I'm still here.

Mēneši ir nedēļas un nedēļas ir dienas. Laiks neapstājas, un, šķiet, ir laiks to saprast un tvert pēc iespējas ikkatru minūti. Jā, iedvesmojošās, motivējošās atziņas, kas sarakstītas uz magnētiem pie ledusskapja vai uz romantiskām bildēm visādos internetos, bet neviens jau neko jaunu neizdomā, vai ne?

Es nezinu, cik daudz vajag atskaitīties un cik daudz man pašai būs palicis atmiņā, taču pārmaiņu ir daudz. Šoreiz vairāk gan ir to ārējo, formālo, nekā iekšējo pārmaiņu, jo vasara nav pārņēmusi mani visu, vasara vēl kavējas, tāpēc iekšā ir tā sajūta, ka netieku līdzi visam, kas notiek, vai arī nemaz negribu nekur tur tikt. Sagurums, kas mijas ar milzīgu gribasspēku un enerģijas pieplūdumiem, viss tā viļņos, un tādos viļņos ir jāpieņem lieli lēmumi, kas, oh, kāds pārsteigums, mainīšot manu dzīvi. Vai tad nesanāk tā, ka tieši tie mazie, nejaušie lēmumi maina to dzīvi visvairāk? Viens skatiens, viena sakritība un voila – tu esi iedarbinājis jaunu mehānismu. Man ir sajūta, ka man te tie mehānismu viens otru jau sāk noēst, jo tieši tik daudz to ir palaists.

Septembrī es būšu studente jau nedaudz nopietnākā līmenī – maģistros. Jā, turpināšu to pašu un virzīšos uz saviem nebūt ne pieticīgajiem mērķiem. Nav tā, ka būtu karjeriste, bet skaidrība par savām vēlmēm ir svarīga, tikai tā var nepazust starp iespējām. Iespēju izmantošana tagad ir iedarbināta līdz teju maksimumam, un es pat nezinu kādiem „ķīniešu dieviem” man jāpaklanās par to, ka man ir tik liela enerģija, vēlme un dzinulis darīt un neapstāties. Ir aizdomas, ka ķīniešu dievi nav pie vainas, bet gan tas, ka, tikai darot, ir iespējams kaut uz mirkli aizbēgt no sevis, nē, pareizāk no tukšuma, kas izplešas platumā, garumā, augstumā un dziļumā tad, kad tam ļaujas. Runā, ka garlaicība un bailes ir lielākie progresa virzītāji, te nu man ir iespēja to pārbaudīt, hah. Robots neesmu, bez uztraukumiem. Paralēli darbiem tiek izbaudītas brīvā grafika un jaunības  priekšrocības – kad tad vēl, ja ne tagad (šo es saku cerībā, ka tā es neteikšu visu mūžu).  Visam savs laiks, ne? „Riding for the feeling,” viņi saka, un kāpēc ne. „Ķīna vēlvienreiz,” saku es, un tas nozīmē, ka būs turpinājums, draugi.

Nīče teica, ka labākās domas tiek izdomātas pastaigājoties. Tad, nu, pastaigāšos prom no Latvijas ziemas un centīšos atgriezties ar jaunām domām (labākajām domām).Vēl gan laiks pārdomām ir.

Good morning.

Tas pavasaris ir tāds jocīgs laiks. Viss tāds sakāpināts. Dienas, kad šķiet, ka vasara nu jau tepat, tepat pavisam tuvu blakus, un dienas, kad gribas satīties piecpadsmit džemperos un nelīst nekur ārā, jo šķiet, ka viss pasaules aukstums ir sakoncentrējies mazajā Rīgā. Arī cilvēki dažādi - tādi nestabili, lai gan prātīgāk laikam būtu domāt, ka tā mana lietu uztvere ir tik mainīga, ka katru dienu visu redzu dažādās krāsās: te poniju rozā ar spīguļiem apkārt, te košu, sulīgu un kontrastiem bagātu, te melnbaltu bez jebkādas atšķirības starp pelēkajiem toņiem. Nogurušā ķermenī nevar būt svaigas domas, nogurušas domas nevar formēt dzīvīgu un spēkpilnu ķermeni; te nu rodas noslēgtais loks, no kura, šķiet, gluži kā no Samsāras izbēgt var tikai pieredzēm, kas būtu pielīdzināmas bodhi jeb apgaismībai. Atmosties. 

Budisma terminu apgarota un dažkārt nospiesta, es turpinu rakstīt savu bakalaura darbu, stāstot sev, ka nevajag rakties pārāk dziļi iekšā, ka nevajag atklāt jaunas Amerikas (jaunas Ķīnas). Stāstīt ir viegli, bet izpildīt - ne tuvu, tāpēc prokastinācija sit augstu vilni un aktuāls kļūst kaut kāds pilnīgs mēsls. To visu ar prieku nebaro apziņa, ka dzīve šoreiz ir sagatavojusi ne tik patīkamus pārsteigumus, kas maigi iedragā visu to, kas ir būvēts un cerēts, taču tāda ir dzīve un no dzīves neizbēgt (un nav jau vajadzības). Ja nebūtu tādas pieredzes, tādas pēkšņas apjautas, ka, re, grūtības jau arī pastāv, tad tas pieradums pie labajām lietām būtu tik liels, ka novērtēt labo un skaisto būtu arvien grūtāk un latiņa labsajūtas sasniegšanai tik celtos, tāpēc tagad atkal atgriežos fāzē, kur pat pavisam mazās un niecīgās lietas dažreiz spēlē izšķirošo lomu garastāvokļa un vispārējā stāvokļa uzlabošanā, turklāt, kad tad vēl, ja ne grūtākos brīžos, ir iespēja tik labi apjaust, ka apkārt man ir tik lieliski cilvēki, kas ir blakus ne tikai tad, kad es dalu suvenīrus no Ķīnas, bet arī tad, kad nepieciešams kāds spēcīgāks, uzmundrinošāks vārds. Parādā nepalikšu, es zinu. Nav jau arī tā, ka nākotne visa pēkšņi melnās krāsās būtu krāsota - nebūt ne. Es joprojām mērķēju un uz saviem mērķiem diezgan stabiliem soļiem arī soļoju, taču šoreiz cenšos atstāt visas iespējas vaļā - nekad nevar zināt, kas un kā iegrozīsies. 

Ir agrs rīts, un manu kafijas krūzi ir nomainījusi liela melnās tējas krūze. Kafiju baudīšu, kad būšu modusies, lai nesanāk otrādi. Dažreiz laikam labāk ir vienkārši ļauties un plūst. Labrīt.

Wear a sunscreen.

Gulta šodien un pēdējās dienās ir kļuvusi par pievilcīgāko vietu uz planētas, nē, visā universā. Demotivācija, kuru var pārvarēt, darot lietas, taču arvien lielāka vēlme ir nedarīt, kas arī ir labi, jo beidzot ir laiks padomāt. Tas, protams, neizslēdz lekcijas, darbus, jogas un dejas, taču ar mazāku sparu un mazāku entuziasmu. Runā, ka to sauc arī par pavasara nogurumu, bet pavasaris, kā apgalvo visādi laikapstākļu cilvēki, esot pienācis nepierasti agri. Būs vien jāsāk sēt dilles.

Pārtraukums nemitīgajā kustībā ir skāris arī jauno darbu ar ķīniešiem, kas vienubrīd bija paņēmuši lielu daļa mana laika un, jāsaka, vislielāko daļu manas enerģijas. Darbs ar bērniem, kuriem jāmēģina iedabūt galvā dažādas gudrības, šķietami palika vieglāks, salīdzinot ar darbu ar ķīniešiem, kuriem jāmēģina iedabūt galvā dažādas krietni nopietnākas lietas. Ne tikai valodas, bet arī domāšanas robežas, kas ir vēl viens izaicinājums un mudinājums censties pieņemt atšķirīgo un pievērsties ne tik daudz salīdzināšanai un analizēšanai, cenšoties izprast, bet gan vienkārši nedaudz distancēties. Joprojām nespēju saprast, kā esmu nonākusi tur, kur atrodos šobrīd, kā visas iespējas ir nākušas pašas manā dzīvē, īsti nemeklētas, taču skaidrs ir viens - es, pašai nemanot, esmu pamanījusies nonākt pēdējā semestrī studijām, kas tiešām interesē, dabūt ar manu topošo profesiju saistītu darbu un vēl piedevām paspēt darīt lietas, kas man patīk un ļauj atpūsties (un es nemaz nerunāšu par skaistajiem, veiksmīgajiem, lieliskajiem cilvēkiem, kas man ir apkārt, un arī tiem, pateicoties, kuriem esmu varbūt kļuvusi mazāk toleranta, taču kuri man iemācīja, ka ne ar visiem ir jāmēģina atrast kontakts). To tukšumu, kas, neskatoties uz visu, manī ir pamanījies izplesties kā tāds lielais melnais caurums, es gan jau aizpildīšu, pieļauju, ka vēl pāris pūpoli, narcises un grādi augšā, un es būšu svaigāka un optimistiskāka. 

(nesaistīta bilde, lai saistītu nesaistītas rindkopas)

Man ir miljons lietu, par ko rakstīt, ko teikt un stāstīt, bet tas viss kaut kā apstājas, nepabeidzot līdz galam, līdz ar to ir arī kaudze nepabeigtu bloga ierakstu, un ir liels risks, ka šis arī paliks pie melnrakstiem, ja centīšos vēl daudz un dikti stāstīt. Pāris pieturas punktiem, varu minēt to, ka, lai dzīve nepaliek par garlaicīgu un lai ir vairāk informācijas, ko smadzenēm apstrādāt, es te pastaigāju pa dažām atklātajām lekcijām/diskusijām, konkrētāk, par kanibālismu/antropofāgiju un arī par steralizāciju, kur viena jauna sieviete stāstīja, cik ļoti viņai negribas piešķirt nozīmi dzimumlomām ,un tajā pašā laikā, cik ļoti viņai nepatīk sievietes. Tomēr pamatdoma, uz kā balstījās patiesībā abas diskusijas, skar jautājumu par ķermeņa brīvību. Par šo jautājumu daudz domāju arī es, un es tiešām neredzu iemeslu, kādēļ šai brīvībai vajadzētu būt ierobežotai. Kamēr skar tikai vienu indivīdu, tikmēr sabiedrībai nevajadzētu būt tiesībām iejaukties. Te es atkal iesāku tādu garāku un dziļāku pārspriedumu, kuru attīstīt īsti nav vēlēšanās, ņemot vērā to, cik daudz un plaši esmu to attīstījusi gan savās pārdomās, gan arī sarunās. Rezumē - cilvēki par daudz uztraucas un domā par lietām, kas viņus īsti neskar un kas kaut cik iziet ārpus viņu komforta zonas un pieņēmuma sistēmas, bet tas gan nav nekas jauns. 

Kas vēl? Vēl puantes un jaunas asanas jogā, jaunas receptes veģetārajā ēdienkartē un jaunas ieceres, kurām būt. Es negribu būt pārcilvēks, bet man ir arvien lielāka tendence sēdēt un pārvērtēt savu vērtību sistēmu. Redzēs, kas nu būs.

Greenish new.

Pirms jaunā gada nākšanas pie varas sanāca izlaist vecā gada decembra mēnesi, un ne jau tāpēc, ka bija slinkums, bet tāpēc, ka joprojām vados pēc idejas - labāk lieki nepiemēslot jau tā raibās bloga lapas, ja īsti nav rakstāmais garastāvoklis. Rakstāmais garastāvoklis, protams, bija, taču tas tika veiksmīgi izmantots (un, cerams, tiks izmantots vēl turpmākās pāris nedēļas) dažādu skolas darbu pievarēšanai un uzvarēšanai, jo, lūk, esmu nodzīvojusi tiktāl, ka priekšā atlicis vien mazs nieka semestrītis, ar mazu sesijiņu priekšgalā pagājušā semestra atmiņās un milzīgs, biedējošs bakalaura darbs, kas milzīgs un biedējošs šķiet tikai tad, kad no lasīšanas nolemju ķerties pie rakstīšanas. Nezinu kādēļ, bet es esmu uzkrāvusi sev milzīgu atbildības sajūtu par katru teikumu, ko grasos uzrakstīt, tāpēc rakstīšana uz priekšu ritinās gaužām lēni. 

Skatos, ka joprojām modīgas ir visādas jaunā gada apņemšanās, taču man no šī modīguma ir ne silts, ne auksts, jo neba man kāds jauns cipars ir vajadzīgs, lai varētu realizēt kādu apņemšanos. Tieši šī iemesla dēļ šoreiz pievērsīšos tam, kas jau ir padarīts.

Bija tāda lieta, rakstot pagājušo ierakstu, kā gaļas neēšana mēneša garumā. Mēnesis ir izstiepies nedaudz garāks, nekā plānots, un eksperiments kļuvis par ieradumu. Runā, ka cilvēkam nepieciešamas divas nedēļas, lai pierastu pie jaunām lietām, manam ķermenim, šķiet, vajag mazāk. Ne brīdi neizjutu kaut mazāko kāri pēc dzīvnieku gaļas, bet izsalkumu ar lielu baudu remdēju ar jūras produktiem, no kuriem atteikties pagaidām neredzu iemeslu. Par to, vai šīs projekts būs ilgtermiņa vai īstermiņa, es īsti vairs nedomāju, jo grasos vadīties pēc iekšējām sajūtām, ej nu sazin', varbūt man rīt sagribēsies kādu šašliku Lidiņā iestūķēt māgā, bet šobrīd labprātāk noskatos uz kaut ko vieglāku.

Ar ēšanu vienreiz dienā gan iet pagrūtāk, bet tas tāpēc, ka šī apņemšanās nebija tāda akmenī cirsta, tas ir, vienu reizi dienā ēdu tad, ja nemocīja mežonīgs izsalkums, bet otro un, te gan jāsaka daaaaaaudz retāk, trešo reizi, pievienoju tikai tad, ja jutu, ka ēst gribas. Rezultāts? Pagaidām grūti spriest, bet varu teikt droši - neiespējami tas nav, un arī ēst gribas mazāk, ēdiens garšo garšīgāk. Tā viena ēdienreize tad pārtop par svētkiem, bet otrā ēdienreize, ja tāda sanāk, par mazajiem svētkiem, nevis kādu baismīgu noteikumu pārkāpumu. Šis viss atrisina vēl vienu problēmu, kas saucas "kad-man-ēst-brokastis/pusdienas/vakariņas-lai-nejustos-slikti", respektīvi, man vienmēr ir bijis grūti ieplānot ēdienreizes, lai tās netraucētu manām fiziskajām aktivitātēm (nevaru es padejot vai pajogot ar pilnu vēderu, kaut šauj mani nost). 

Nu re, tās bija tās mazās lietas un mazo lietu atskaite. Tad nu tagad prasās pēc kāda garāka un izteiksmīgāka mana 2014.gada rezumē. Prasīties prasās, taču man tiešām nešķiet vajadzīgi atgremot visu, kas ir bijis labs, skaists un pūkains, kur nu vēl vairāk negribas žēloties un atcerēties mazāk patīkamo. Viena lieta ir skaidra - esmu dzirdējusi te apkārt, ka daudziem pagājušais gads bijis smags, bet es te tā aizdomājos un izdomāju, ka manējais gads bija gaužām skaists, iespējām un pieredzes bagāts un vienkārši patīkams. Protams, ir jomas, kur joprojām jūtams kāds iztrūkums, bet vai tad tam ir svarīgs gads un mēnesis? Šobrīd tāda viegluma sajūta mijas ar milzu atbildības un pienākumu nastu, kura pagaidām muguru nevis lauž, bet tieši otrādi - liek izslieties vēl staltāk. Ir liela kāre dzīvot, liela kāre uzzināt un izzināt, liela kāre tvert, un tas tā lai arī paliek. Laimīgu jums, skaistu jums, saticīgu un dažādu.

P,s. No rītiem vingrot eju, tas nav neiespējami, lūk tā. Un vēl es varu piecelties ar aizbāztu kāju aiz galvas (tas no mana jogas repertuāra). 

The times they are a-changin'.

Ir laiks kam jaunam. Jaunam gan ārēji, gan, protams, arī iekšēji. Laiks drosmīgākām izvēlēm, lēmumiem un eksperimentiem. Šis ieraksts būs vairāk kā solījums sev, jo vārdos izlikts tas uzreiz šķitīs nozīmīgāks un būs tāds grūtāk pārkāpjams, nekā tās ikdienišķās apņemšanās, kuras piemirstas jau pie pirmajiem kārdinājumiem. 

Šodien parakstījos PETA aicinājumam vismaz mēnesi ieturēt veģetāro diētu. Nav tā, ka būtu kaislīga dzīvnieku tiesību aizstāve, drīzāk vienmēr esmu uzskatījusi, ka cilvēkam ir tiesības izvēlēties, ko ēst un ko neēst, balstoties uz sava organisma "vēlmēm" un nepieciešamībām. Ja tā godīgi pievēršas dzīvnieku tiesībām, tad arī ādas zābaki, dūnu spilveni un pilnīgs vegānisms būtu visgodīgākā un vispareizākā izvēle, taču mans lēmums mēnesi neēst gaļu ir drīzāk kā eksperiments, lai paskatītos, kā uz šādu pavērsienu reaģēs mans ķermenis, kāda būs gan fiziskā, gan emocionālā pašsajūta. Jau bija reize, kad biju izvēlējusies šādu bezgaļas racionu, un toreiz nebija nedz problēmu izslēgt gaļu no savas ēdienkartes, nedz arī pēcāk atsākt to ēst, atsākt to ēst tad, kad sajutu, ka man gribas un ka tā man ir nepieciešama. Šobrīd atliek vien kārtīgāk pievērst uzmanību tam, kā aizstāšu gaļā esošās vajadzīgās uzturvielas un kā šo visu padarīšanu apvienošu ar ogļhidrātu ierobežošanu ēdienkartē, bet gan jau, ka problēmu nebūs. 

Vēl vienu jauno apņemšanos esmu veiksmīgi realizējusi jau veselu nedēļu, tas ir, apmeklēju rīta vingrošanas nodarbības trīsreiz nedēļā 7.45. Lielisks iemesls, lai pieceltos laicīgi, lai izstaipītos un sāktu dienu tā gaišāk (tas nekas, ka ārā ir tumšs). Pagaidām izskatās, ka ritms nav pārāk nežēlīgs, tāpēc domāju turpināt tādā pašā garā. Nodarbību gaitā nostiprinām gan muguras muskuļus, gan presīti, protams, arī citas muskuļu grupas, taču svarīgākais ir gūtās pozitīvās emocijas un sevis pārvarēšanas prieks. Šīs nodarbības neizslēdz arī jogas treniņus, kas pēdējā laikā ir kļuvuši garāki, daudzveidīgāki un interesantāki. Ja runā, ka veselā miesā mīt vesels gars, tad, skatoties uz cilvēkiem, ar ko kopā trenējos, varu teikt arī, ka veselā garā mīt vesels ķermenis. Kustības, spēka, līdzsvara, koncentrēšanās, izturības un apņēmības simbioze.

Līdz ar to, ka rīti vismaz trīs nedēļā sākas krietni agrāk, parādījies arī laiks, ko var veltīt bakalaura darba rakstīšanai. Šobrīd arī tam esmu noskaņota diezgan kareivīgi. Galvenā lasāmā grāmata, uz kuras vairāk vai mazāk grasos balstīt savu darbu, šobrīd šķiet ārkārtīgi interesanta, un pēdējo reizi, kad to lasīju, laiks kaut kur mistiski pazuda, kas viennozīmīgi ir laba zīme. Protams, pagaidām viss šķiet tāds diezgan miglā tīts, jo ir jāsaprot, ko un kā strukturēt, taču ir skaidrs, ka manā darbā roku rokā ies fenomenoloģija, solipsisms no mūsu dārziņa un jogačāras budisms no austrumu dārziņa. Jo vairāk ko tādu pētu un lasu, jo vairāk saprotu, cik ļoti mani interesē filosofija un pētniecība, ceru, ka šī sajūta saglabāsies arī turpmāk un ka manis rakstītais darbs būs interesants un noderīgs ne tikai man, bet arī kādam no malas, vismaz darba vadītājam un recenzentam. Bet šobrīd es ar atvērtu un skaidru prātu mēģināšu padarīt filosofijas terminiem bagāto valodu un sanskritā sauktās budisma pamatidejas padarīt par savu ikdienu.

Runājot par ārējām pārmaiņām, tad esmu izšķīrusies par diezgan lieliem jauninājumiem, kurus realizēšu pēc divām dienām. Lai gan ir liels risks, ka nepiestāvēs, taču ar rezultātiem noteikti dalīšos. Bet vienu zinu noteikti - ir interesanti drūmos rudens-ziemas rutīniskos brīžus atšķaidīt ar ko jaunu un kvalitatīvi pilnīgi atšķirīgu, vai nu tās būtu jaunas idejas, vai kaut vai jaunas drēbes. Tad arī to apņēmību un motivāciju ir vieglāk noturēt.

Jogas treneris man pajautāja, lai padomāju par trīs lietām, kas mani dzīvē visvairāk motivē. Šis vakars būs pārdomām bagāts!

Motivational.

Frāzes - "atrast savu vietu", "justies piederīgam" nav nemaz tik izskaistinātas, idealizētas un banālas. Tā nav nepiepildāma ilūzija, neaizsniedzams mērķis, tas ir kaut kas, kas ir atkarīgs tikai no katra paša, no tā, cik daudz cilvēks spēj ieguldīt, jo ticēt veiksmei un liktenim nav īpaši izdevīgi - var pievilt. Es brīžiem jūtos kā dzīves fanāts, jo es zinu un skaidri redzu, ka esmu atradusi savu "īsto vietu", tās nav mirkļa laimes sajūtas, tas ir kas konstants un diezgan viegli sataustāms, jo redzu rezultātus, redzu, kā un kur tas varētu attīstīties arī tālāk. Es plūstu, bet ne bezmērķīgi, es tveru, bet bez tā nereālā stresa un steigas, kas rodas, ja grib notvert daudz un reizē. Nav tā, ka viss visu laiku būtu saulaini un rožaini (tā laikam arī būtu vājprātības vai plānprātības pazīme), taču, savelkot bilanci, tā noteikti rezultātā ir pozitīva un, ja tā būtu līkne, tad noteikti augoša. Redz, pagājušā semestra kursa darbā tik sīki analizētais cikliskums sevi pierāda darbībā, lai arī tāds nosacīts, jo līdz smadzeņu pārslēgšanai un pielāgošanai uz daoistisko sekošanu dabai, apziņas procesus, laiku un intelektuālo piepildījumu noliekot otrajā plānā, vēl tālu, lai neteiktu vairāk. Tomēr tā tiekšanās uz kaut ko augstāku un nepārvaramā kāre pēc zināšanām ir mums asinīs, nerīkošanās un nezināšana šķiet drīzāk kaut kas nesasniedzams, un, ja godīgi, neredzu arī vajadzību sevi tik ļoti pārkārtot.

No vispārīgām un miglainām pārdomām pie konkrētākiem piemēriem, citādi te jau sāk smaržot pēc vienradžiem ar ķīniešu vēdekļiem rokās. Par visu un pēc kārtas.

Studijas nu jau ir izgājušas ārpus universitātes rāmjiem. Daļēji tāpēc, ka jāraksta bakalaura darbs un līdz ar to ir jālasa, jāskatās tas, kas pašai šķiet aktuāls un svarīgs. Arī valodas pilnveidošana vairs nav tikai universitātes lekciju un vienas mācību grāmatas ietvaros - tās ir filmas, tā ir kultūras izprašana un, svarīgākais, Konfūcija institūta kursi, kur grāmatas teksti paliek otrajā plānā, priekšplānā izvirzot sarunas, iknedēļas mēģinājumus izburties cauri rakstiem no ķīniešu ziņu portāla un nemitīgiem smiekliem, apspriežot kultūras īpatnības un sadzīviskas lietas. Brīžiem apstājos un aizdomājos, ka, uh, šis viss taču notiek ķīniešu valodā ar ķīniešu pasniedzēju, šis viss ir tepat, rokas stiepiena attālumā, neticami. Nereti sanāk tā aizrauties, ka šķiet, ka mēģināt kaut ko tulkot un vienkāršot vienkārši nav jēgas, viss ir jāņem un jāpieņem maksimāli. Te palīdz tas, ka ārpus mācībām arī sanāk relatīvi daudz saskarties ar ķīniešu valodu – dažādi pasākumi (piemēram, ķīniešu valodas salons katru otro nedēļu ķīniešu restorānā, kur ķīnieši kopā ar latviešiem pavada divas stundas, abpusēji gūstot labumu, tas ir, mums tā ir iespēja papraktizēt mutisko valodu ar cilvēkiem, kam tā ir mātes valoda, iepazīt kultūru un kārtējo reizi saskarties ar viņu dīvainībām, bet ķīniešiem tā ir iespēja veidot kontaktus valstī, kur viņi nepazīst tik daudz cilvēku, beidzot parunāties savā dzimtajā valodā un kaut cik sajust „savu vidi” – ķīniešu restorāns ar attiecīgu interjeru, viņu mūzika, viņu ēdiens utt., un galu galā tā ir arī iespēja beidzot satikt arī citus Rīgā dzīvojošus un/vai studējošus ķīniešus), lekcijas, vieslekcijas, savstarpēja informācijas apmaiņa, kas arī ir ķīniešu valodā.

Valodas apguvē ir pienācis tas brīdis, kad ar urbšanos grāmatā un video skatīšanos vairs nepietiek, ir nepieciešams iegūtās teorētiskās zināšanas pielietot praksē, tāpēc ir jauns plāns, kuru visiem spēkiem centīšos realizēt – kazi sanāks? Ja sanāks, tad par to runāšu vēlāk, ja nesanāks, - mēģināšu vēl. Viss ir tieši tik vienkārši. Galvenais ir, ka iekšēji ir sajūta, ka iespēju ir daudz, ka pagaidām nav jāiespringst, viss notiek kaut kā ļoti loģiski un pakāpeniski (varētu teikt, ka notiek „pats no sevis”, bet tā arī nebūtu taisnība, jo tomēr ieguldītie resursi nav mazi un nemanāmi, zvaigznes no debesīm pagaidām pašas vēl nekrīt).

Tas, ko ar šo visu gribēju pateikt, ir, ka es esmu apmierināta, apmierināta ar to, kas man ir, apmierināta arī ar to, kā nav, tas ir, neizjūtu tādu akūtu trūkumu pēc lietām, kuru man šobrīd vēl nav vai vairs nav. Es neesmu determiniski noskaņota, nesaku, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, jo tomēr gribas domāt, ka daudz kas ir manās rokās, taču šobrīd neredzu iemeslu dzīties kaut kam pakaļ, neredzu iemeslu trakot un iespringt, jo man patīk tikai tas mazais ikdienas saspringums, kas rodas kārtējo izaicinājumu priekšā. Kādam gan nolūkam vēl papildus ko mākslīgi radīt?

Jogā ir asanas, kuras sākumā šķiet fiziski neiespējamas, bet ar laiku, ja nebaidās, tās ar darbu un milzīgu koncentrēšanos izdodas pievarēt, pēc tam izjūtot tādu labi padarīta darba sajūtu. Uzreiz var daudz cerīgāk skatīties uz nākamajām supercilvēku asanām un jau drošāk mēģināt, jau vairāk ticēt, ka reiz arī tās „būs kabatā”. Tieši tāpat ir arī ar izaicinājumiem dzīvē – universitātē, darbos, savstarpējās cilvēku attiecībās. Ir nedrošība pieņemt jaunus izaicinājumus, ir šaubas un bailes a.k.a „ko gan es tur līdīšu, ko gan es varu”, taču mans pēdējā laika galvenais uzdevums ir iemācīties uzdrīkstēties, noticēt un mēģināt, jo no tā neko nezaudēšu, tikai iegūšu. Arī zaudēšana ir pieredze, arī kļūdas ir mācīšanās, arī vilšanās ir spēcīgas emocijas, kurām ir vieta būt. No tumsas uz gaismu.

Teaching.

Jau pagājušā ierakstā nedaudz apstāstīju to, cik lielisks ir mans mazais ķīniešu valodas guru Lukass, ar kuru i zīmējam, i mācāmies milzumdaudz vārdiņu, i dziedam, i no vārdiņiem būvējam visādus smieklīgus un dažkārt ne pārāk gudrus teikumus. Jāsaka, nodarbības nepaliek garlaicīgākas un mans prieks arī nemazinās - katru reizi ar jaunām idejām un materiāliem dodos pie Lukasa un priecājos par to, ka prieks un motivācija ir arī viņam. Viņš gan stāstot, ka skola, skolotājas un visādas matemātikas ir stulbas, taču ķīniešu valoda un mūsu nodarbības viņam patīkot, turklāt es arī neesot stulba, lai arī prasīga, tā kā pagaidām uztraukumiem nav pamata. Tas, ka man tiešām sagādā prieku meklēt, atrast, ko un kā mācīt, tas, ka jūtu patiesu gandarījumu par Lukasa sasniegumiem un reizē arī atbildību par to, ko viņš iemācās vai neiemācās, liek aizdomāties par to, vai nevajadzētu pedagoģiju uztvert ne tikai kā pagaidu aizraušanos, bet, nu, dzīvosim, redzēsim.

 Savienot tulkojumu ar vārdiņiem un noteikt dzīvnieku, krāsu vārdiņiem toņus

 Lukasa mācīšanās veids. Šī ir kara lidmašīna, ļoti liela un bīstama. Būtu pārāk gari mēģināt stāstīt, kas tik tur nav paredzēts, bet, jā, tur baigā karadarbība.

Ar lekcijām, jogu, baleta nodarbībām, Danča mēģinājumiem un Lukasa ķīniešu valodām, protams, nevar aizpildīt visu pasaules laiku, tāpēc pāris brīvajās stundās nolēmu paņemt vēl vienu skolnieci. Trešklasniecei Norai es mācu matemātiku un latviešu valodu, mēģinot paralēli mājas darbu pildīšanai iestarpināt kādus gramatikas likumus un saskaitīšanas/atņemšanas viltībiņas. Ar Noru man patīk, jāsaka gan, ka brīžiem arī traucē, tas, ka viņai tie mājas darbi ne vienmēr interesē, tāpēc no "mums viena meitene klasē...", "pasaki kaut ko ķīniešu valodā!", "jums patīk garas krelles?" visu laiku taktiski jāmēģina aizslīdēt atpakaļ pie ne tik interesantajiem uzdevumiem, bet arī šo mēģināšu mainīt, diversificējot uzdevumus, padarot tos interesantākus un, ja jau tik ļoti gribas, lai es ko pasaku ķīniešu valodā, pieliekot arī kādus austrumnieciskus akcentiņus kā papildus bonusu. Ideju daudz, atliek vien izmantot un pētīt, kas abiem maniem censoņiem patiks un kas ne.

Pēc darbību izpildīšanas atrast attiecīgo burtiņu, kā rezultātā jāsanāk "Norai patīk un padodas matemātika" un neliela ķīniešu atkāpīte

Ieliekot sludinājumu par privātskolotājas pakalpojumiem, tiešām nebiju gaidījusi tik lielu atsaucību. Zvanīja dažādi cilvēki, ar dažādām prasībām un vēlmēm, zvanīja bieži un zvana vēl joprojām. Šķiet, ka, ja bērnam ir problēmas un ja vecākiem ir tāda iespēja, tad privātskolotājs ir patiešām labs risinājums, jo var fokusēties tieši uz to, kur bērnam ir grūtības, padarot mācību procesu patīkamāku. Es negalvoju, ka visiem privātskolotājiem patīk viņu skolnieki un ka viņi mēģina kopīgi pavadīto laiku padarīt par vienlīdz patīkamu abiem, tomēr, pēc sevis spriežot, šķiet, ka šī pieredze ir tiešām tā vērta.

Twilight without vampires.

Ir astoņi, bet jau krēslo. Krēslo, nevis pēkšņi paliek tumšs, kā tas bija tieši pirms gada Ķīnā. Neticami, ka gads jau ir apkārt, kopš tur ieradāmies, neticami, ka jau pusgadu es esmu atpakaļ Rīgā (tās divas nedēļas vasarā neskaitās), neticami, ka visticamāk pēc gada es jau atkal būšu tur. Taču vēl neticamāk ir tas, ka man tiešām un tā, ka ļoti, ļoti, pietrūkst visas tās kņadas, briesmīgā karstuma, nejēdzīgo apstākļu, negaršīgā ēdiena un milzīgo iespēju sajūtas. Runā jau, ka pietiek vienreiz padzīvot kaut kur citur, kā būs āķis lūpā un gribēsies arvien jaunas emocijas, jaunas vietas un cilvēkus, no kā var ne tikai smelties, bet ar ko var arī dalīties, kopīgi izdzīvot. Par to vairs šaubu nav (jeb kā mans jaunais, mazais ķīniešu valodas skolnieks Lukass teica: "Man stundas beidzas vienos vai sešos, ja nešaubos"). Es arī nešaubos, ieteiktu nešaubīties arī citiem, varbūt arī tad stundas beigsies vienos vai sešos. Čau, Dekart.

Krēslo ne tikai ārā, bet krēslo arī iekšēji, tas ir, sajūtu līmenī. Ne jau tā, ka būtu beigusies vasaras eiforija un tagad būtu pārņēmusi tik daudz izslavētā rudens depresija, nē, tā nebūt nav, bet ir iestājies posms, kad jāpierod pie tās rutīnas, kas noteikti drīz iestāsies, kad mācības, darbi un pienākumi ieņems sev vajadzīgo ritmu. Jāsaprot arī tas, ka nekur prom izbēgt un aizbēgt neizdosies, ka jāizcīna tas pēdējais mācību gads te un jāsaņem bakalaura diploms, neskatoties uz to, ka studiju programma šajā semestrī ir viena vienīga vilšanās, lai neteiktu vairāk. Ar tādiem studentiem, kas teju sauc pēc zināšanām un ir gatavi tās ar atplēstām rokām, šajā gadījumā - mutēm, norīt, studiju programma nespēj pat piedāvāt tik daudz kursu, lai varētu savākt semestrī nepieciešamos kredītpunktus, nemaz nerunājot par to, ka vismaz pēdējā gadā nebūtu slikti piedāvāt izvēles iespējas; kazi es gribu pamācīties vairāk par filosofiju, bet citas meitenes labprātāk izvēlētos ķīniešu dzeju, un vai tiešām mums, topošajiem sinologiem, nepienāktos pamācīties arī kaut ko no tās Ķīnas vēstures, kas ir pēc Qin impērijas izveidošanas 221.g.p.m.ē. Te vēl būtu derīgi piebilst, ka nav īsti arī palicis daudz pasniedzēju, lai gan arī tas ir garāks žēlabu un sēru stāsts. Nekas, mācīsimies mājās, turēsim acis un ausis vaļā brīžos, kad nav lekciju, lai tomēr tas "austrumpētnieka" vārds sevi attaisnotu ne tikai uz diploma un programmas aprakstā. Gana. Pietiks par skumjo un pelēko.

Ja es būtu Zatlers (bet nav jau tikai viņš tāds viens), tad es noteikti pavaicātu sev, kas es esmu. Uz šo jautājumu man atbildes joprojām nav, bet pamazām tā duļķainā nākotne rādās skaidrākās krāsās un ir aptuvena nojausma virzībai uz to, kas es gribētu būt. Ja vēl vasaras beigās, kad mana skolniece, kurai 3 gadus mācīju matemātiku un fiziku, pabeidza 12.klasi un es nolēmu, ka varbūt tomēr no tās pedagoģijas jāpabēg malā, tad šobrīd es ne tikai mācu ķīniešu valodu mazajam Lukasam, bet arī redzu sevi akadēmiskā vidē arī vēlāk, iespējams, ne tikai studentes lomā. Protams, domas vēl var miljons reižu mainīties, un gan jau mainīsies ar', taču tagad es ar tiešām neviltotu prieku katru reizi dodos pie Lukasa zīmēt tankus, mašīnas, kosmiskās raķetes un elektriskos pūķus, un no sirds priecājos par to, ja viņš atceras kādu iepriekšējā reizē apgūtu vārdiņu. Priecājos tik ļoti, ka šodien sapratu, ka varbūt nav vērts meklēt pusslodzes darbu kādā ofisā, tāpēc ieliku "privātskolotājas" sludinājumu un esmu gatava jauniem skolniekiem, kuru mācīšanai gatavoties, radoši izpausties, un par kuru sasniegumiem just gandarījumu (hā, šis tā mātišķi skan). Vēl skaidrs ir tas, ka mācīties pašai man arī patīk dikti un ļoti, to sapratu kaut šodien, kad teju piecas stundas no vietas, lasīju, rakstīju, klausījos un pazaudēju laika sajūtu, tādēļ ir gana skaidrs, ka pēc diploma iegūšanas, pēc Ķīnas, sekos maģistrs vai vēl viens bakalaurs; par to, kas un kur, vēl laiks pārodmām ir, saka jau, ka tos sapņus skaļi nedrīkstot teikt, vēl nepiepildīsies. Lai vai kā es esmu pārdomām pilna un idejām bagāta, vismaz tā man šķiet, kā es to realizēšu, to vēl redzēs, bet galvenais jau esot iedīgļi, tos tad nu kultivēsim.

Documentaries.

Vasarai ejot uz beigām, arvien vairāk jūtu izsalkumu pēc jaunām zināšanām, jaunas pieredzes un jauna skatījuma. Nav sarežģīti atrast internetā dažnedažādas dokumentālās filmas par principā jebkuru interesējošu tēmu, tāpēc, noskatoties filmu par īsteno Chinese dream vietējā vidējā ķīnieša uztverē, tad turpinot ar filmu par izglītību, cenšos nepazaudēt saikni ar Ķīnu, saglabāt to atmosfēru, ko jutu tur, arī šeit. Chinese dream bija tā TV šova/konkursa tēma, kurā piedalījos jūlijā Pekinā un Changsha pilsētā, kur visi ārzemnieki, kam viss tika apmaksāts un izrādīts, stāstīja, kā viņi mīl Ķīnu. Banāli skan, bet mūs visus vienoja viena ideja, mēs visi priecājāmies par Lielo Ķīnas mūri un šausminājāmies par smogu, mēs visi plānojam doties uz Ķīnu izmantot mums dāvināto stipendiju pus gada mācībām - tas un, protams, vēl daudz citu lietu ir mūsu, ārzemnieku, Chinese dream (vismaz tas ir tas, ko no mums grib dzirdēt). Mēs, kas esam ciemiņi, varam atļauties ko tādu izsapņot, patiesībā ir pilnīgi reāli to visu piepildīt, ko gan nevarētu teikt par vidējo ķīnieti, kas tālāk par savu kopmītņu gultu un darba virsmu miljoncilvēku iestādēs varbūt nemaz nav redzējis. 

Kad ķīniešu pasniedzēja pirmo reizi stāstīja par to, cik liela nozīme ir vidusskolas pēdējai klasei un gala eksāmeniem Ķīnā, es, protams, šo nozīmīgumu relatīvi nostatīju mūsu eksāmeniem un 12.klasei, taču, sarunājoties ar citiem ķīniešiem un noskatoties dokumentālo filmu par vidusskolas pēdējo gadu, sapratu, ka šis viens gads ir tas, kas nepārspīlējot ir izšķirošais viņu dzīvē. Ja mēs sūdzamies par negulētām naktīm un daudzajiem kontroldarbiem, tad te, nu, būs veseli divi semestri, kas pavadīti, skaļi rečetējot tekstus (i matemātiku, i politiku, i angļu valodu, i vēsturi u.c.), no pulksten 5.30 līdz nakts vidum, esot zem milzīga spiediena no pasniedzēju puses un dzīvojot pa 10 cilvēkiem vienā mazā istabā. No mazas pilsētas nav nedz dzelzceļa, nedz citu lielu ceļu, kas vestu uz lielajām pilsētām, vienīgais ceļš ir ekselenti rezultāti valsts eksāmenā, ja tie ir, tad arī vecāki būs gatavi neēst un pārdot māju, lai tikai bērns tiek prom un seko savam ķīniešu sapnim. Ilūzijas, ierodoties lielajās pilsētās, nereti tiek grautas, taču pilsēta viņu acīm tāpat nav tie lauki, kur strādā vecāki par, ja paveicas, 1 eiro dienā, nopūloties caurām dienām. Te, nu, parādās tās kultūru atšķirības - tur tiešām var just, ka visi par vienu, vismaz vienas ģimenes ietvaros noteikti. Ja pašam neizdevās, tad ieguldīs maksimāli un visu tikai, lai bērns tiek prom no tās pelēcības un bezizejas, kur iestrēdzis esi pats. Nav vienaldzības. To, ka nav vienaldzības, var redzēt arī daudzajos video un fotogrāfijās, kur iemūžināts tas, kā vecāki, stāvot pie skolas, lūdzas un raud bērnu eksāmenu laikā par to, lai viss ir kārtībā, lai bērnam nav nervu sabrukuma, lai viņš tiek galā ar stresu un lai noliek to eksāmenu tā, lai varētu tikt universitātē vai koledžā. Ir tikai divi ceļi - eksāmens vai nabadzība. Protams, nav tā, ka augstskola garantē izeju no nabadzības un smaragdiem rotātu ceļu uz labu dzīvi, taču tā sniedz vismaz cerību, kādu vārgu pavedienu, kam sekojot, var sasniegt to, par ko sapņo tie, kas nav redzējuši neko vairāk par rīsu laukiem. 

Atšķirība starp to, ko mēs redzējām pilsētās, un to, par ko tiek runāts šajās dokumentālajās filmās, ir milzīga. Ķīna ir pārāk dažāda, lai es jebkad varētu uzdrošināties apgalvot, ka saprotu, kas tur notiek, jo redzu tik mazu daļu no visa milzīgā aisberga, ko varu interpretēt principā jebkā, taču skaidrs ir viens - jātur vaļā acis un ausis, jāizmanto iespējas un jāatmet aizspriedumi un stereotipi, lai spētu vismaz pieskarties tam patiesajam un ar zelta spīguļiem neaplīmētajam Chinese dream.

Chinese bridge.

Pekinā smogs, Pekinā ir karsti, Pekinā ir mitrs, Pekinā nevar redzēt debesis, bet es biju priecīga staigāt sarkanā konkursa krekliņā, mēģināt cauri smogam saskatīt skaistās ēkas, satikt cilvēkus no PATIEŠĀM daudzām (konkrētāk, 88 pasaules valstīm), sēdēt ar viņiem pie viena galda un sarunāties ķīniešu valodā. Pat tad, kad ir jau miljono reizi jātaisa kopbilde, kliedzot "Ķīna, mēs atbraucām!", saprotu, ka šis tāpat ir lieliski. Gan jau nogurums arī pazudīs, galva no smoga arī vairs nesāpēs un ar istabas biedreni arī iemācīšos sadzīvot. Protams, žēl, ka nenormāli saspringtā grafika dēļ nav brīvā laika, lai varētu apskatīt to, ko biju vēlējusies apskatīt Pekinā, bet ir labi, kā ir. 

Tagad esmu tiešām smalkā viesnīcā Changsha pilsētā (Hunan provinces galvaspilsēta Ķīnas dienvidu daļā), gatavojos rītdienai, kad atkal būs jābrauc uz studiju, bet šoreiz, lai izmēģinātu atklāšanas ceremoniju un nofilmētu sevis iepazīstināšanas video, ko rādīs pirms manas uzstāšanas. Viss ir tiešām ļoti grandiozi un nopietni, un tagad es saprotu, ka nekad negribētu būt slavenība, jo tās kameras tiešām nogurdina. Šodien, uzreiz kā ielidojām, mūs sagaidīja televīzija, pēc tam ar VIP autobusu veda uz vietu, kur būs jāliek ķīniešu valodas un kultūras eksāmens, tad bija atkal liela prezentācija ar daudzum daudzām kamerām, kur mūs mācīja, kā rīt būs jāzīmē visādas kaligrāfijas un kas kurā brīdī būs kopīgi jāizbļauj kameru priekšā (te tiešām visam ir daudz mēģinājumu un daudz tādu, tā teikt, mākslīgi radītu lietu tikai, lai radītu šovu), un tad mūs sagaidīja tiešām gardas vakariņas viesnīcas restorānā, kur sapratu, ka šī reģiona virtuve man ir tuvāka. 

Šobrīd, kad visu dienu (tāpat kā visas iepriekšējās) biju uz kājām, kad rīt atkal jāceļas pirms sešiem un jāizskatās lieliski, nekādus baigi garos stāstos nav spēka rakstīt, arī emociju ir pārāk daudz, lai tās varētu tagad skaidri sakārtot pa plauktiņiem, bet, jā, vienā vārdā - NETICAMI.