Different opinions.

Brīvlaiks tuvojas noslēgumam. Pēdējais.

Pagājušonedēļ biju Krievijā. Gluži kā 1984. Saukļi, skaņas, patoss, vienādi kompoti un kotletes. Nē, nav jau tā, ka ir slikti, vienkārši pilnīgi citādi nekā te, nekā pierasts. Toties cilvēki jauki, atvērti, emocionāli, viesmīlīgi, skaļi. Ar saviem uzskatiem, savu pasauli, bet tomēr tik ļoti spilgti. Koncertos uztvēra tiešām apbrīnojami, viņiem patīk vairāk drīzāk viņi vienkārši to spilgtāk izrāda. Kopumā interesants brauciens ar maz gulētām stundām un brangu vielu pārdomām, arī atmiņām.

Visā visumā manā dzīvē nekas nav diži mainījies. Ar lielu prieku izjūtu pavasarīgos saules starus, tie tomēr piedod dzīvei gaišumu un optimismu, kurš dažiem tik ļoti nenākt par ļaunu! Jo vairāk runāju ar cilvēkiem, jo vairāk saprotu, ka katrs ir iestidzis kaut kādos savos principos, uzskatos, kas vienkārši traucē izbaudīt to, kas ir tagad un šeit. Dzīvot ar domām par nākotni un visu laiku atcerēties pagātni, ignorējot to, kas ir tagad, nepārtraukti meklējot iedvesmu un motivāciju, tā vietā, lai ķertu spontānas idejas, eh. Mūžīgā, nu jau banālā tēma. Tik daudz briesmīgu lietu notiek apkārt - cunami, kari, badi -, taču, lai arī kā censties, par to visu domāt nesanāk, jo egoisms tomēr veicina domāt arī par sevi, par to, cik vienā brīdī labi un otrā slikti, pat tad, ja tas nav nekas salīdzinājumā, teiksim, ar japāni, kurš vienā mirklī palicis bez mājas. Nevar salīdzināt.

"Jo katrs zina, kā labāk vajag."

Nepatīk, ja kāds kaut ko sludina un māca dzīves gudrībām bez savas pieredzes. Grāmatā to var izlasīt katrs, bet tālāk?

Trip.

Šonakt izbraucu uz Krieviju ar dejošanu. Tā kā gaidiet atpakaļ ar svaigām ziņām! :)

p.s. Bez šaubām man ir ļoti izpalīdzīgas draudzenes - abas pārliecinājās, vai paņēmu viņu foto zelta rāmītī, un re, vēl daži piedāvājumi:

[20:27:04] Krustīne: biezaas zekjes, valjinki, kozhaks, ronju tauki, garaa apakshvelja

[20:28:11] Linda: man kreivinja ar praņikiem asociējas, nopērc

[20:28:21] Linda: citādi tev pa ceļam sagribēsies un nebūs :(

[20:29:24] Krustīne: vispaar atstaaj labi daudz briivas vietas koferii, lai man vari atvest peec iespeejas lielaaku daavanu

[20:36:35] Krustīne: un lielaas briezhu vilnas bumbierenes?

The ring thing.

Man patika. Man pirkstā ir žetongredzens un, lai arī cik tas varbūt neliktos jēli un muļķīgi, es lepojos ar to. Ballīte arī bija superīga, beidzot vismaz vienoti un daudz tuvāki. Nu tad vēl viens posms noiets. Vēl tikai nedaudz.

Axolotl.

Pokemonu priekšteči?

Bez komentāriem.

A little bit.

"Vēl mazliet."

Viņa smagi nopūtās un izkāpa no vannas. Raupjš, vecs dvielis skāra viņas sārto ādu. Domas mutuļoja galvā, un viņa zināja, ka nezināt ir vieglāk. Pateikt, ka ir vienalga, pateikt, ka nezina, un nemaz necensties uzzināt - tas prasa maz, nē, vispār neprasa pūļu. Katru dienu dvielis padarīja viņas ādu arvien sārtāku, bet ieradumi neļāva ko mainīt, rutīna bija iesakņojusies un to izskaust nebija vērts - pūles neatmaksājas. Slapjās pēdas skāra auksto un netīro flīžu grīdu. Smirdēja pēc lētiem tīrīšanas līdzekļiem. "Tā liekas pareizi; mīksti un pūkaini paklāji pienākas tikai cilvēkiem, kas citādi nevar," viņa domāja, "manā galvā nav vietas paklājam vai dvielim, vai tas ir tik sarežģīti? Un kāpēc man vajadzētu uztraukties?" Cīnīties un pierādīt, zaudēt vai uzvarēt, meklēt patiesības un atzīt tās par kļūdainām - tā bija kļuvusi par sava veida spēli. Spēli, kur nejēdzīgais un laicīgais zaudēja savu nozīmi, kļuva par ko otršķirīgu. Viņa palūkojās uz sevi spogulī - sārta āda, loki zem acīm un smaids. "Vēl viena diena, kurā pierādīju, ka rutīna ir tikai laicīgajā un mantiskajā. Es esmu Kolumbs, es atklāju tik daudz lietu, ko nezinu. Atklāt nenozīmē uzzināt, atklāt nozīmē atzīt nezināšanu..."

p.s. Kāpēc man ir kauns par manu nezināšanu? Vajadzētu būt pretēji, man vajadzētu lepoties, ka ir, kur augt, ka nav garlaicīgi. Ja to pārvarēšu, es ticu, ka spēšu sevi pilnveidot efektīvāk. Vajadzētu būt vienalga par citu viedokļiem, ieklausīties tikai kritikā, bet neuztvert ar sirdi, tikai ar prātu, ja viena ar sirdi vispār var kaut ko uztvert.

1984

Verdzība ir brīvība. Viens brīvs - cilvēks vienmēr zaudē cīņu. Tam tā jābūt, jo ikviens indivīds nolemts nāvei, kas ir lielākā no visām neveiksmēm. Bet, ja viņš spēj pilnīgi un galīgi izbēgt no sava "es", ja spēj saplūst ar partiju tā, ka pats ir partija, tad viņš ir visspēcīgs un nemirstīgs. Otrkārt, jums jāsaprot, ka vara ir vara pār cilvēkiem. Pār viņu miesu - bet vēl vairāk pār viņu garu. Vara pār matēriju - ārējo realitāti, kā jūs to sauktu, - nav svarīga. Mūsu vara pār matēriju ir absolūta.

Mēs pārvaldām matēriju tāpēc, ka pārvaldām prātu. Īstenība, reālā pasaule ir galvaskausā.

Vara nozīmē uzspiest mokas un pazemojumus. Vara ir spēja saraustīt cilvēku dvēseles gabalos un salikt tās par jaunu pēc sava prāta. Vai nu sākat ieskatīt, kādu pasauli mēs radām? Tā ir tiešs pretstats muļķīgajām hēdonistu utopijām, ko iztēlojās vecie reformatori. Progress mūsu pasaulē būs ceļš uz aizvien lielākām mokām. Vecās civilizācijas apgalvoja, ka esot dibinātas uz mīlestību vai taisnīgumu. Mūsu civilizācija ir dibināta uz naidu. Mūsu pasaulē nebūs citu emociju kā tikai bailes, niknums, uzvaras līksme un sevis nicināšana. Visu citu mēs iznīcināsim pilnīgi.

Mēs kontrolējam dzīvi visās plāksnēs. Jūs iedomājaties, ka ir kaut kas, ko sauc par cilvēka dabu. Cilvēks ir bezgalīgi pārveidojams. Vai varbūt jūs griežaties atpakaļ pie domas, ka proletārieši vai vergi sacelsies un mūs gāzīs. Izmetiet to no prāta! Tie ir nevarīgi kā lopi. Cilvēce ir partija. Visi citi ārpus tās ir nenozīmīgi.

Antiutopijas tomēr ir skaistākas par utopijām. Marionetes, brīvība verdzībā un karš mierā, nezināšana. Beidzot arī es izlasīju.

Stars and justice.

Veidenbaums ir pārlieku vienkāršs.

Pēdējā laikā dzeja tiešām uzrunā, bet ne visa. Ir patīkami, ka galvā paliek dažādas rindas. Tās tuvākās un, manuprāt, spēcīgākās, bet bieži vien ne populārākās. Nākamais mazais mērķis ir pāriet uz ārzemju, atdzejoto dzeju, varētu būt interesanti, bet to vēlāk, jo tagad vēl mani gaida Blekbērns un Dostojevskis.

To, ka dzīve nav taisnīga, es sapratu jau sen, to, ka nav jēgas meklēt jēgu - arī sen, to, ka nav mūsu vaļā kaut ko mainīt, arī, bet tomēr viss dzīves ritums un apkārt notiekošais nebeidz mani pārsteigt, arī nomākt. Es neticu iepriekšējām dzīvēm, es neticu kaut kādām karmām un čakrām, tāpēc apbrīnoju to, kāpēc dažiem tā veicas, bet citiem nē. Ir dīvaini, ka vieniem sanāk, bet otriem nē, ka daži dzīvo, cepuri kuldami, bet citi - veļas pa dzīvi, nonesot visu no ceļa. Vai katram pienāk mirklis, kad ir grūti? Vai ir tādi, kas mokās visu mūžu? Kur gan taisnīgums?

Jebkurā gadījumā vismaz vakar es varēju atļauties par to domāt mazāk. Mēs mīlējām dejā Jelgavā. Skaists koncerts, neskatoties uz to, ka daudzas dejas bija neredzētas un pat dīvainas, bet galu galā vismaz bija kāda pārmaiņa - es nesēdēju mājās un nemācījos. Man patika divos naktī brist uz mājām un skatīties uz naksnīgajām debesīm, un domāt, biežāk tā.

Important.

Lai arī cik slikti mums dažreiz būtu, ir cilvēki, kam ir daudz, daudz sliktāk, īpaši tie, kam ir grūti jau no bērnības. Lai šiem bērniem būtu vieglāk, ir nepieciešami līdzekļi.

http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=t-bARIaKVLk

Skaists labdarības koncerts pēc jauka un mīļa labdarības pasākuma šiem ar cerebrālo trieku slimajiem bērniņiem. Redzot to visu savām acīm, es sapratu, ka mums, tiem, kas ir stiprāki, vajag padarīt pasauli labāku, jo šie bērni ir tiešām mīļi, sirsnīgi un pateicīgi, pateicīgi par katru smaidu un uzmanības apliecinājumu, un viņi un, protams, viņu vecāki ir pateicīgi par katru saziedoto naudas summu.

Labdarības koncerts “Deja mazajai sirsniņai” notiks 19. februārī Rīgas Kongresu namā plkst. 17.00. Koncertā piedalīsies Latvijas Universitātes Tautas deju ansamblis “Dancis”, Tautas deju ansamblis “Teiksma”, Rīgas Kultūras un tautas mākslas centra “Mazā ģilde” Tautas deju ansamblis “Līgo” un Deju ansamblis “Daiļrade”, Rīgas Tehniskās universitātes Tautas deju ansamblis “Vektors”, un VEF Kultūras pils Tautas deju ansamblis “Rotaļa”.

Visi ienākumi no koncerta tiks ziedoti bērniem.

Biļešu cenas ir 4-6 Ls. Tās var iegādāties Biļešu servisa kasēs.

Ziedot var arī, iemaksājot naudu kontā:

Latvijas Universitātes Kultūras, mākslas un izglītības jaunrades biedrība “Juventus”

Raiņa bulvāris 19, Rīga, LV-1586

Tālr. 67034397

Reģ.Nr. 40008019171

AS Hansabanka, HABALV22

Konta Nr. LV73HABA0551000295911

Classical music and poetry.

Šodien man ir Bahs, Šūberts un O.Vācieša dzeja. Šūberts kaut kā labāk uzrunā nekā Bahs, un Vācieša dzeja nemaz nav tik nesaistoša, kā sākumā likās. Jo vairāk lasu, jo vairāk atrodu rindas, kas man patīk, dzejoļus, kas šķiet tuvi.

Neej garām,
Jo tu esi atoms
Manā neatklātā molekulā,
Frāze – neatklātā teorijā,
Zvaigzne – neatklātā galaktikā.
Netici tiem, kuri gudri melo.
Katrs pretimnākošais ir Kolumbs,
Un, ja pārāk maz ir Ameriku,
Tici – Tā nav Ameriku vaina.
Pārāk maz ir stipru karavelu,
Pārāk saudzīgi un maigi
Sirdis plosa kilometru ērgļi,
Neprot, neprot cilvēkbērnu āda
Saules gaismu pārvēst hlorofilā.
Cilvēks paliek daudzsološs kā pumpurs,
Viņam bail no zieda eksplozijas.
Neej garām,
Nebaidies
Un tici –
Neizšautas patronas ir smagums,
Neizglāstīts maigums – tās ir sāpes,
Nenopļauta zāle – tā ir kūla,
Bet vienalga – tu man paliec atoms.
Un vienalga, kas man dzīvē būsi –
H20 vai ķēdes reakcija,
Grūtums mans vai mana vienaldzība –
Viss vienalga – tu man kaut kas esi,
Viss vienalga – tu mans atoms esi,
Un tu zini, ka viens atoms maina
Visas cilvēciskās asinsgrupas.
Nepazūdi.
Asins pārliešanā
Tad var iznākt liktenīga kļūda.

/O.Vācietis/

Un pāri visam Vivaldi ar saviem četriem gadalaikiem.

Experiment.

Esmu satriekta, lai neteiktu vairāk.
Tikko noskatījos filmu Das Experiment un, jā, jāatzīst, ka tā bija viena no spēcīgākajām filmām, ko biju redzējusi. Absurda situācija, cilvēku nežēlība, varaskāre - tas viss nedaudz hiperboliski, taču šķietami reāli. Pārsteidzoši, cik tālu sniedzas cilvēka ārprāts, iejūtoties lomā un burtiski sajūkot prātā, veidojot pašam savu stāstu, noteikumus un veidolu (mhm, Sartra dekorācijas?). Cilvēkam patīk spēlēt, azarts nomāc jebkādas saprātīgās domas, nervi neiztur un sākas haoss. Un vai tādā situācijā vēl vispār var ticēt liktenim? Kāda ieprogrammēšana, pie velna, tikai apstākļi, vadonis un bars, kas skrien viņam pakaļ. Vara izkropļo.
Pašlaik vēl man viss galvā kūp un vārās, neļaujot sasaistīt normālas domas, taču vienu zinu noteikti - ievads eksistenciālismā šodienas filosofijas stundā un šī filma man dos brangu vielu pārdomām.