Frāzes - "atrast savu vietu", "justies piederīgam" nav
nemaz tik izskaistinātas, idealizētas un banālas. Tā nav nepiepildāma ilūzija,
neaizsniedzams mērķis, tas ir kaut kas, kas ir atkarīgs tikai no katra paša, no
tā, cik daudz cilvēks spēj ieguldīt, jo ticēt veiksmei un liktenim nav īpaši
izdevīgi - var pievilt. Es brīžiem jūtos kā dzīves fanāts, jo es zinu un
skaidri redzu, ka esmu atradusi savu "īsto vietu", tās nav mirkļa
laimes sajūtas, tas ir kas konstants un diezgan viegli sataustāms, jo redzu
rezultātus, redzu, kā un kur tas varētu attīstīties arī tālāk. Es plūstu, bet
ne bezmērķīgi, es tveru, bet bez tā nereālā stresa un steigas, kas rodas, ja
grib notvert daudz un reizē. Nav tā, ka viss visu laiku būtu saulaini un
rožaini (tā laikam arī būtu vājprātības vai plānprātības pazīme), taču,
savelkot bilanci, tā noteikti rezultātā ir pozitīva un, ja tā būtu līkne, tad
noteikti augoša. Redz, pagājušā semestra kursa darbā tik sīki analizētais
cikliskums sevi pierāda darbībā, lai arī tāds nosacīts, jo līdz smadzeņu
pārslēgšanai un pielāgošanai uz daoistisko sekošanu dabai, apziņas procesus,
laiku un intelektuālo piepildījumu noliekot otrajā plānā, vēl tālu, lai
neteiktu vairāk. Tomēr tā tiekšanās uz kaut ko augstāku un nepārvaramā kāre pēc
zināšanām ir mums asinīs, nerīkošanās un nezināšana šķiet drīzāk kaut kas
nesasniedzams, un, ja godīgi, neredzu arī vajadzību sevi tik ļoti pārkārtot.
No vispārīgām un miglainām pārdomām pie konkrētākiem piemēriem, citādi te
jau sāk smaržot pēc vienradžiem ar ķīniešu vēdekļiem rokās. Par visu un pēc
kārtas.
Studijas nu jau ir izgājušas ārpus universitātes rāmjiem. Daļēji tāpēc, ka
jāraksta bakalaura darbs un līdz ar to ir jālasa, jāskatās tas, kas pašai šķiet
aktuāls un svarīgs. Arī valodas pilnveidošana vairs nav tikai universitātes
lekciju un vienas mācību grāmatas ietvaros - tās ir filmas, tā ir kultūras
izprašana un, svarīgākais, Konfūcija institūta kursi, kur grāmatas teksti
paliek otrajā plānā, priekšplānā izvirzot sarunas, iknedēļas mēģinājumus
izburties cauri rakstiem no ķīniešu ziņu portāla un nemitīgiem smiekliem,
apspriežot kultūras īpatnības un sadzīviskas lietas. Brīžiem apstājos un
aizdomājos, ka, uh, šis viss taču notiek ķīniešu valodā ar ķīniešu pasniedzēju,
šis viss ir tepat, rokas stiepiena attālumā, neticami. Nereti sanāk tā
aizrauties, ka šķiet, ka mēģināt kaut ko tulkot un vienkāršot vienkārši nav
jēgas, viss ir jāņem un jāpieņem maksimāli. Te palīdz tas, ka ārpus mācībām arī
sanāk relatīvi daudz saskarties ar ķīniešu valodu – dažādi pasākumi (piemēram,
ķīniešu valodas salons katru otro nedēļu ķīniešu restorānā, kur ķīnieši kopā ar
latviešiem pavada divas stundas, abpusēji gūstot labumu, tas ir, mums tā ir
iespēja papraktizēt mutisko valodu ar cilvēkiem, kam tā ir mātes valoda,
iepazīt kultūru un kārtējo reizi saskarties ar viņu dīvainībām, bet ķīniešiem
tā ir iespēja veidot kontaktus valstī, kur viņi nepazīst tik daudz cilvēku,
beidzot parunāties savā dzimtajā valodā un kaut cik sajust „savu vidi” –
ķīniešu restorāns ar attiecīgu interjeru, viņu mūzika, viņu ēdiens utt., un
galu galā tā ir arī iespēja beidzot satikt arī citus Rīgā dzīvojošus un/vai
studējošus ķīniešus), lekcijas, vieslekcijas, savstarpēja informācijas apmaiņa,
kas arī ir ķīniešu valodā.
Valodas apguvē ir pienācis tas brīdis, kad ar urbšanos grāmatā un video
skatīšanos vairs nepietiek, ir nepieciešams iegūtās teorētiskās zināšanas
pielietot praksē, tāpēc ir jauns plāns, kuru visiem spēkiem centīšos realizēt –
kazi sanāks? Ja sanāks, tad par to runāšu vēlāk, ja nesanāks, - mēģināšu vēl.
Viss ir tieši tik vienkārši. Galvenais ir, ka iekšēji ir sajūta, ka iespēju ir
daudz, ka pagaidām nav jāiespringst, viss notiek kaut kā ļoti loģiski un
pakāpeniski (varētu teikt, ka notiek „pats no sevis”, bet tā arī nebūtu
taisnība, jo tomēr ieguldītie resursi nav mazi un nemanāmi, zvaigznes no
debesīm pagaidām pašas vēl nekrīt).
Tas, ko ar šo visu gribēju pateikt, ir, ka es esmu apmierināta, apmierināta
ar to, kas man ir, apmierināta arī ar to, kā nav, tas ir, neizjūtu tādu akūtu
trūkumu pēc lietām, kuru man šobrīd vēl nav vai vairs nav. Es neesmu
determiniski noskaņota, nesaku, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, jo tomēr
gribas domāt, ka daudz kas ir manās rokās, taču šobrīd neredzu iemeslu dzīties
kaut kam pakaļ, neredzu iemeslu trakot un iespringt, jo man patīk tikai tas
mazais ikdienas saspringums, kas rodas kārtējo izaicinājumu priekšā. Kādam gan
nolūkam vēl papildus ko mākslīgi radīt?
Jogā ir asanas, kuras sākumā šķiet fiziski neiespējamas, bet ar laiku, ja
nebaidās, tās ar darbu un milzīgu koncentrēšanos izdodas pievarēt, pēc tam
izjūtot tādu labi padarīta darba sajūtu. Uzreiz var daudz cerīgāk skatīties uz
nākamajām supercilvēku asanām un jau drošāk mēģināt, jau vairāk ticēt, ka reiz
arī tās „būs kabatā”. Tieši tāpat ir arī ar izaicinājumiem dzīvē – universitātē,
darbos, savstarpējās cilvēku attiecībās. Ir nedrošība pieņemt jaunus
izaicinājumus, ir šaubas un bailes a.k.a „ko gan es tur līdīšu, ko gan es
varu”, taču mans pēdējā laika galvenais uzdevums ir iemācīties uzdrīkstēties,
noticēt un mēģināt, jo no tā neko nezaudēšu, tikai iegūšu. Arī zaudēšana ir
pieredze, arī kļūdas ir mācīšanās, arī vilšanās ir spēcīgas emocijas, kurām ir
vieta būt. No tumsas uz gaismu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru