Atkal miljons dienas, kopš es pēdējoreiz te paķēpājos, tomēr ir brīži, kad ne tikai nav, ko teikt, bet arī negribas tukši virpināt vārdus kopā un cerēt, ka kaut kas jēdzīgs izdosies.

Esmu ar galvu un sirdi iegrimusi mācībās, grābju no visa pa druskai, cerot, ka kopā tas veidos vismaz daļēji pilnīgas zināšanas, bet nekā. Drumstalas no tā, drupačas no tā, un rezultātā briesmīgs nogurums un informācijas lērums, kuru mans prāts atsakās salikt pa plauktiņiem tā, lai to varētu saukt par zināšanām. Nav jau arī galīgi traki, progress, kaut mazs un lēns, tomēr jūtams, un laikam labāk tā un ilgākā laika posmā, nevis pēkšņas mūzas un iedvesmas, bet pēc tam krasas bezjēdzības un nihilisma notis. Incremental - step-by-step.

Tikmēr esmu svētdienas gaidās, kad Dancim beidzot būs jubilejas koncerts. Nu jau ir vienalga par sāpošajām kājām, vienalga, ka šis viss paņem daudz laika, es gaidu un izbaudu. Redzēs, kā būs.

Tikmēr grāmatu saraksts tiek papildināts.

Time to time.

Joprojām krājas. Nez kad būs brīdis, kad nebūs vairs vietas itin nemaz?

Ikvienam ir tiesības uz karstiem, pārdrošiem lēmumiem, uz spontānu rīcību, iespējams, arī tādu, kas otram dara sāpes, iedzeļ. Tāda dzīve. Varbūt kā jūra vai okeāns, kur viens rada viļņus, bet otrs grābjas redelēs vai margās, lai tikai neizkristu, cenšas pārvarēt jūras slimību, nedomājot par to, ka apkārt ir vētra, taču nav viegli. Nedomāt vispār nav viegli, noturēties arī, protams, taču, ja grib kuģot, citādi nevar. Vēlmēm jāseko, īpaši, ja tām tic. Man jau tulznas no tās mokošās turēšanās, bet iespējams, ka tās redeles tādas raupjas un ka turēties var vēl labāk.

Labvakar. Un man rīt pavisam nav lekciju. Pirmo reizi man būs privāts, dienu garš brīvlaiciņš.

Fight for solutions.

Ir tāds kā sakrājies nogurums. Ne tik fizisks, kā vairāk morāls - nogurums no pienākumiem. Laikam tā tam ir jābūt, laikam ar laiku krāsies vēl vairāk, taču pašlaik gribas nedaudz izsprukt no visa un visiem un ļauties vēlmēm, spontānām idejām. Jā, jau atkal cīņa ar triviālām un mūžsenām jaunieša problēmām, kas nekad nekur nenoved, vismaz mani ne, bet sapņot un spriest par to, kā būtu, ja būtu, nekad nav aizliegts. Jautājums ir, vai tam vispār ir kāda jēga.

Pēdējā laikā mani nomoka domas par cilvēka prāta un spēju potenciālu, par cieņu, kaut kādā ziņā arī brīvību un par to, kas un kur es galu galā esmu. Tie vairs nav tradicionālie eksistenciālie meklējumi, drīzāk gan vēlme saprast sevi un rast praktiskus, ne teorētiskus risinājumus. Morāle pārāk žņaudz, bet tā nu es esmu audzināta, un atkāpties vai atradināties ir tiešām grūti. Nav jau laikam nemaz tik slikti.

Pa starpām tik ļoti angliskām un amerikāniskām studijām (ne struktūras vai

metožu dēļ, bet gan valodas), es turpinu dejot un mācos atpūsties tā, lai tas ir jūtams. Jo vairāk jāmācās, jo lielāka ir vēlme apmeklēt dažādus kultūras pasākumus, kur var padzīvot nedaudz citu dzīvi. Arī mūzika, arī filmas.

Redzēs, kā būs, redzēs, kā ies ar mani maksimālistiskajiem mērķiem, varbūt beidzot nokritīšu un apjēgšu, ka tas viss ir gaužām muļķīgi.

Triumph?

Nāve triumfē pār eksistences smieklīgumu, triumfē gan pār traģisko atsvešināšanos, gan pār komisko tās atcelšanas mēģinājumu. Komiski ir tikai tas, ka indivīdi savu eksistenci no āra skata tikai tad, kad nokāpj no dzīves skatuves.

Te tev nu bija teātris, te tev nu bija dzīvošanas māksla. Jādomā tagad un uzreiz, lai ne tikai nāve, bet arī es varētu triumfēt pār eksistences smieklīgumu. Turpinu mēģināt.

.

Ja apgalvo, ka katram ir sava laime, tad laikam es savējo nevaru atrast. Pārāk liela netaisnība, pārāk maz loģikas un pārāk daudz domu. Ja cilvēki cenšas sevi atmest realitātē, lai paskatītos uz lietām citādi, tad man pēdējā laikā ir sajūta, ka es konstanti esmu kaut kur izmesta, bet ne, lai reflektētu un meklēt kaut kādas atbildes, es vienkārši neesmu nekur. Tas ir drūmi un varbūt jau atkal banāli, bet nav tik daudz dažādu emociju un to izpausmju pasaulē, lai katrreiz justu kaut ko citu.

Again?

Par gadu vecāka.

Septembris tomēr ir skaists laiks. Ne tikai rudāku lapu dēļ, bet arī tāpēc, ka ir tik daudz pārmaiņu. Pārmaiņu tepat, pārmaiņu visapkārt. Tā piepildīti.

Dzimšanas diena nosvinēta jauki, un vēlreiz pārliecinos, ka man ir tiešām lieliski draugi un ģimene. Es neesmu viena, un tas ir galvenais, neskatoties uz to, ka pēdējā laikā arvien biežāk gribas noslēgties un pabūt vienai. Varbūt gribu vairāk laika pārdomām, varbūt - elpas atvilkšanai, jo jau atkal ir jādara daudz, lai nepaliktu iepakaļ studiju straujai plūsmai. Nedrīkst atslābt, jo pēc tam būs grūtāk.

Un vēl ir sākusies jaunā sezona. Vakar biju uz baletu (starp citu, skaistumskaista izrāde, modernais, bet šoreiz tieši vietā, emocijas un kontrastaina mūzika, protams, arī tiešām pārdomāta un oriģināla režija), un piektdien iešu uz teātri. Cerams, ka ar to viss nebeigsies un ka kultūrai pietiks laika, jo tas tiešām rada pacilātu garastāvokli. Līdz ar to vajag vairāk lasīt. Pagaidām Jasperss un Nīče, un vēlāk tad redzēs. Ak, jā, viena tiešām laba pēdējā laikā izlasītā grāmata - "Brīnišķīgā jaunā pasaule". Sen jau vajadzēja izlasīt, iesējams, kopā ar 1984, lai varētu labāk salīdzināt, jo pagaidām šķiet,ka abas patika vienlīdz labi. Trīs vakari katrai.

Professors and politics.

Un septembris ir gandrīz pusē, un es atkal slinkoju, neko te nerakstīdama. Jā, slinkoju, neskatoties uz to, ka darāmā ir līdz kaklam, bet visiem laika dots ir vienādi, tāpēc noteikti varēju arī iepriekš te papiņķerēt domas.

Studijas izrādījās pavisam citādas, nekā bija mans stereotips. Jādara daudz ir ne tikai mājās, bet arī lekcijās un semināros, uz katru lekciju jābūt sagatavotam, un neviens neko nepagarina un neatlicina. Pietiek vien ieiet e-pastā,

kā tur jau ir jauns mājas darbs, kas, protams, nav slikti, jo es vismaz neatslābšu un jutīšu rezultātu (starp citu, jau tagad jūtu).

Šodien pārliecinājos par to, cik daudz kas tomēr ir atkarīgs no pasniedzēja. Mans mīļākais mācību priekšmets tika padarīts tik pelēks,

cik vien tas ir iespējams. Trīs stundas monotona monologa par tiešām interesantām tēmām, bet trakoti garlaicīgā ceļā. Protams, uzzināju arī ko jaunu, bet, nu, tas nebija trīs stundu vērts, labāk būtu to izlasījusi kādā grāmatā, kur autors cenšas veidot dialogu ar lasītāju, nevis ar datoru vai kādu citu priekšmetu. Ja cilvēkam ir, ko teikt, vai tad viņa negribas par katru cenu to darīt zināmu citiem? Nav runa par to, ja negribas. Tā

ir tāda kā misija - uzlabot, dot zināšanas citiem, kas, iespējams, paliks uz visu mūžu, īpaši šajā vecumā, kad visi meklē savas patiesības. Turklāt vēl filosofijā, kura tika reducēta līdz dažnedažādām shēmām, kuras pašas par sevi neko daudz nepasaka. Bet nu, katram savs, un visi jau nevar būt tik azartiski, lai par katru cenu ieinteresētu. Kaut gan es ticu, ka cilvēks, kas ir patiesi atdevies kādai jomai, lai kas tā arī būtu, ar savu azartu var pārliecināt citus, ka tas ir tiešām kaut kas īpašs. Kaut vai kukaiņu pētīšana Abes romānā.

Pa starpām studijām un visām citām ikdienas lietām, es apbrīnoju laiku un vietu, kurā dzīvoju. Kad vēl tik daudzi smaidošu un sološu cilvēku portreti ir izgreznojuši mūsu pilsētu (par citām nezinu), kurā visi pārējie staigā pelēki un neticīgi? Sliktākais laikam ir tas, ka tauta ar šiem solījumiem ir padarīta apbrīnojami kurla un neredzīga, jo vidējais latvietis netic nekam, vismaz nekam, kas ir saistīts ar politiķiem Latvijā. Tas, manuprāt, pieļauj iespēju, ka kaut kas tiešām vērtīgs tiks nepamanīts. Kaut gan. Varbūt arī nevajag, inteliģencei ir acis un ausis vaļā. Tomēr viņi nav vairākums. Bet politika nav mans lauciņš, kaut gan palasīt par to pēdējā laikā paliek arvien interesantāk.

Nez vai vispār ir reāla izeja? Biezputra un sviests, pareizāk, ar sviestu.

.

Ardievu, august.

Insects and sand.

Kādreiz viņš bija redzējis gravīras reprodukciju, gravīra saucās "Vientulības elle", un tā viņu pārsteidza. Tur bija attēlots cilvēks dīvainā pozā. Tas peldēja debesīs. Tā plaši ieplestajās acīs sastingušas bailes. Viss izplatījums caurspīdīgu rēgu pilns. Šim cilvēkam grūti izspraukties cauri viņu pūlim. Mirušo ēnas, mētādamās rokām, grūž nost cita citu, vienā laidā kaut ko stāsta cilvēkam. Bet kādēļ gan "Vientulības elle"? Viņš tad nodomāja, vai tik nav sajaukti nosaukumi. Bet tagad viņam skaidrs. Vientulība - tā ir neremdināmas alkas pēc sava sapņa. Tieši tāpēc jau grauž nagus, ka ar to vien nepietiek - ja pukst sirds.

Kobo Abe "Sieviete smiltīs"

Smiltīs var atrast jēgu. Ārpasaulē ir grūti rast kaut ko, kam dzīvot, tāpēc smilšu bedrē viņam bija labāk. Patika grāmata. Un, runājot par japāņiem, arī Zelta templis man patika. Atrast skaisto nežēlīgajā un neglītajā, tiekties pēc tā. Atņemt to, kas ir skaistuma etalons.

Truliem cilvēkiem liekas šķiet, ka jākrīt panikā, kad līst asinis. Bet asinis izlīst tikai tad, kad traģēdija jau beigusies.

Jukio Mišima "Zelta templis"

Autumn brings changes.

Kas gan var būt labāk par patīkamu satraukumu, gaidot pārmaiņu iestāšanos? Pagaidām mani pat nebiedē gaidāmie tumšie rudens vakari, un liekas pat vilinošs mājas darbu pildīšanas un grāmatu lasīšanas process pie rakstāmgalda, uz kura stāvēs galda lampiņa, tējas krūzē un šokolāde, bet kājās būs siltas zeķes. Es zinu, ka mazāk patīkams būs ceļš no dejošanas uz mājām, kad uz manas burvīgās ielas degs vien dažas lampas, toties cik gan patīkami būs ieraudzīt pirmo sniegu, kas visu uzreiz padarīs gaišāku, protams, nesalīdzināmi ar tām vientuļajām laternām. Manuprāt, šī ir tāda kā nedaudz sevis mierināšana, jo rudens noteikti nav mans mīļākais gadalaiks, taču šoreiz es centīšos to pārvarēt, domājot par to, ka nākamā vasara noteikti būs garāka un siltāka. Nē, šīs nav atvadas, šī ir morāla noskaņošanās, sagatavošanās tam, kas tik neizbēgami tuvojas. Labi, ka nebūs vecās rutīnas skolā, jauna rutīna tomēr ir labāka.

Jānopērk košs lietussargs.

Un tā tur augšā esot kūka.