Resistance to change.

Mēs ne vienmēr esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām.

Pavasaris ir atnācis ar pārmaiņām. Ieelpot dziļi un nedomāt.

Mess.

Un jau atkal turpat, bet nekas, tātad drīz jābūt kaut kam citam, ja vien tic, ka dzīvei ir kaut kāda loģiska attīstības gaita, secība, bet es nezinu, kam ticu.

Lingvistikas ir daudz, un tā ir interesanta. Galva pilna ar visādiem paradigmatic relations, homonyms, lexemes un to morphemes, semantic fields, acronyms un citām lietām, kas izrādās nav nemaz tik vienkāršas. Un vēl visi tie sinonīmi un to nozīmju nianses. Jāuztver tik smalkas lietas, bet ir patīkami zināt, kā ir pareizi. Man patīk valodas, jo tās ir bezgalīgas savās niansēs.

Naktīs slikti guļu. Nevaru aizmigt, jo domāju, brīdī, kad domas pāriet sapņos, notiek kaut kas pilnīgi nejēdzīgs un sviestains. Protams, ne rozā poniji un lidojoši vienradži, bet pilnīgs cilvēku sajukums, dīvainas lietas un galīgi savāda sajūta, pamostoties un mēģinot atsaukt atmiņā visus nakts piedzīvojumus.

Tagad pamazām noskaņojos nākamajai brīvajai nedēļai, protams, brīvai tikai no mācībām, bet arī tas ir jauki, jo beidzot varēšu ievilkt elpu un kādu laiku palaist gurķi, cik nu sirdsapziņa atļaus. Varbūt sanāks uzrakstīt arī ko saturīgu, atspoguļot kādas interesantākas pārdomas, lai vēlāk var pārlasīt un atcerēties. Piemēram, par vakardienas vieslekciju, par kuru diemžēl biju diezgan vīlusies, jo onkulis šķita mēģinām pārliecināt par diezgan utopiskām idejām un nespēja to tā skaisti pasniegt, kas varbūt šādās vieslekcijās ir būtiski, īpaši, ja pašam nepiemīt vajadzīgā deva entuziasma. Lai gan zinātājiem noteikti šķita labi, un varbūt tieši zinātāji arī bija lekcijas mērķauditorija.

Viss. Nobeiguma nebūs.

Dažas visnotaļ interesantas idejas - http://blog.tastebuds.fm/worst-album-covers-of-all-time/

Juvenal's glass of milk.

201. ziņa. Daudz laimes.

Ko tad lai Romā vairs daru, ja melos neprotu dzīvot? Grāmatu, ja tā ir vāja, man netīk ne prasīt, ne slavēt (...) Tāpēc es neesmu barā un aizeju tagad no Romas gluži kā kroplis, kam nedzīva roka, kas neder vairs darbam.

~Juvenāls, "Satīras"

Arī es gribētu nebūt barā, un vienkārši aiziet, aiziet tur, kur vēlos būt, lasīt to, kas patīk, šajā gadījumā gan mācīties. Es vienkārši nespēju veltīt savus spēkus tam, kas nešķiet šo spēku vērts, kam tādam, kas konkrēti mani neinteresē, ne jau neinteresantam vispār. Es varu pavilkt arī to, jā, bet no manis vienkārši nav jēgas, man vajag kaut nedaudz azarta un motivācijas. Mņāāā.

Iekšēji nekas nemainās, tā pati gaušanās un neapmierinātība, un milzumlielas cerības, kuru labā vismaz pēdējā laikā šis tas tiek darīts, taču laikam tāpat nepietiekami. Pašai riebjas cilvēki, kas tikai runā un nedara, bet pati īstenībā neesmu daudz labāka. Tikai mierinu sevi, ka būs jau labāk, taču nekas pats no sevis nenotiek.

Ir gaišāk, ir siltāk, ir vieglāk. Vieglāk elpot, bet grūtāk domāt, grūtāk aprast ar lietām, grūtāk aizmigt. Laiks skrien un tomēr velkas. Es vienkārši eksistēju.

Ekonomikas profesors tikko paziņoja, ka mums visiem esot bijusi ilūzija, ka, iestājoties ES, mēs nākamajā rītā pamodīsimies un līs piena upes. Nebūtu slikti, ne? Vismaz kaut kādas pārmaiņas dzīvē būtu.

Unexpected turns.

Dažkārt šķiet, ka laika ir tik daudz, bet, kad pēkšņi notiek kaut kas neparedzēts, šķiet, ka viss ir jāsaspiež tā, lai paspētu izdarīt visu, visu, pirms šis viss vēl ir beidzies. Dzīve ir neparedzama. Negaidīti pavērsieni, kas maina visu, maina visu ikdienu, domāšanu un uztveri. Smadzenes nespēj tikt līdzi, taisnīgums no Zemes virsas, šķiet, izzudis pilnībā. Šoreiz varbūt vieglāk izskaidrojumu būtu atrast austrumu reliģijās, domāšanā - karmas, iepriekšējās dzīves un tā -, bet racionāli tas nekādi neiederas manos uzskatos un morālē. Un vai tad ir jēga? Tagad visu šo notikumu iespaidā galvenais neieslīgt pilnīgā mazohismā, darot visu pēc kārtas, mēģinot nedomāt un neapstāties.

Kamēr pārējās lietas tiek nedaudz aizbīdītas otrajā plānā, tās tomēr arī nezaudē savu nozīmi, tā skaitā, studijas. Tagad man ir patiess prieks studēt par semantiku, beidzot kaut kas, kas rada entuziasmu, interesi un tiešām vēlmi mācīties. Žēl, ka tā ir tikai viena no tēmām viena priekšmeta ietvaros, tas ir, lingvistikā, bet es ceru, ka arī citas tēmas būs tikpat tuvas. Nozīmes nianses. Nozīme. Vārdi zaudē jēgu.

Un vēl ir pavasaris. Es varētu sajūsmināti rakstīt par skaisto laiku, priecīgajiem cilvēkiem, svaigajām vēsmām, taču tas viss jau ir zināms, tāpēc pateikšu tikai to, ka man ļoti pietrūkst manu inteliģento cilvēku, ar ko varētu iet uz priekšu līdzi šim laikam, varbūt pat ceturtdaļsoli priekšā, bet tā tik tāda naiva cerība. Jāmācās ar nagiem un ragiem ķerties klāt visam vērtīgajam pašai, nelaist garām iespējas un augt, jau atkal augt. Grāmatas un teātris ir tikai sākums, jo es sāku pamazām saprast, kur un kas es esmu. Labs sākums? Nē, drīzāk stagnācija, jo to, ka es gribu augt, es saku katru reizi. Funny.

Women and culture.

Sieviešu diena. Kāpēc tā nevarētu būt katru dienu? Ar ko mēs šodien esam īpašākas?

Pavasaris ir gan gaisā, gan galvā, un tām arī jābūt, jo galu galā ir marts.

Tikmēr es esmu ar galvu iekšā lasīšanā un dažādās citādās kulturālās aktivitātēs - teātri, operas, dejas,tagad pat lasījum. Patīk. Tā vide ir īpaša, un arī es jūtos īpaši, kad izlasu pēdējo grāmatas teikumu un sniedzos pēc nākamās vai arī tad, kad zālē iedegas gaisma un sākas aplausi. Domas raisās vieglāk, parādās sen gaidītā iedvesma, un ir sajūta, ka ir izdarīts kaut kas vērtīgs, ka es esmu ieguldījusi savā attīstībā vērtīgu devu. Laikam tikai tā var pieaugt, protams, klāt vēl pieredze. Turklāt izlasīto var sasaistīt ar citām lietām, īpaši, ja grāmata ir biogrāfiska; rodas iespaids ne tikai par autoru, žanru, laiku, vietu, bet arī par pieminēto cilvēku personību, kas savukārt atklāj daudz un plaši par šo cilvēku mākslu. Mākslai nav jēgas, ja nav konteksta, citādi tas ir vienkārši kaut kāds krāsu, kompozīcijas un formu mitsrējums, un ir tik lieliski, ja konkrētajos darbos var saredzēt un saprast mākslinieka jūtas, emocijas, laika iespaidu un, vispārīgi, temperamentu.

Pavasaris ir svaigas dvesmas, tātad arī svaigas zināšanas, svaigi iespaidi un biežāka, cerams, ļoti cerams, iedvesma, kuru šoreiz nevar tā vienkārši ignorēt. Krāt un taupīt spēkus varēs rudenī, lai ziemā nenomirtu, bet tagad gan ar pilnu atdevi, kamēr var, kamēr ir enerģija. Saka jau, ka ar gadiem kapacitāte tikai samazināsies, tātad kad vēl, ja ne tagad? Un ne jau tikai mācīties, nē, izmantot laiku tā, lai ir, ko atcerēties, lai ir, ko rakstīt, ko gleznot, ko šūt, par ko sapņot, par ko smaidīt.

p.s. Un, ak, jā, piemirsu, Peļēvins, lai gan nedaudz traks, iztādījās gaužām interesants un izklaidējošs. Noteikti pameklēšu vēl kaut ko no viņa. Tāds labs ieskats padomju reklāmā un austrumu, rietumu attiecībās deviņdesmitajos.

Language as a powerful tool.

Jaunas dvesmas.

Februāris jau ir pāri pusē, un es beidzot sapratu, ka man ir, ko teikt. Ir jau tā kā visu laiku, bet nav tā, ka spētu to normāli rakstīt. Arī tagad varbūt nevaru, bet ir sakrājies.
Lekcijas rit pilnā sparā. Te nu pierādās, kur katram cilvēkam vieta, jo viens pasniedzējs atdod sirdi un dvēseli, lai dalītos ar savām zināšanām un izglītotu jauno paaudzi, bet otrs ir pavisam nedrošs un baidās atbildēt, arī mācīt. Trešajam vienkārši ir apnicis savs darbs, bet tas jau nav iemesls, lai meklētu ko jaunu, tas nav pat iemesls, lai ielaistu sistēmu jaunas sejas, par studentiem un to zināšanām rūpējoties. Viss ir kaut kā nepareizi, bet vismaz šosemestr man ir divas lekcijas, kas rada patiesu prieku - franču valoda un lingvistika. Tiktāl par akadēmisko.
Pa starpām lekcijām joprojām pasniedzu privātstundas, un saprotu, ka tas ir tik godīgi un pareizi dalīties savām zināšanām, ar tiem, kam ir nezināšanas. Parādās azarts, milzīga vēlme kaut ko nobīdīt.
Šodien referendums. Iepriekšējo divu nedēļu laikā mani līdz pat matu galiņiem nokaitināja tas naids, tās negācijas, ka visur apkārt tiek reklamētas. Reklamētas necienīgi, labi, ja vārdu PRET mūsu lieliskie patriotiski-nacionālistiski latviešu kultūras mīlētāji spēj uzrakstīt bez kļūdām. Protams to, ka "Latviešu valoda ir visskaistākā" uzrakstīt pareizi nevar, bet tas jau nav svarīgi, galvenais doma (ja tu raksti ar kļūdām, man grūti to skaisto saskatīt). Jā, kā savas mīlestības apliecināšanu katrs ir spējīgs ievilkt krustu pie attiecīgā lodziņa PRET, taču patiesi kopt un mīlēt savu valodu, cienīt tradīcijas, pārzināt latviešu kultūru, tas jau nu ir par daudz. Un tādi vēl kaut ko teiks? Es neesmu PAR, nē, bet visa šī situācija manī rada pārliecību, ka ne jau valodas dēļ šī putra notiek, tas ir kārtējais iemesls, lai pabļautu. It kā tā jau būtu par maz. Un, runājot par maz un daudz, brīnos, kā cilvēki vēl nav atskārtuši, ka arī bez jebkādas aģitācijas skaitliski nav iespējams, ka referendumā pieņems krievu kā otru valsts valodu. NAV. Tad nu tik daudz par šo, man sāpīgo tematu.
Kā citādi? Citādi labi! Aizturējusi elpu, gaidu pavasari.

Our golden age.

Rītdien pēdējais eksāmens.

Tā nu tās dienas rit. Gaismas par maz, vakari par garu, naktis par tumšu, viss kaut kādās melnās krāsās. Varbūt jāceļas agrāk.
Par iespaidiem un sajūtām gribas arvien vairāk runāt, to attiecīgi izpaust kaut kā skaistāk, ja ne caur rakstīšanu, tad caur mākslu. Būs vien jāmēģina atsākt, ja nu sanāk labāk? Es nerunāju par glītām bildītēm ar ziedošu pļavu un kaķēnu skatiem, es runāju par krāsām, otas triepieniem, kas katrs attainotu to, kas ir galvā, domas, idejas un fantāzijas. Šķiet, šobrīd vajadzētu sanākt koši, tā skaisti, jo pēdējā laikā viss ir kaut kā jaukāk, pozitīvāk, laikam esmu beidzot izgulējusies un sākusi veltīt vairāk laika tam, ko vēlos, lai tās būtu grāmatas, slidošana, dejošana vai paijumu zīmēšana, vienalga, galvenais, ka patīk un no sirds.Arī cilvēki apkārt mazpamazām sāk skatīties optimistiskāk uz lietām. Jā, varbūt izglītība ir galīgi garām, bet ir vērts palikt, lai redzētu jaunās pārmaiņas un cīnītos, un dabūtu to, ko vēlas, jā, varbūt kārtīga ziema nebūs vairs ilgi un šosezon vispār minimāli, bet toties mēs mazāk salsim un bojāsim zābakus, brienot pa sāļajām Rīgas ielām, jā, varbūt, varbūt, ir slikti, bet būs taču labāk. Kaut kā tā, ar zelta maliņu. Šajā vecumā, manuprāt, vairāk nekā jebkurā citā, jāmācās un jāspēj vērtēt, izvērtēt un novērtēt lietas, kas ir un notiek apkārt, lai varētu nedaudz pamētāties no vienas puses otrā, bet beigās palikt pie viena, nostabilizēties. Ir svarīgi mēģināt izprast abas puses un nebaidīties no jaunā, svarīgi redzēt kontekstu un atbrīvoties no aizspriedumiem, lai fenomenoloģiski paskatītos. Šaubīties. Kļūdas un viedokļu nepastāvību tagad var novelt uz jaunības maksimālismu, bet, lai šaubītos un kļūdītos, vajag zināt un gribēt uzzināt daudz, ļoti daudz. Nav tādas finiša taisnes.

Revanche. Another chance?

Revanšs - 1) gandarījuma gūšana par zaudējumu, uzvarot nākamajā savstarpējā cīņā, spēlē, sacensībās; 2) otrreizēja cīņa, spēle, sacensības, kas sāktas, lai dotu iespēju uzvarēt tam, kas zaudējis pirmajā cīņā, spēlē.

Gandarījuma gūsana par zaudējumu? Re, izrādās, ka tā arī var. Arī ļaut uzvarēt otram. Bet man kaut kā tomēr šķiet, ka tas tā tikai īsterminā strādā, varbūt vēlāk, varbūt vēlāk. Pagaidām laika pietiek tikai uzvarēt, ja arī zaudēt, tad drīzāk dot iespēju sev labot kļūdas un izprast spēles stratēģiju. Arī izprašanai laika brīžiem nepatīk, baigais jaunības maksimālisms. Tikai nebremzēt.
Viss rit labi, tā raiti un tekoši. Pieļautās kļūdas tiek labotas, otrās iespējas tiek dotas un patērēts laiks arī skaidrošanai un kaut virspusējai, bet tomēr izprašanai. Brīvajās dienās mēģinu savākties, izbaudīt sniegoto laiku, sniegoto draugu kompāniju, sniegoto visu, jo pārāk ilgi bija pelēki. Man patīk arī sesija, kad laiks ir atvēlēts tikai un vienīgi man, tam, kā es spēju mācīties, tam, kā spēju sagatavoties, un tam, kā es spēju nemācīties un negatavoties. Līdzsvaru var atrast, tikai balstoties uz savas mērķtiecības, neatlaišanās un gribasspēka, nebūtu noguruma, būtu pavisam gludi. Vēl bez noguruma traucē šaubas par to, ko es vispār daru, mācos, bet apzinos, ka tas nevar būt attaisnojums mazākai kaut kā darīšanai, drīzāk pretēji, var mēģināt sev pierādīt, ka šis viss var būt arī lieliski. Tikai mazlietiņ vairāk pārliecības.
Tikmēr manā dzīvē ir atkal parādījies laiks grāmatām, šoreiz ne tikai mācību, bet arī visādām citām, visnotaļ jaukām un, galvenais, daudz. Murakami pabeigts ar sajūsmu, mēģināju pēdējās lapas izvilkt pa vairākām dienām, lai tā izjustāk, bet neizdevās. Patīk grāmatas bez trekna punkta beigās. Hese iesākts, bet kaut kā neiet, laikam nav mans, toties visu grāmatu sarkasts "izlasīt!" strauji aug, kas tik tiešām priecē, jo atliek vien ņemt un lasīt, nav jāmeklē. Ir labāk.

Reading.

The earth persisted in its measured orbit of the sun. I always find it a cosmic mystery that spring knows when to follow winter. And how is it that spring always brings out the same smells? Year after year, however subtle, exactly identical.

~Haruki Murakami

Tas nekas, ka ir silta ziema, es gaidu pavasari.

New paragraph?

Otrais janvāris, divtūkstoš divpadsmitais gads. Skan veci.

2011. laimīgi beidzās, 2012. veiksmīgi sagaidīts. Nav jau tā, ka būtu lielas cerības saistībā ar šo, bet, nu, kaut kam ir jābūt labāk. Vismaz kaut kam nedaudz, lai dzīve tāda rožaināka.
Pa starpu svinēšanai un atpūtai (viena nedēļa un bišķiņ) ir pienācis laiks sesijai. Eksāmeni, konsultācijas un uztraukumi, tieši ar šīm trim lietām būs piesātināts mans nelaimīgais janvāris, bet varbūt arī laimīgais, kas to lai zina. Un tad viss no jauna.
Nav garastāvokļa, ne laba, ne slikta, tāda sajūta, ka tikai tukšums. Var mācīties, var nemācīties, var lasīt, var nelasīt, nav īpašu priekšroku, un varbūt tas pat ir labi, jo visu dienu līst. Nav arī tā slikti, jo tomēr ir labi, bet nav īsti skaidrs, vai tiešām ir labi, jo negribas smaidīt un priecāties, kaut gan arī raudāt ne. Es pieskaņojos tam, kas notiek ārā, harmonijā ar dabu, tā teikt, pelēki un vēsi, mitri un neglīti, jo nu šis nekādā veidā nav skaisti.
Laimīgu Jauno!