Tā nu tās dienas rit. Gaismas par maz, vakari par garu, naktis par tumšu, viss kaut kādās melnās krāsās. Varbūt jāceļas agrāk.
Par iespaidiem un sajūtām gribas arvien vairāk runāt, to attiecīgi izpaust kaut kā skaistāk, ja ne caur rakstīšanu, tad caur mākslu. Būs vien jāmēģina atsākt, ja nu sanāk labāk? Es nerunāju par glītām bildītēm ar ziedošu pļavu un kaķēnu skatiem, es runāju par krāsām, otas triepieniem, kas katrs attainotu to, kas ir galvā, domas, idejas un fantāzijas. Šķiet, šobrīd vajadzētu sanākt koši, tā skaisti, jo pēdējā laikā viss ir kaut kā jaukāk, pozitīvāk, laikam esmu beidzot izgulējusies un sākusi veltīt vairāk laika tam, ko vēlos, lai tās būtu grāmatas, slidošana, dejošana vai paijumu zīmēšana, vienalga, galvenais, ka patīk un no sirds.
Arī cilvēki apkārt mazpamazām sāk skatīties optimistiskāk uz lietām. Jā, varbūt izglītība ir galīgi garām, bet ir vērts palikt, lai redzētu jaunās pārmaiņas un cīnītos, un dabūtu to, ko vēlas, jā, varbūt kārtīga ziema nebūs vairs ilgi un šosezon vispār minimāli, bet toties mēs mazāk salsim un bojāsim zābakus, brienot pa sāļajām Rīgas ielām, jā, varbūt, varbūt, ir slikti, bet būs taču labāk. Kaut kā tā, ar zelta maliņu. Šajā vecumā, manuprāt, vairāk nekā jebkurā citā, jāmācās un jāspēj vērtēt, izvērtēt un novērtēt lietas, kas ir un notiek apkārt, lai varētu nedaudz pamētāties no vienas puses otrā, bet beigās palikt pie viena, nostabilizēties. Ir svarīgi mēģināt izprast abas puses un nebaidīties no jaunā, svarīgi redzēt kontekstu un atbrīvoties no aizspriedumiem, lai fenomenoloģiski paskatītos. Šaubīties. Kļūdas un viedokļu nepastāvību tagad var novelt uz jaunības maksimālismu, bet, lai šaubītos un kļūdītos, vajag zināt un gribēt uzzināt daudz, ļoti daudz. Nav tādas finiša taisnes.
Par iespaidiem un sajūtām gribas arvien vairāk runāt, to attiecīgi izpaust kaut kā skaistāk, ja ne caur rakstīšanu, tad caur mākslu. Būs vien jāmēģina atsākt, ja nu sanāk labāk? Es nerunāju par glītām bildītēm ar ziedošu pļavu un kaķēnu skatiem, es runāju par krāsām, otas triepieniem, kas katrs attainotu to, kas ir galvā, domas, idejas un fantāzijas. Šķiet, šobrīd vajadzētu sanākt koši, tā skaisti, jo pēdējā laikā viss ir kaut kā jaukāk, pozitīvāk, laikam esmu beidzot izgulējusies un sākusi veltīt vairāk laika tam, ko vēlos, lai tās būtu grāmatas, slidošana, dejošana vai paijumu zīmēšana, vienalga, galvenais, ka patīk un no sirds.
Arī cilvēki apkārt mazpamazām sāk skatīties optimistiskāk uz lietām. Jā, varbūt izglītība ir galīgi garām, bet ir vērts palikt, lai redzētu jaunās pārmaiņas un cīnītos, un dabūtu to, ko vēlas, jā, varbūt kārtīga ziema nebūs vairs ilgi un šosezon vispār minimāli, bet toties mēs mazāk salsim un bojāsim zābakus, brienot pa sāļajām Rīgas ielām, jā, varbūt, varbūt, ir slikti, bet būs taču labāk. Kaut kā tā, ar zelta maliņu. Šajā vecumā, manuprāt, vairāk nekā jebkurā citā, jāmācās un jāspēj vērtēt, izvērtēt un novērtēt lietas, kas ir un notiek apkārt, lai varētu nedaudz pamētāties no vienas puses otrā, bet beigās palikt pie viena, nostabilizēties. Ir svarīgi mēģināt izprast abas puses un nebaidīties no jaunā, svarīgi redzēt kontekstu un atbrīvoties no aizspriedumiem, lai fenomenoloģiski paskatītos. Šaubīties. Kļūdas un viedokļu nepastāvību tagad var novelt uz jaunības maksimālismu, bet, lai šaubītos un kļūdītos, vajag zināt un gribēt uzzināt daudz, ļoti daudz. Nav tādas finiša taisnes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru