas, bet viens ir skaidrs - tie jogurti, kas stāv nedēļām plauktos, ir sasūcināti ar visiem iespējamiem konservantiem, bet sojas piens ir taisīts no pulvera, ko viegli var noprast, lūkojoties uz balkusesošajiem plauktiem, kas ir piekrauti ar dažnedažādiem pulveriem - piena pulveris, sojas pulveris, riekstu pulveris, putras pulveris, kartupeļu pulveris, zupas pulveris un tā tālāk. Pulveri un ātri pagatavojamās lietas viņiem ļoti patīk, varētu teikt, ka te ir Roltonu paradīze, un, jāsaka, ka ķīnieši to visu arī tiešām pērk. Arī mēs kaut kad sākumā pamēģinājām, bet jau pēc tā vien, kā smaržoja, t.i., smirdēja istaba, var noprast, cik ļoti neēdams tas viss ir. Cepumu un visādu našķu pārbagātība liek aizdomāties par to, kāpēc veikalos nav atrodama šokolāde, batoniņi un normālas konfektes, bet acīmredzot, jau atkal, nav pieņemts, iegājies. Nav tā, ka vispār, vispār nav, bet, teiksim, ir labi, ja trīs šokolādes veidi, kas visi ir salīdzinoši ļoti, ļoti dārgi. Kafija arī tikai pulverīšos, no siera arī ne miņas, bet tam arī vien no iemesliem varētu būt tas, ka nav ledusskapju, kur to turēt. Šo lietu ļoti pietrūkst, taču tās gluži labi var aizvietot ar zaļo tēju, augļiem un citiem labumiem. 

Spalvas starp mežģīnēm jeb par to, ka rietumu skaistuma uzskati uz lielajām pūļa masām nedarbojas.

Diezgan manāmi ir tas, ka lielākā daļa ķīniešu meiteņu pieturas pie dabīgā skaistuma dažās tā izpausmēs. Ar to es domāju, ka padusēs bieži vien ir mūža meži, līdzīgi arī uz kājām. Kas interesanti - tas neliedz viņām krāsoties, krāsot matus un valkāt maksimāli sievišķīgas drēbes. Veikalos viss mirdz un laistās no mīlīgām kleitiņām, īsiem svārciņiem un apakšveļas ar rišiņām, bet tas viss tiek vilkts uz, tā teikt, mums nepierasta ķermeņa. Nav tā, ka tā būtu visām dūdiņām, taču, ja jau manu tādu parādību diezgan bieži, tas nozīmē, ka tas šeit ir visai izplatīti (lielisks arguments, es zinu). Sievišķīgās, romantiskā stila drēbes parasti tiek kombinētas ar ārprātīgiem, prātam neaptveramiem apaviem. Pārsvarā viss ir uz platformām, pat botas, kurām te ir tiešām liela piekrišana. Kurpēm klāt ir piekabināti visādi spīguļi un mirdzuļi, platformas arī spīd un laistās, bet krāsas ir visneiedomājamākos toņos. Pat puiši mums vienreiz pajautāja, kāpēc ķīniešu meitenes valkā tik dīvainus apavus, un es tiešām nesaprotu, kāpēc. Nepatīkami ir arī tas, ka līdz ar to arī mums atrast ko gaumīgu veikalos ir praktiski neiespējami. (Jāņem vērā tas, ka es te rakstu par vidējo ķīnieti un parastajiem veikaliem, nevis par skaistajām, turīgajām ķīniešu lēdijām ar tiešām izsmalcinātu stilu un par normālajiem lieveikaliem).

Ar sievietēm viss nu būtu skaidrs, bet ar vīriešiem arī nav mazāk dīvaini. Te viņiem patīk audzēt garus nagus. Tas esot tāpēc, lai parādītu, ka viņi nestrādā smagu darbu, bet izskatās, ai, nu tiešām, tiešām pretīgi. Gari nagi nav vienkārši tādi, it kā būtu aizmirsts nogriezt, bet gan normāli - kādi 4-5mm virs pirksta. Īpaši atbaidoši izskatās normāli vīrieši uzvalkos un ar tik gariem nagiem, vai arī stilīgi jaunieši, kuri šos savus nadziņu i nedomā noslēpt. Lepoties? Hmm. 

Tik garus es gan neesmu redzējusi, bet skaisti, vai ne?

Mans saraksts ar savādajām lietām ne tuvu nav galā, bet šodienai, domājams, pietiks.