Summer wine.

Beidzot, tas, ko es gaidīju veselu gadu, šodien notika. Un izrādās, ka vajadzēja pavisam maz.

Tikko sāka maz pamazām krēslot, kāpu uz sava riteņa un devos vasarīgā izbraucienā. Tiešām jauki - tuvojies Arkādijas parkam, sadzirdēju pazīstamas šlāgeru skaņas, izrādās, ka zaļumballe ar visu skatuvi, šašlikiem, alu, kaudzi cilvēku un kaut kādiem onkuļiem un tantēm, kas uz skatuves dziedāja tiešām to, kam tur bija jāskan. Vecrīgā minos cauri tūristu pūļiem, kratījos pa bruģi, bet tā sajūta tiešām bija trakoti vasarīga, stāvēju un klausījos ielu muzikantus, vēroju savdabīgi dejojošus, pustrakus cilvēkus un smaidīju, jo tas viss bija satriecoši. Atpakaļ braucot, noķēru saulrietu, to purpursarkano ar zelta maliņu, un te nu es esmu.

Šodien es biju pati sev kompānija, harmoniska, kā par brīnumu, bet es zinu, ka citus vakarus mēs to darīsim kopā:

braukāsimies apkārt ar riteņiem tā, lai mati pland vējā;

skaļi, skaļi dziedāsim dziesmas, tās, kuras visi zina;

iesim uz zaļumballēm, man būs margrietiņu vainadziņš galvā;

dejosim ielu muzikantu pavadījumā, un mums būs vienalga, vai par mums smejas, jo par laimīgajiem nesmejas, par viņiem priecājas;

ēdīsim šašliku pilnīgākajos laukos un būsim odu bendes;

izbļausimies milzīgas pļavas vidū un nepārrausim balss saites;

domāsim klusos vakaros ar skatu uz jūru;

apkrausimies ar visādām lietām un brauksim ar riteņiem uz kautkuriju;

lietus laikā lēkāsim pa peļķēm un šļakstīsimies līdz pat rītausmai.

Mēs, jā, mēs - es un jūs. Mēs iekarosim vasaru, jo šī būs īpaša, tāda kā punktiņš uz i.

Šoreiz patiešām domas ceļ spārnos.

http://www.youtube.com/watch?v=mQiDs9tKZv4

Cow, strawberries and ethics.

Es nezinu, vai uz ātru roku fabricētām lietām var būt vērtība. Jā, it kā jau spontanitāte un, iespējams, mirkļa ģenialitāte, kuru atnesušas mūzas, bet tomēr, vai tad var? Un kas īsti ir māksla? Postmodernisms apgalvotu, ka viss, kas ir neapzināts, iracionāls, bērnišķīgs, pārdrošs, bet vai tad ar to pietiek? Estētiskais baudījums - vajag, nevajag? Kas ir ļaunums un nekādība? Absolūtisms un morāle, ētikas ētiskums, principi? Kāpēc, kāpēc, kā?

Pārāk daudz jautājumu vienuviet, vienubrīd. Laikam arī to domu ir sakrājies padaudz. Man ir jauna ideja rakstīšanai. Šoreiz nedaudz citādā veidā, iespējams, interesantākā, bet pagaidām ne publiski. Ja izdosies, tā būs daļiņa manis, pat diezgan liela daļa, ja uzdrīkstēšos. Nē, smiekli nevietā, tā nebūs romantiska dzeja vai odas, nebūs arī sirdi plosošs romāns. Pagaidām tikai man, arī ideja.

Varētu aizņemties govi un doties ar viņu ceļojumā, šī ideja iedvesmoja. Vēl varētu kārtīgāk izpētīt Daugavmalas kultūrvidi pretī Centrāltirgum. Atrast kādu jēdzīgu pielietojumu kodolfizikai savā dzīvē un apēst kādu saldējumu.

Es nezinu, vai cilvēks ir labs vai slikts, vai ļauns, vai loģisks, vai saprotošs, bet es zinu to, ka apstākļi un vide mūs var mainīt tā, ka no tā sākotnējā nekas daudz pāri vairs nepaliks. Nogaršot pirmo zemeni šogad.

Something about nothing.

Mēs paši pārnesam nozīmes. Ne jau viss ir metafora.

Ir labi. Brīžiem mazāk labi, bet to kompensē mirkļi, kad ir tā nu pavisam labi. Tā bija piektdien. Koncerts, kas varbūt nebija pavisam labs, atvadas no mūsu krievu draugiem, kas bija tiešām satriecošas. Dziedāt viņiem, stāvot pie LU ieejas un pēc tam dziedot doties tālāk, bija tiešām skaisti. Tā bija arī vakar - hokejs bija "patiešām labi", neskatoties uz to, ka nedaudz nepatika tie cipari, taču būtiskākais bija siltums, kas vakardienas aukstajā vakarā tiešām bija īsti vietā.

Flourishing.

Pavasaris. Beidzot.

Šodien ar franču filmu (tik ļoti, ļoti labu), jauku kompāniju un siltumsilto sauli pavadīju lielisku dienu. Vispār viss liekas tāds gaišāks un bezrūpīgāks, neskatoties uz to, ka tuvojas nopietnās mācību beigas un tā tālāk. Gaismā viss izskatās labāk un cerīgāk. Man uz deguna atkal ir vasaras raibumi, galvā vairāk pozitīvu domu un apkārt vairāk smaidošu cilvēku. Nē, šajā ierakstā es neko necentīšos pateikt, varbūt tikai to, ka man gribas ko jaunu, bet arī tas nav nekas oriģināls. Sapņot? Nē, drīzāk vairāk domāt un darīt, lai nākamziem man būtu, ko atcerēties, pat tad, ja tās būtu kļūdas. Tuvojas mans laiks (nē, es neesmu revolucionāre vai vēl kaut kas tikpat traks, es tikai priecājos, ka esmu beidzot pārvarējusi ziemas pelēcību).

p.s. Jā, bilde bērnišķīga, domas pārāk rozā un meitenīgas, bet smieties (jums) jau nav aizliegts, gluži tāpat, kā (man) nav aizliegts justies brīvi un reizēm naivi. :)

Strange names.

Latvijā dzīvo dīvaini cilvēki.

Ar jo īpaši dīvainiem vārdiem.

Vienu vakar nolēmu izklaidēties vārdu reģistrā, te būs skaistākie rezultāti.

Latvijā dzīvo cilvēki ar vārdu:

Fļura (11 cilvēki)

Akakijs (1 cilvēks)

Potencija (1 cilvēks)

Dolārs (39 cilvēki)

Agra Spīdola (1 cilvēks)

Lāčplēsis Ziedonis (1 cilvēks)

Kakadžans (1 cilvēks)

Vēna (1 cilvēks)

Muhtars (4 cilvēki)

Platons (36 cilvēki)

Juniors (vairāki)

Takdirdšohs (1 cilvēks) (manuprāt, ļoti skaists vārds, tāds radošs)

Grafīne (dažas)

Sadoks (arī daži)

Sado Daniels (1 cilvēks)

Čelsija (3 cilvēki)

Ambrozijs (11 cilvēki)

Mirons (43 cilvēki)

Elfs(1 cilvēks)

Burļijata (1 cilvēks)

Olimpijada (1 cilvēks)

Protams, tie ir tikai daži, ko uzmeklēju, tāpēc ticu, ka ir vēl daudz nabaga dvēselīšu Latvijām, kurām dīvainie vecāki ir devuši diezgan ļoti dīvainus vārdus.

Prerafaelites

Šodien guļu mājās. Ne ja tāpēc, ka gribu, bet tāpēc, ka vakar mana veselība atkal sadomāja niķoties. Nelāgi, jo liekas, ka katra kavētā diena vilksies pakaļ kā aste.

Vakardien mans sapnis pavēra man iespēju jauki patērzēt par visādām lietām. Pārsteidzoši, ka tā var, jo vairāk tik ilgi un piepildīti (tā, ka interese nepazūd, bet tikai vairojas). Un atkal izpildās nosacījums, ka interesantākajām sarunām saturu grūti ir atcerēties, kur nu vēl detaļas. Tas pierāda, ka detaļas, iespējams, nav tik būtiskas, un tas, savukārt, izskaidro, kāpēc man nepatīk prerafealīti. Tieši par viņiem man mākslas vēsturē bija jātaisa prezentācija, un, skatoties, meklējot, pētot, sapratu, ka man nepatīk izskaistinātas līdz pat pēdējam nieciņam gleznas, kur katra skropstiņa, katra ziedlapiņa ir kaligrafiski izzīmēta. Atgādina Līvu laukumā pārdotās gleznas tikai, protams, labākā izpildījumā.

Kas vēl? Piektdien biju uz "Ziedonis un visums". Izrāde, kā jau visi saka, bija apburoša, brīnišķīga un

vēl visādi citādi skaista. Mani tiešām aizrauj aktierspēle, pat vairāk nekā pats scenārijs, man patīk novērot pārmaiņas aktieros katrā izrādē, patīk redzēt, kā viņi katru reizi vienādi izskrien paklanīties, jo jau ir ārpus saviem tēliem. Iespaidīgi. Nemelotu, ja teiktu, ka es arī tā gribu - nodzīvot daudz dažādas dzīves uz skatuves, jo citiem ir tikai viena. Tomēr jāatzīst, ka tās dažādās dzīves ir labas tikai tad, ja esi uz skatuves, tēlošana dzīvē man nemaz neliekas pieņemama, varbūt tāpēc, ka no īstās dzīves ir svarīgi izdzīvot katru sekundi? (Tās sekundes uz skatuves neskaitās).

Jā, turpinot šūpoties uz labās nots, varu teikt, ka mani uzaicināja uz interviju stipendijai, par ko esmu neizsakāmi priecīga (patiesībā diezgan izsakāmi, bet šis vārds tur labi izskatās). Pat, ja stipendiju nedabūšu, es tāpat zināšu, ka tiku līdz otrajai kārtai, un tas vien jau ir ļoti daudz. Nesen es jau kuro reizi sapratu, ka man patīk mācīties pat tad, ja ir grūti. Daudziem to nesaprast, bet es klusītēm atrodu burvību arī, mācoties vakaros ķīmiju vai fiziku, kur viss liekas tik briesmīgs, bet beigās rodas gandarījums, ja rodas saprašana. :)

My worlds.

Ejot mājās no dejošanas, jutu pacilājumu. Siltais gaiss, tumšā iela, kas vairs nelikās tik tumša kā ziemā, domas un pēdējo dienu rezumē. Ir labāk, kaut

kā vieglāk, var just mutē vieglu panākumu garšu un izbaudīt ik brīvo minūti, un tikai tāpēc, ka to ir tik ļoti maz. Neticēju, ka sapņi piepildās, ka klusākās cerības kļūst reālas un ka ir iespējams tas, kas iepriekš bija pielīdzināms vienradžu eksistencei vai svītraini zilām rozēm. Kā pietrūkst? Nedaudz siltuma. Ne jau pavasara, kaut gan arī tas neiet par skādi, kā, piemēram, šodien, bet tā iekšējā, tā paša siltuma, kad zini, ka esi vajadzīgs. Vēl pietrūkst ceriņu un ābeļziedu, bet to var attiecināt uz to pašu pavasara tēmu. Es zinu vienu - varavīkšņu zelts krājas un krājas, taču kāpnes, pa kurām kāpt, kuru pakāpienus pievarēt, kļūst arvien garākas, izaicinājums kļūst lielāks, azarts - saprotamāks.

Lai nu kā, šodien man iepatikās rindas no "Ugunszīmes" - Krakšķēdamas pa smadzenēm plīsa stikla lodes, un šķembas grauza pelēko putru. Sasistās pasaules maisījās viena caur otru, zobus šņirkstinot, izmētādamas asas, graizīgas drumslas.

Cik man ir pasaules? Cik citiem?

Sākumā tu tici. Vienalga, kam, tu tici. Un esi priecīgs, ka vari kam ticēt. Bet tad šī ticība sāk zust. Tu ieraugi, ka sēdi būrī. Un tu vari kliegt, kliegt, cik vien jaudā tava balss. Bet tu nekad nevarēsi izkliegt tik stipri, lai to dzirdētu citi. Tu vari mesties pret būra sienām. Tu vari savus spārnus nodrāzt asiņainus, dzirdi, līdz kaulam asiņainus, bet tu ārā netiksi, jo esi nolādēts. Un šai krātiņā mums ir jānomirst. Jo tikmēr, kamēr būsim stipri, mēs no viņa ārā netiksim. Bet, tiklīdz sāksim gurt un nogursim tik tālu, ka viss kļūst vienaldzīgs, un būsim spējīgi vairs tikai pieliekties, līst un izlīst, lūk - tad mēs tiksim brīvībā! Bet tā būs mūsu nāve. (Regīna Ezera "Ugunszīme")

Vienaldzība atbrīvo un noved pie nāves - secināt, ka pārlieku brīvība ir nāvējoša? Domas raisās pārāk haotiski.

Different opinions.

Brīvlaiks tuvojas noslēgumam. Pēdējais.

Pagājušonedēļ biju Krievijā. Gluži kā 1984. Saukļi, skaņas, patoss, vienādi kompoti un kotletes. Nē, nav jau tā, ka ir slikti, vienkārši pilnīgi citādi nekā te, nekā pierasts. Toties cilvēki jauki, atvērti, emocionāli, viesmīlīgi, skaļi. Ar saviem uzskatiem, savu pasauli, bet tomēr tik ļoti spilgti. Koncertos uztvēra tiešām apbrīnojami, viņiem patīk vairāk drīzāk viņi vienkārši to spilgtāk izrāda. Kopumā interesants brauciens ar maz gulētām stundām un brangu vielu pārdomām, arī atmiņām.

Visā visumā manā dzīvē nekas nav diži mainījies. Ar lielu prieku izjūtu pavasarīgos saules starus, tie tomēr piedod dzīvei gaišumu un optimismu, kurš dažiem tik ļoti nenākt par ļaunu! Jo vairāk runāju ar cilvēkiem, jo vairāk saprotu, ka katrs ir iestidzis kaut kādos savos principos, uzskatos, kas vienkārši traucē izbaudīt to, kas ir tagad un šeit. Dzīvot ar domām par nākotni un visu laiku atcerēties pagātni, ignorējot to, kas ir tagad, nepārtraukti meklējot iedvesmu un motivāciju, tā vietā, lai ķertu spontānas idejas, eh. Mūžīgā, nu jau banālā tēma. Tik daudz briesmīgu lietu notiek apkārt - cunami, kari, badi -, taču, lai arī kā censties, par to visu domāt nesanāk, jo egoisms tomēr veicina domāt arī par sevi, par to, cik vienā brīdī labi un otrā slikti, pat tad, ja tas nav nekas salīdzinājumā, teiksim, ar japāni, kurš vienā mirklī palicis bez mājas. Nevar salīdzināt.

"Jo katrs zina, kā labāk vajag."

Nepatīk, ja kāds kaut ko sludina un māca dzīves gudrībām bez savas pieredzes. Grāmatā to var izlasīt katrs, bet tālāk?

Trip.

Šonakt izbraucu uz Krieviju ar dejošanu. Tā kā gaidiet atpakaļ ar svaigām ziņām! :)

p.s. Bez šaubām man ir ļoti izpalīdzīgas draudzenes - abas pārliecinājās, vai paņēmu viņu foto zelta rāmītī, un re, vēl daži piedāvājumi:

[20:27:04] Krustīne: biezaas zekjes, valjinki, kozhaks, ronju tauki, garaa apakshvelja

[20:28:11] Linda: man kreivinja ar praņikiem asociējas, nopērc

[20:28:21] Linda: citādi tev pa ceļam sagribēsies un nebūs :(

[20:29:24] Krustīne: vispaar atstaaj labi daudz briivas vietas koferii, lai man vari atvest peec iespeejas lielaaku daavanu

[20:36:35] Krustīne: un lielaas briezhu vilnas bumbierenes?

The ring thing.

Man patika. Man pirkstā ir žetongredzens un, lai arī cik tas varbūt neliktos jēli un muļķīgi, es lepojos ar to. Ballīte arī bija superīga, beidzot vismaz vienoti un daudz tuvāki. Nu tad vēl viens posms noiets. Vēl tikai nedaudz.