ceturtdiena, 2012. gada 19. janvāris

Revanche. Another chance?

Revanšs - 1) gandarījuma gūšana par zaudējumu, uzvarot nākamajā savstarpējā cīņā, spēlē, sacensībās; 2) otrreizēja cīņa, spēle, sacensības, kas sāktas, lai dotu iespēju uzvarēt tam, kas zaudējis pirmajā cīņā, spēlē.
Gandarījuma gūsana par zaudējumu? Re, izrādās, ka tā arī var. Arī ļaut uzvarēt otram. Bet man kaut kā tomēr šķiet, ka tas tā tikai īsterminā strādā, varbūt vēlāk, varbūt vēlāk. Pagaidām laika pietiek tikai uzvarēt, ja arī zaudēt, tad drīzāk dot iespēju sev labot kļūdas un izprast spēles stratēģiju. Arī izprašanai laika brīžiem nepatīk, baigais jaunības maksimālisms. Tikai nebremzēt.
Viss rit labi, tā raiti un tekoši. Pieļautās kļūdas tiek labotas, otrās iespējas tiek dotas un patērēts laiks arī skaidrošanai un kaut virspusējai, bet tomēr izprašanai. Brīvajās dienās mēģinu savākties, izbaudīt sniegoto laiku, sniegoto draugu kompāniju, sniegoto visu, jo pārāk ilgi bija pelēki. Man patīk arī sesija, kad laiks ir atvēlēts tikai un vienīgi man, tam, kā es spēju mācīties, tam, kā spēju sagatavoties, un tam, kā es spēju nemācīties un negatavoties. Līdzsvaru var atrast, tikai balstoties uz savas mērķtiecības, neatlaišanās un gribasspēka, nebūtu noguruma, būtu pavisam gludi. Vēl bez noguruma traucē šaubas par to, ko es vispār daru, mācos, bet apzinos, ka tas nevar būt attaisnojums mazākai kaut kā darīšanai, drīzāk pretēji, var mēģināt sev pierādīt, ka šis viss var būt arī lieliski. Tikai mazlietiņ vairāk pārliecības.
Tikmēr manā dzīvē ir atkal parādījies laiks grāmatām, šoreiz ne tikai mācību, bet arī visādām citām, visnotaļ jaukām un, galvenais, daudz. Murakami pabeigts ar sajūsmu, mēģināju pēdējās lapas izvilkt pa vairākām dienām, lai tā izjustāk, bet neizdevās. Patīk grāmatas bez trekna punkta beigās. Hese iesākts, bet kaut kā neiet, laikam nav mans, toties visu grāmatu sarkasts "izlasīt!" strauji aug, kas tik tiešām priecē, jo atliek vien ņemt un lasīt, nav jāmeklē. Ir labāk.

otrdiena, 2012. gada 3. janvāris

Reading.


The earth persisted in its measured orbit of the sun. I always find it a cosmic mystery that spring knows when to follow winter. And how is it that spring always brings out the same smells? Year after year, however subtle, exactly identical.
~Haruki Murakami
Tas nekas, ka ir silta ziema, es gaidu pavasari.

pirmdiena, 2012. gada 2. janvāris

New paragraph?

Otrais janvāris, divtūkstoš divpadsmitais gads. Skan veci.
2011. laimīgi beidzās, 2012. veiksmīgi sagaidīts. Nav jau tā, ka būtu lielas cerības saistībā ar šo, bet, nu, kaut kam ir jābūt labāk. Vismaz kaut kam nedaudz, lai dzīve tāda rožaināka.
Pa starpu svinēšanai un atpūtai (viena nedēļa un bišķiņ) ir pienācis laiks sesijai. Eksāmeni, konsultācijas un uztraukumi, tieši ar šīm trim lietām būs piesātināts mans nelaimīgais janvāris, bet varbūt arī laimīgais, kas to lai zina. Un tad viss no jauna.
Nav garastāvokļa, ne laba, ne slikta, tāda sajūta, ka tikai tukšums. Var mācīties, var nemācīties, var lasīt, var nelasīt, nav īpašu priekšroku, un varbūt tas pat ir labi, jo visu dienu līst. Nav arī tā slikti, jo tomēr ir labi, bet nav īsti skaidrs, vai tiešām ir labi, jo negribas smaidīt un priecāties, kaut gan arī raudāt ne. Es pieskaņojos tam, kas notiek ārā, harmonijā ar dabu, tā teikt, pelēki un vēsi, mitri un neglīti, jo nu šis nekādā veidā nav skaisti.
Laimīgu Jauno!

otrdiena, 2011. gada 27. decembris

Meaningless stuff.

Pumpuru pazīmes kokos un nemitīgs lietus. Tā ir ziema.
Dienas skrien nemanot, un šis nav tāpat vien, šis tiešām šķiet jo īpaši ātri un nemanīgi. Tikmēr es plānoju lietas, ko darīt, aizmirstot, ka nav jau laika, kad tās darīt, bet nu, padomāt, jau atkal pasapņot nekad nav nācis par sliktu. Galvenais nenoslīkt ilūzijās vai neatsisties pret kādu akmeni. Sapņot mazāk, arī naktīs?
Ziemassvētki šogad dikti silti, ne jau tikai laika apstākļu ziņā, bet arī sajūtu. Mierīgi, kādiem tiem laikam arī jābūt. Tagad tikai derētu kāds kontrastā traks un jautrs Jaunais Gads, lai ir, ko atcerēties no dažādām operām.
Nomāc vien tas, ka jāmācās un jādara miljons lietas. Nav vairs nedz entuziasma, nedz dzirksteles, īsumā, nekā. Ja tā būtu filosofija vai ekonomika, jā, bet tas pārējais, kas velkas pakaļ. Labi, vēl varbūt franču valoda, bet vairāk gan ne. Jauks savienojums. Par pārējo - ja tas tā ir, tā tam jābūt, man nav spēka kaut ko mainīt. Gan jau pienāks laiks, kad es atkal cīnīšos, ierāvusi plaušās dziļi, dziļi, gaisu. Svaigu.
Pabārstīti šeit teikumi tā tukši laikam vien ir, taču vismaz atskaitei un piemiņai. Jaukt vārdu kārtību, jaukt rutīnu. Lasīt Murakami.

ceturtdiena, 2011. gada 8. decembris

Contemplation.

Veidot sevi un lemt pašai, redz, cik gan tālu es sevi esmu izveidojusi, laikam sabojājusi, ja izvēles ir bijušas neapzinātas. Šaubos un laikam nepiekrītu.
Nav jau tā, ka negribas neko, gribas vienkārši darīt neko, atpūsties un visbeidzot darīt to, ko gribu es pati, ko gribu konkrētā brīdi, ne jau tādā kā anarhistiskā veidā, nerēķinoties un igorējot citus, bet gan tā vienkārši, klusiņām un nekaitīgi. Galvenais laiku un mazāk pienākumu, mazāk atbildības sajūtas un mazāk uztraukumu. Pavisam vienkārši. Daži saka, ka nevajag, nevajag uztraukties, domāt un mocīt sevi, bet pagaidām es neesmu sapratusi, kā to var panākt, ja viss, ko daru, paredz tieši šādu iznākumu. Šoreiz tā nemaz nav rutīna, jo galu galā kaut kāds azarts darīt visas miljonmiljardlietas man ir, tā vienkārši ir tāda galīgi ļodzīga grīda un galīgi necaurredzams logs, visbeidzot, sajūta, ka tas viss ir tikai manis izdomāts. Daži var teikt, man tas neko man nemaina, man jāpasaka tas pašai un, galvenais, jānotic, beidzot. Eksistenciālisms paredz brīvību, kas savukārt uzliek milzīgu atbildības nastu, jo katrs individuālais lēmums iespaidojot cilvēci. Tad jau varbūt nemaz neesam niecības, lai gan nejūtos tā, ka bez viena vai diviem, pat trīs visa sistēma sabruktu. Iespējams atkal saprašanā un interpretācijā ir problēma.
Jebkurā gadījumā es turpinu soļot, vienalga, ka nedrošiem soļiem, vienalga, ka pa ļodzīgu grīdu un ka uz pagaidām pavisam neskaidru mērķi, bet vismaz ar skaidru apziņu, ka mērķi ne vienmēr ir virzītājspēks, ka var arī vienkārši lemt.

otrdiena, 2011. gada 22. novembris


Atkal miljons dienas, kopš es pēdējoreiz te paķēpājos, tomēr ir brīži, kad ne tikai nav, ko teikt, bet arī negribas tukši virpināt vārdus kopā un cerēt, ka kaut kas jēdzīgs izdosies.
Esmu ar galvu un sirdi iegrimusi mācībās, grābju no visa pa druskai, cerot, ka kopā tas veidos vismaz daļēji pilnīgas zināšanas, bet nekā. Drumstalas no tā, drupačas no tā, un rezultātā briesmīgs nogurums un informācijas lērums, kuru mans prāts atsakās salikt pa plauktiņiem tā, lai to varētu saukt par zināšanām. Nav jau arī galīgi traki, progress, kaut mazs un lēns, tomēr jūtams, un laikam labāk tā un ilgākā laika posmā, nevis pēkšņas mūzas un iedvesmas, bet pēc tam krasas bezjēdzības un nihilisma notis. Incremental - step-by-step.
Tikmēr esmu svētdienas gaidās, kad Dancim beidzot būs jubilejas koncerts. Nu jau ir vienalga par sāpošajām kājām, vienalga, ka šis viss paņem daudz laika, es gaidu un izbaudu. Redzēs, kā būs.
Tikmēr grāmatu saraksts tiek papildināts.

trešdiena, 2011. gada 2. novembris

Time to time.

Joprojām krājas. Nez kad būs brīdis, kad nebūs vairs vietas itin nemaz?
Ikvienam ir tiesības uz karstiem, pārdrošiem lēmumiem, uz spontānu rīcību, iespējams, arī tādu, kas otram dara sāpes, iedzeļ. Tāda dzīve. Varbūt kā jūra vai okeāns, kur viens rada viļņus, bet otrs grābjas redelēs vai margās, lai tikai neizkristu, cenšas pārvarēt jūras slimību, nedomājot par to, ka apkārt ir vētra, taču nav viegli. Nedomāt vispār nav viegli, noturēties arī, protams, taču, ja grib kuģot, citādi nevar. Vēlmēm jāseko, īpaši, ja tām tic. Man jau tulznas no tās mokošās turēšanās, bet iespējams, ka tās redeles tādas raupjas un ka turēties var vēl labāk.
Labvakar. Un man rīt pavisam nav lekciju. Pirmo reizi man būs privāts, dienu garš brīvlaiciņš.

trešdiena, 2011. gada 26. oktobris

Fight for solutions.

Ir tāds kā sakrājies nogurums. Ne tik fizisks, kā vairāk morāls - nogurums no pienākumiem. Laikam tā tam ir jābūt, laikam ar laiku krāsies vēl vairāk, taču pašlaik gribas nedaudz izsprukt no visa un visiem un ļauties vēlmēm, spontānām idejām. Jā, jau atkal cīņa ar triviālām un mūžsenām jaunieša problēmām, kas nekad nekur nenoved, vismaz mani ne, bet sapņot un spriest par to, kā būtu, ja būtu, nekad nav aizliegts. Jautājums ir, vai tam vispār ir kāda jēga.
Pēdējā laikā mani nomoka domas par cilvēka prāta un spēju potenciālu, par cieņu, kaut kādā ziņā arī brīvību un par to, kas un kur es galu galā esmu. Tie vairs nav tradicionālie eksistenciālie meklējumi, drīzāk gan vēlme saprast sevi un rast praktiskus, ne teorētiskus risinājumus. Morāle pārāk žņaudz, bet tā nu es esmu audzināta, un atkāpties vai atradināties ir tiešām grūti. Nav jau laikam nemaz tik slikti.
Pa starpām tik ļoti angliskām un amerikāniskām studijām (ne struktūras vai
metožu dēļ, bet gan valodas), es turpinu dejot un mācos atpūsties tā, lai tas ir jūtams. Jo vairāk jāmācās, jo lielāka ir vēlme apmeklēt dažādus kultūras pasākumus, kur var padzīvot nedaudz citu dzīvi. Arī mūzika, arī filmas.
Redzēs, kā būs, redzēs, kā ies ar mani maksimālistiskajiem mērķiem, varbūt beidzot nokritīšu un apjēgšu, ka tas viss ir gaužām muļķīgi.

pirmdiena, 2011. gada 17. oktobris

Triumph?

Nāve triumfē pār eksistences smieklīgumu, triumfē gan pār traģisko atsvešināšanos, gan pār komisko tās atcelšanas mēģinājumu. Komiski ir tikai tas, ka indivīdi savu eksistenci no āra skata tikai tad, kad nokāpj no dzīves skatuves.
Te tev nu bija teātris, te tev nu bija dzīvošanas māksla. Jādomā tagad un uzreiz, lai ne tikai nāve, bet arī es varētu triumfēt pār eksistences smieklīgumu. Turpinu mēģināt.

otrdiena, 2011. gada 11. oktobris

.

Ja apgalvo, ka katram ir sava laime, tad laikam es savējo nevaru atrast. Pārāk liela netaisnība, pārāk maz loģikas un pārāk daudz domu. Ja cilvēki cenšas sevi atmest realitātē, lai paskatītos uz lietām citādi, tad man pēdējā laikā ir sajūta, ka es konstanti esmu kaut kur izmesta, bet ne, lai reflektētu un meklēt kaut kādas atbildes, es vienkārši neesmu nekur. Tas ir drūmi un varbūt jau atkal banāli, bet nav tik daudz dažādu emociju un to izpausmju pasaulē, lai katrreiz justu kaut ko citu.