Mezģīnītes, pērlītes, lentītes - man tiešām patīk šūšanas piederumu veikaliņi! Beidzot esmu papildinājusi savus izsīkušos krājumus un tagad varu ar smukumskaistiem resursiem un dažbrīd interesantām idejām nodoties lietišķās mākslas priekiem.Dīvainas domas izskrēja cauri manam prātam, kad, pārberot smalkas stikla pērlītes kārbiņā, daļa izbira uz grīdas - kur nu kurā. Tad nu es palīdu zem galda un sāku tās uzlasīt. Pēc kāda brītiņa, aktīvi cenšoties savākt ikkatru pērlīti, es to visu sāku saistīt ar cilvēkiem un sabiedrību.
Mēs it kā esam visi vienkopus, tāpat kā lielākā daļa pērlīšu, kas tomēr nokļuva kārbiņā, bet daži vienkārši izbrist no kopējā pūļa, viņi atrodas nomaļus, pavisam pamīšus. Tos savākt vienkopus ir ļoti grūti, jo tie katrs ir par sevi, un ir nepieciešamas lielas pūles, lai tos satvertu un pievienotu pārējam pūlim. Bet pienāk laiks, kad izbārstīto kļūst pārāk daudz, un ir vieglāk tos atstāt turpat uz grīdas, lai pēc tam saslaucītu kopā ar putekļiem un izmestu ārā. Vienaldzība. Tātad secinājums ir - ne vienmēr ir vērtīgi tēlot vientuļnieku, vienīgo un unikālo būtni, jo var gadīties, ka tādu vientuļnieku ir pārāk daudz.
Nezinu, vai es izteicos saprotami, jo manas domas risinās pārāk haotiski, lai tās varētu ietērpt saprotamos vārdos, bet, jā, mūs, cilvēku, ir pārāk daudz un būt unikālam ir krietni grūti, jo tad ir radikāli jāvirzās pret straumi.
p.s. klīst baumas, ka mežģīnes šogad būs īpaši modē. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru