Vecāka nejūtos, bet dzimšanas dienas ir viena lieliska padarīšana. Pilnīgi citādi svētki, taču arī tam citādumam neapšaubāmi ir sava burvība. No rīta manā istabiņā ienāca trīs dziedošas latvju daiļavas, rokās turēdamas lielu arbūzu un lielu paku ar manis iecienītajām aukstajām zāļu tējām, tad devāmies svētku pankūku brokastīs uz mūsu lielisko ēdnīcu un tad pavadīju visnotaļ haotiskas lekcijas, kuru laikā skolotāja sauca sevi un mūs par trakiem un pati traki smējās. Vēlāk dzimšanas dienas kaligrāfija, dzimšanas dienas mājas darbu pildīšana un pēcāk dzimšanas dienas pasēdēšana franču bārā, kur var izbēgt no ķīniešu pasaules kaut uz mazu mirkli. Picas, nachos un frī garšoja tikpat labi kā Rīgā, tāpēc dabūju daļiņu māju, kā reuzltātā naktī miegs bija mierīgāks un arī rīts patīkamāks (tās pārmaiņas no ķīniešu supereļļainajiem ēdieniem uz kaut ko pazīstamu ir grandiozas, kuņģis gavilē). Mierīgi sagaidīts 21. gads, bet tā draudzīgi un tā īpaši (jūs nemaz nevarat iedomāties, cik ļoti, ļoti patīkami bija saņemt visus siltos vārdus no Latvijas, katrs apsveikums pat, ja tas bija tikai "čin-čin" vai arī, ja tā bija kolāža vai gara vēstule, vai īsziņa, izraisīja smaidu un tiešām jaukas emocijas, eh, paldies).
Pirmssvētku vakariņas. Mēs atradām tomātus, gurķus, salātus un sāli, kā rezultātā voila! salāti ir galdā, tas ir, gultā.
Tik nu daudz par notikumiem, un sanāca īsi, jo nepatīk rakstīt sausus atstātus par padarīto.
Viena lieta, kas liek aizdomāties ir tas, ka, neskatoties uz daudzajiem cilvēkiem apkārt, parādās diezgan nospiedoša vientulības sajūta. Nav tā, ka nebūtu, ar ko parunāties, padalīties, ar ko pavadīt laiku, smieties un skatīties filmas, tas viss ir, bet pietrūkst dažādības komunikācijā, visas tās krāsu gammas, ko iegūsti, kad Rīgā vienas dienas laikā saskaries ar cilvēkiem universitātē, mājās, dejošanā, kultūras pasākumos un tā tālāk. Ķīnieši joprojām no mums baidās, un tas pagaidām aptur jebkādu savstarpēju attiecību veidošanu, grūti izprast, grūti saprast, kas un kā, un iespējams, tas arī ir tas, kas rada to atsvešinātību un "ciemiņa" sajūtu. Pieļauju, ka arī tam ir vajadzīgs laiks, un arī vientulībai ir vieta būt šajā dzīvē, lai var pēcāk novērtēt, cik lielu lomu mūsu dzīvē spēlē ne tikai tuvie, bet arī vienkārši fonā esošie cilvēki.
Visu iepriekš minēto ar lielu pompu atsver lekcijās piedzīvotais. Joprojām nevaru beigt brīnīties un priecāties reizē par savu grupu, jo, hmm, visi vecāki par mani, bet tā uzvedība ir tāda, par kādu es jau sen kā biju aizmirsusi. To, protams, kultivē arī skolotāja, kas līdz ar visiem aziātiem krīt vai no kājām nost smejoties. Šodien gramatikas lekcija bija īpaši īpaša, piemēram, piemērs, ko minēja skolotāja, lai paskaidrotu konkrēto gramatisko konstrukciju bija "Mapheidžens ir ļoti gudrs, uzcītīgs, bet pārāk resns", kam sekoja studenta piemērs "skolotāja ir ļoti skaista, labi māca ķīniešu valodu, bet viņai ir pārāk lieli zobi". Jautri, protams, un galvenais, ka attiecības ar pasniedzējiem līdz ar to ir tik familiāras, ka gadījumā, ja neesi skolā, tev vajag piezvanīt pasniedzējai un pateikt, ka nebūsi, citādi viņa uztrauksies un zvanīs tev pati. Jā, tieši tā, viss kā skolā un kā ar bērniem, bet mūs jau par to brīdināja. Rezervēto latviešu kautrīgumam un atturībai tiek pieteikts karš. Redzēs, kā nu būs.
Nākamajā nedēļā ķīnieši un līdz ar to arī mēs svinam ķīniešu nacionālo dienu, kas izvērtīsies par nedēļu garām brīvdienām (protams, atkal būs kārtējās dienas, kas būs jāatstrādā svētdienās, bet tas mums vairs nav jaunums). Runā, ka būšot lielas atlaides visos veikalos un ka visi ķīnieši dosies brīvdienās uz mājām, kas padarīs lielās pilsētas pieejamākas un dzelzceļa līnijas pārbāztākas, kā rezultātā ir doma riskēt un doties plašās Ķīnas izpētē. Pagaidām gan vēl nav skaidrs, vai tā būs Pekina, Šanhaja vai netālu esošais jūras krasts, bet skaidrs ir viens, kopmītnēs un pie mūsu mīļotā torņa visu nedēļu nepavadīsim, galu galā vajag un gribas redzēt pēc iespējas vairāk.
P.s. Šodien mums ir vēsāks, tikai 30 grādi. Nāksies vien pasludināt šo par oficiāli garāko vasaru manos nu jau 21 gados (hei, šis gan skan dīvaini). Un, un, runājot par laikapstākļiem, piemirsu pieminēt Usagi a.k.a taifūnu, ar ko tikām biedēti un kas tik ar pirkstu galiņiem mums pieskārās, lai gan bija solīts, ka būsim epicentrā. No rīta pagalmā vien mētājās vientuļš palmas zars un pāris izmētāti velosipēdi, tā kā visi un viss ir dzīvs un neskarts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru