Countryside.

Sen nav rakstīts, jā, jo šķiet, ir pazudis pavediens, pazudusi vasaras, totālas brīvības sajūta, pazudis kontakts ar cilvēkiem, pazudusi daļa manis. Kaut kas no iekšējās pārliecības, no pārliecības, ka zinu sevi un zinu, ko vēlos, kas pazudusi tieši pēc slimnīcā pavadītā laika, kad nevēlējos nedz kādu redzēt, nedz kaut ko plānot, nedz vispār darīt ko prātīgu. Tagad, kad jūtos arvien labāk un spēcīgāk, grūti saprast, kas ir tas, kas mani tā nomāc, jā, protams, tā „mūžīgi viss ir netaisnīgi” sajūta, kas ir ārkārtīgi muļķīga, taču līdz nervu galiņiem pārņemoša, kad lietas konstanti nenotiek tā, kā tām it kā būtu jānotiek, bet ir vēl kaut kas, iespējams, dažas karstas, bet grūti piepildāmas vēlmes, kuras ir tik nenoteiktas, ka par to piepildīšanu pat nevar būt domu, jo es tās pat nevaru īsti nodefinēt. Burbulis. Jā, tāds tukšums iekšpusē, bet kaut kas paplūdis krāsains ārpusē, kas deformē to, kas ir aiz krāsainajām burbuļa sieniņām.

Šīs ir pirmās dienas, kad pēc slimnīcas esmu kaut kur ārpus Rīgas. Šoreiz tās ir divas dienas Latgalē ar tuvajiem. Dienas, kad īsti nav, ko darīt, nav arī īsti vajadzības pēc kaut kā darīšanas un dienas, kad var vienkārši klusējot skatīties apkārt  un apbrīnot. Esmu pārāk iesakņojusies pilsētā, mani apbur pilsētas arhitektūra, gājēji, divriteņi, rosība, dzīvība, tāpēc te, pilnīgos laukos, es vien pasmaidu par kūsājošo dzīvību apkārt, kas izpaužas lēkājošās vardēs, salcošā vējā, kazās un visādos knišļos, bet līdz galam neizbaudu.  Sava burvība te noteikti ir, neapšaubāmi – ezers, zvaigznes, lietus -, bet ilgāk par dažām dienām es to nevarētu apbrīnot, vai nu nav tāds raksturs, vai nu nav tas vecums, vai arī es šobrīd vienkārši negribu jūsmot par bezgalīgi gleznaino dabu. Grāmatas lasīt, sēžot pie ezera vai šūpolēs gan ir gaužām labi, un Gaetāno Kremtaoss nu ir godam pabeigts. Vajag laiku pārdomām. 

Un es nekad nevarētu dzīvot lauku pilsētā, jo tur, akmansdievs, nav, ko darīt!