Folk.

Ir auksts jūnijs.

"Ar karstām sirdīm un darbiem". Sirdis vēl varbūt, bet darbi? Arvien vairāk sanāk saskarties ar kaut kādu nejēdzīgu pesimismu, neticību un roku nolaišanu. Negribas jau arī ticēt, ka tā ir tāda vispārēja tendence, drīzāk sakritība? Tomēr ir arī kas gaišāks.

Pilsētas svētkos var redzēt, ka dejotāji gan nenogurst, vai nu lietus, vai neciešams aukstums - tāpat lec ar smaidu sejā un kurn tikai tad, kad tērps vēl nav uzvilkts un uz skatuves, tas ir, laukuma nav uzkāpts. Kopumā jau vairāk nekā skaisti, vienalga, cik skatītāju. Bauskā, ar skatu uz Bauskas pilsdrupām, pelēkām debesīm un saules apspīdētu skatu priekšā. Un tad visas patriotiskās dziesmas vairs nešķiet trulas un banālas, bet gan dziļi patiesas. To nevar nemīlēt. To nevar necienīt, ja mugurā ir skaists, bagātīgs tērps, kājās viegli, cēli soļi, ausīs melodiska, maiga latviešu mūzika un apkārt tādi latviski cilvēki un daba. Lai arī šis skats īsti nemainās jau padsmit gadu, ko dejoju, bet tomēr tas nebeidz pārsteigt un iedvesmot. Tā dziļi, dziļi. Arī šī dziesma. Dejotāji tomēr ir īpaša suga.

Pie Lielvārdes Daugavas krastā stāv meitene balti 
tērpta;
Tā ziedus Daugavā kaisa un Latvijai svētību lūdz.

Pār Daugavu migla slīd klusi un viļņi teiksmaini šalc, 
Mirdz meitenes matos tai rasa kad vārdi pret debesīm 
ceļas:

Dievs, mana tauta tik maza, 
pie Daugavas gadsimtiem dzied,
Ļauj tai mūžīgi mūžos bez vagariem ceļu iet.

Lai netrūkst tai dēlu un meitu, kas karogu augsti cels,
Ar karstām sirdīm un darbiem mūsu tauta ziedēs un zels.

Dievs, mana tauta tik maza, 
pie Daugavas gadsimtiem dzied, 
Ļauj tai mūžīgi mūžos bez vagariem ceļu iet.

Dievs, mana tauta tik maza, 
pie Daugavas gadsimtiem dzied, 
Lai pie Daugavas mūžīgi mūžos, 
pie Daugavas latvju tauta dzied!