Motivational.

Frāzes - "atrast savu vietu", "justies piederīgam" nav nemaz tik izskaistinātas, idealizētas un banālas. Tā nav nepiepildāma ilūzija, neaizsniedzams mērķis, tas ir kaut kas, kas ir atkarīgs tikai no katra paša, no tā, cik daudz cilvēks spēj ieguldīt, jo ticēt veiksmei un liktenim nav īpaši izdevīgi - var pievilt. Es brīžiem jūtos kā dzīves fanāts, jo es zinu un skaidri redzu, ka esmu atradusi savu "īsto vietu", tās nav mirkļa laimes sajūtas, tas ir kas konstants un diezgan viegli sataustāms, jo redzu rezultātus, redzu, kā un kur tas varētu attīstīties arī tālāk. Es plūstu, bet ne bezmērķīgi, es tveru, bet bez tā nereālā stresa un steigas, kas rodas, ja grib notvert daudz un reizē. Nav tā, ka viss visu laiku būtu saulaini un rožaini (tā laikam arī būtu vājprātības vai plānprātības pazīme), taču, savelkot bilanci, tā noteikti rezultātā ir pozitīva un, ja tā būtu līkne, tad noteikti augoša. Redz, pagājušā semestra kursa darbā tik sīki analizētais cikliskums sevi pierāda darbībā, lai arī tāds nosacīts, jo līdz smadzeņu pārslēgšanai un pielāgošanai uz daoistisko sekošanu dabai, apziņas procesus, laiku un intelektuālo piepildījumu noliekot otrajā plānā, vēl tālu, lai neteiktu vairāk. Tomēr tā tiekšanās uz kaut ko augstāku un nepārvaramā kāre pēc zināšanām ir mums asinīs, nerīkošanās un nezināšana šķiet drīzāk kaut kas nesasniedzams, un, ja godīgi, neredzu arī vajadzību sevi tik ļoti pārkārtot.

No vispārīgām un miglainām pārdomām pie konkrētākiem piemēriem, citādi te jau sāk smaržot pēc vienradžiem ar ķīniešu vēdekļiem rokās. Par visu un pēc kārtas.

Studijas nu jau ir izgājušas ārpus universitātes rāmjiem. Daļēji tāpēc, ka jāraksta bakalaura darbs un līdz ar to ir jālasa, jāskatās tas, kas pašai šķiet aktuāls un svarīgs. Arī valodas pilnveidošana vairs nav tikai universitātes lekciju un vienas mācību grāmatas ietvaros - tās ir filmas, tā ir kultūras izprašana un, svarīgākais, Konfūcija institūta kursi, kur grāmatas teksti paliek otrajā plānā, priekšplānā izvirzot sarunas, iknedēļas mēģinājumus izburties cauri rakstiem no ķīniešu ziņu portāla un nemitīgiem smiekliem, apspriežot kultūras īpatnības un sadzīviskas lietas. Brīžiem apstājos un aizdomājos, ka, uh, šis viss taču notiek ķīniešu valodā ar ķīniešu pasniedzēju, šis viss ir tepat, rokas stiepiena attālumā, neticami. Nereti sanāk tā aizrauties, ka šķiet, ka mēģināt kaut ko tulkot un vienkāršot vienkārši nav jēgas, viss ir jāņem un jāpieņem maksimāli. Te palīdz tas, ka ārpus mācībām arī sanāk relatīvi daudz saskarties ar ķīniešu valodu – dažādi pasākumi (piemēram, ķīniešu valodas salons katru otro nedēļu ķīniešu restorānā, kur ķīnieši kopā ar latviešiem pavada divas stundas, abpusēji gūstot labumu, tas ir, mums tā ir iespēja papraktizēt mutisko valodu ar cilvēkiem, kam tā ir mātes valoda, iepazīt kultūru un kārtējo reizi saskarties ar viņu dīvainībām, bet ķīniešiem tā ir iespēja veidot kontaktus valstī, kur viņi nepazīst tik daudz cilvēku, beidzot parunāties savā dzimtajā valodā un kaut cik sajust „savu vidi” – ķīniešu restorāns ar attiecīgu interjeru, viņu mūzika, viņu ēdiens utt., un galu galā tā ir arī iespēja beidzot satikt arī citus Rīgā dzīvojošus un/vai studējošus ķīniešus), lekcijas, vieslekcijas, savstarpēja informācijas apmaiņa, kas arī ir ķīniešu valodā.

Valodas apguvē ir pienācis tas brīdis, kad ar urbšanos grāmatā un video skatīšanos vairs nepietiek, ir nepieciešams iegūtās teorētiskās zināšanas pielietot praksē, tāpēc ir jauns plāns, kuru visiem spēkiem centīšos realizēt – kazi sanāks? Ja sanāks, tad par to runāšu vēlāk, ja nesanāks, - mēģināšu vēl. Viss ir tieši tik vienkārši. Galvenais ir, ka iekšēji ir sajūta, ka iespēju ir daudz, ka pagaidām nav jāiespringst, viss notiek kaut kā ļoti loģiski un pakāpeniski (varētu teikt, ka notiek „pats no sevis”, bet tā arī nebūtu taisnība, jo tomēr ieguldītie resursi nav mazi un nemanāmi, zvaigznes no debesīm pagaidām pašas vēl nekrīt).

Tas, ko ar šo visu gribēju pateikt, ir, ka es esmu apmierināta, apmierināta ar to, kas man ir, apmierināta arī ar to, kā nav, tas ir, neizjūtu tādu akūtu trūkumu pēc lietām, kuru man šobrīd vēl nav vai vairs nav. Es neesmu determiniski noskaņota, nesaku, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, jo tomēr gribas domāt, ka daudz kas ir manās rokās, taču šobrīd neredzu iemeslu dzīties kaut kam pakaļ, neredzu iemeslu trakot un iespringt, jo man patīk tikai tas mazais ikdienas saspringums, kas rodas kārtējo izaicinājumu priekšā. Kādam gan nolūkam vēl papildus ko mākslīgi radīt?

Jogā ir asanas, kuras sākumā šķiet fiziski neiespējamas, bet ar laiku, ja nebaidās, tās ar darbu un milzīgu koncentrēšanos izdodas pievarēt, pēc tam izjūtot tādu labi padarīta darba sajūtu. Uzreiz var daudz cerīgāk skatīties uz nākamajām supercilvēku asanām un jau drošāk mēģināt, jau vairāk ticēt, ka reiz arī tās „būs kabatā”. Tieši tāpat ir arī ar izaicinājumiem dzīvē – universitātē, darbos, savstarpējās cilvēku attiecībās. Ir nedrošība pieņemt jaunus izaicinājumus, ir šaubas un bailes a.k.a „ko gan es tur līdīšu, ko gan es varu”, taču mans pēdējā laika galvenais uzdevums ir iemācīties uzdrīkstēties, noticēt un mēģināt, jo no tā neko nezaudēšu, tikai iegūšu. Arī zaudēšana ir pieredze, arī kļūdas ir mācīšanās, arī vilšanās ir spēcīgas emocijas, kurām ir vieta būt. No tumsas uz gaismu.