Report.

Tik piesātināti.

Ir 25.jūlijs, un ir tik daudz kas noticis, tāpēc šis ieraksts laikam būs vairāk kā atskaite par notikušo, lai vēlāk ir vieglāk atcerēties skaisto un saulaino 2011.gada vasaru.

Izlaidums. Jā, beidzot arī man tāds bija. Skaisti un ar ziediem es beidzu šo 12 gadus ilgo dzīves posmu, lai pēc neilga laika uzsāktu jaunu. Viena diena gatavošanās un pucēšanās, smieklu un fotogrāfiju, ceremoniju un rituālu, bet patiesībā tas viss nemaz nebija tik sausi, kā iepriekš likās. Saņēmu savus papīrus, padejoju un jau nākamajā dienā sāku kārtot augstskolu lietas. Atbildības sajūta nu guļas nedaudz smagāk uz pleciem, jo izvēle tomēr liekas ļoti nozīmīga, bet izskatās, ka nu viss jau ir skaidrs, tagad tikai jāatvadās no pārējiem variantiem.

Positivus, kas sveica mūs abus divus (patiesībā jau ne tikai divus) pāris dienas jūlijā tur, kur Salacgrīvus. Jauna mūzika, pozitīvi cilvēki, īsumā, kā vienmēr, bet šoreiz vēl jaukāk. Vienalga par lietu, vienalga par slapju telti un drēbēm, vienalga par dubļiem, galvenais, ka visi bijām kopā un spējām izbaudīt to, kas skanēja un sildīja no slapjā lietus.

Tallina, par kuru es tiešām esmu sajūsmā un no kuras es nupat atbraucu. Maza, bet neticami piepildīta kontrastu pilsēta. Kultūra, vēsture un relikvijas blakus stiklotajiem 21.gadsimta monstriem. Kontrasts, taču visai pozitīvs, jo nenomāc viens otru. Daudzpusīgas iespējas un atsaucīgi cilvēki, kas spēj runāt valodās. Vispār tas viss ir nedaudz jāsagremo, lai varētu tā labāk izteikties, bet viens ir skaidrs - man patika.

Kopumā es esmu ar dzīvi apmierināta, turpmāk gribu padzīvot nedaudz lēnāk un mierīgāk, bet nu redzēs, kā būs. :) Un vēl, man ir ļoti liels prieks, ka manas rakstīšanas spējas ir pietiekami labas arī augstskolai, un tas tiešām priecē.

Coming soon. Don't miss out.

Vienkārši gribas aiz matiem izraut cilvēku no sūdiem, kuros viņš ir iestrēdzis. Atvērt salipušās acis un iedot kādu grāmatu, lai saprastu, ka dzīvē ir arī kas vairāk būtisks par ikdienas sīkajām problēmām. Jā, tās ir sīkas, un es nesalīdzinu ar badacietējiem un bezdarbniekiem, es salīdzinu ar to, kādā dvēseles stāvoklī šis pats cilvēks var nonākt, kaut vai eksistenciālos meklējumos, slīgstot pilnīgā nihilismā. Tas, kas ir tagad, nav nekas, tikai netīras rozā brilles, kas tiešām aizsedz visu to, ko redz visi. Instinktīvi gribas sniegt roku, bet izskatās, ka jāļauj grimt, jo nav jau mana dzīve. Ja nu cilvēks jūtas labi savā traģēdijā un nemaz nevēlas rāpties ārā no bedres, kur iekritis? Ja nu sūdu smaka ir kļuvusi par kaut ko pavisam burvīgu, piemēram, frēziju aromātu?Lai dzīvo.

Mana ikdiena ir piepildīta līdz malām, brīžiem pat līst garām. Vasara ar pilnu krūti, un tas vēl tikai sākums, nekas, ka jau ir jūlijs. Bez dažādām dzīrēm, domāju arī par universitātēm, kaut gan, šķiet, ka mana izvēle ir skaidra, nākamnedēļ sniegšu dokumentus un, cerams, vēlāk uzelpošu, jo prioritāte ir tikai viena, citur studēt negribu. Beidzot esmu pārvarējusi visas izlaiduma sagatavošanās formalitātes, viss nopirkts, viss sarunāts, vairs pat neliekas tik muļķīgi. Lopkautuve, jā, masveida pasākums, kur katrs jūtas sev karalis, bet nu nekas, varbūt smieties varēs sulīgāk.

Observations.

Novērojums: Vārds Anšlavs izklausās pēc dārzeņa.

Secinājums: Labi, ka mani nesauc Anšlavs.

Novērojums: Vakar uzcepu pīrādziņus.

Secinājums: Jābeidz ēst.

Novērojums: Šodien ārā mākoņains.

Secinājums: Neticēt laika prognozei.

Novērojums: Divi žurnāli iekrituši spainī ar grīdas ūdeni.

Secinājums: Nemēģināt aizliegt kaķim dzert no spaiņa ūdeni.

Novērojums: Šodien sāp kāju un dibena muskuļi.

Secinājums: Izstaipīties pēc baleta cītīgāk, nevis sēdēt uz sarkanām trepītēm un gaidīt brīnumu.

Novērojums: Šis viss ir pilnīgi bezjēdzīgi.

Secinājums: Beigt šito rakstīt.

Random stuff.

Laiks vienkārši skrien. Nu jau dienas būs īsākas un vasaras ziedu būs mazāk, bet tas jau laikam nav slikti - pārmaiņas un svaigas vēsmas.

Šajā laika sprīdī paspēja satilpt divi lieli notikumi un, protams, daudzi mazie. Lielie ir Jāņi un Gaudeamus, mazie - mierīgie, lietainie un dažreiz nedaudz trakāki saulainie vakari ar cilvēkiem. Var jau arī otrādāk. Jāņi bija vienkārši jauki. Gaiši un priecīgi. Kā Ziemassvētki, tikai siltāki un jautrāki. Gaudeamus nedaudz vēsāks un nepatīkamāks, bet kopumā arī visnotaļ neaizmirstams un galu galā pat nedaudz saulains. Studenti, jā, himnas un karogi, dejas, dziesmas un salūts gaišā dienas laikā.

Raining outside (neverending?).

Vēl nedaudz lietus un es sajukšu prātā. Vienkārši negodīgi. Pamostos no rīta, skatos saule, laimīgi pieveru acis un iemiegu vēlreiz, otrreiz pamostos no pamatīgas rīboņas, ahā, atkal gāž. Lieki teikt, ka šis viss man ir pamatīgi apnicis, ka es gluži vienkārši nezinu, kas tādā laikā jāvelk kājās, ko interesantu var padarīt, izņemot muzejus un smacīgus kinoteātrus, jo arī tur nav labi justies kā slapjai žurkai. Vienīgais prieciņš ir basām kājām pa peļķēm, bet arī tas jau ir apnicis.

Lieta, kas nav apnikusi ir skaistie vakari, kad nelīst. Viens no tādiem bija aizvakar ar meitenēm, kad tumsā sēdējām džakuzi un runājām par miljons lietām, pēc tam skatījāmies saldu filmu un meklējām drošinātājus (tā pēdējā daļa gan tāda mazāk romantiska). Runājām arī par kleitām un kurpēm, un es beidzot atkal sajutos kā īstena meitene, kurai tas viss nav vienalga. Arī par to dažreiz vajag parunāt, lai varētu pienācīgi pārstāvēt sieviešu kārtu. Skaistais dzimums kā nekā.

Es gaidu Jāņus, es gaidu sauli un priecīgus, smaidīgus cilvēkus, es gaidu laiku, kad es visbeidzot spēšu saņemties un sākt rakstīt un lasīt divreiz vairāk. Rakstīt tā, lai būtu pierakstīti visi tukšie papīri manā istabā, lasīt, lai varētu paust savu viedokli par lietām. Kamēr rakstīju šo, beidza līt, aiz loga ir zilas, zilas debesis, mānekļi, melotāji.

Freedom.

Apmācies šodien un apmācies vakar. Nav jau īsti slikti, bet gribētos siltāku. Siltāku gan iekšā, gan ārā, tā, lai priecīgāk.

Ir pusviens, bet es vēl vārtos pa gultu, vakar divos (sanāk šodien) vārtījos tāpat, nevarēdama aizmigt. Daudz visādu domu izdomāju, bet nekā skaista vai produktīva, vienkārši tāpat. Pēdējā laikā viss liekas tāds nedaudz muļķīgs - kaut kādi truli padomi nevietā, ieteikumi, kas ir galīgi greizi. Viss tiek piemērots vienotai vērtību hierarhijai, neiedomājoties, ka varbūt katram tā ir cita. Nav jau konkrēti kāds cilvēks, bet gan viss, kas ir apkārt - televīzija, žurnāli, internets - , kur vienkārši tiek mēģināta atrasta recepte visam un visiem, tāda universāla. Bet vienam taču sāp citādi nekā otram! Un kāpēc viņu nopelt, ja viņš vēlas darīt tieši tā un nekā citādi, nekaitējot apkārtējiem? Brīva izvēle bez visa milzu bizonu un gazeļu bara iejaukšanās. Bez greiziem skatieniem, bez sačukstēšanās, vai tiešām tik neiespējami? Mēs taču dzīvojam tik skaitumskastā, rožainā, medussaldā laikā, kur katra indivīda brīvība ir augstākā vērtība, taču nekur ne velna tās nav. Ne jau likums padara brīvu, bet attieksme un kopējā atmosfēra, vai ne tā?

Intentions.

Ir vieglāk. :)

Savāds tagad posms, viss vienā juceklī. Skola pabeigta, bet šoreiz tā pavisam. Nav jau laikam jēgas vāvuļot par jaunu dzīvi un mērķiem, viss tāpat ir skaidrs. Kā nu sanāks, tā sanāks, vairs neko daudz mainīt nevar, un arī cerēt nav jēgas, vienkārši būs vai nebūs, kaut gan arī "nebūs" paver ceļu uz pavisam citu "būs".

Neskatoties uz saulaino laiku, svelmi un to, ka jau paspēju paslimot, es visu šo nedēļu biju apkrāvusies ar tik tiešām smagu nastu, lielu daudzumu filozofisku domu, viedokļu, kuriem visiem vajadzēja spēt tikt cauri īsā laikā, turklāt vēl to komentēt. Fuko, Rortijs, nedaudz Kants, Kasīrers un citi vīrieši šonedēļ aizņem lielāko daļu mana laika. Man patīk, patiešām, tikai gribētos vairāk laika, lai spētu visu pienācīgāk sagremot. Ja maija beigās man vajadzēja spriest par to, kas īsti tad galu galā tā filozofija ir, tad tagad es no noslēguma esmu ievirzījusies vēl dziļāk iekšā iztirzājumā, un grasos to darīt arī ārpus pienākuma, tā teikt, prieka pēc. Izcilība un ģenialitāte iedvesmo un palīdz pabīdīt malā trulās ikdienas raizes, par raizēm padarot daudz pasaulīgākas un abstraktākas lietas.

Pa vidu sevis garīgai pilnveidošanai (cerams, ka daudz man veiksmīgai) nolēmu pilnveidoties arī fiziski un atsākt apmeklēt baleta nodarbības, kas, pilnīgi noteikti, padarīs dzīvi daudz krāsaināku, jo tas tiešām sagādā prieku. Jā, es jau jūtu smīnus, bet tas laikam jau atkal ir mazāk svarīgi, jo svarīgāk šovasar būs izpatikt sev un tuvajiem, tiem tuvākajiem, un ne jau izpatikt būtu īstais vārds, bet gan darīt prieku. Un kā vēl es dzīvošu, ar pilnu krūti vasaras gaisa.

Summer wine.

Beidzot, tas, ko es gaidīju veselu gadu, šodien notika. Un izrādās, ka vajadzēja pavisam maz.

Tikko sāka maz pamazām krēslot, kāpu uz sava riteņa un devos vasarīgā izbraucienā. Tiešām jauki - tuvojies Arkādijas parkam, sadzirdēju pazīstamas šlāgeru skaņas, izrādās, ka zaļumballe ar visu skatuvi, šašlikiem, alu, kaudzi cilvēku un kaut kādiem onkuļiem un tantēm, kas uz skatuves dziedāja tiešām to, kam tur bija jāskan. Vecrīgā minos cauri tūristu pūļiem, kratījos pa bruģi, bet tā sajūta tiešām bija trakoti vasarīga, stāvēju un klausījos ielu muzikantus, vēroju savdabīgi dejojošus, pustrakus cilvēkus un smaidīju, jo tas viss bija satriecoši. Atpakaļ braucot, noķēru saulrietu, to purpursarkano ar zelta maliņu, un te nu es esmu.

Šodien es biju pati sev kompānija, harmoniska, kā par brīnumu, bet es zinu, ka citus vakarus mēs to darīsim kopā:

braukāsimies apkārt ar riteņiem tā, lai mati pland vējā;

skaļi, skaļi dziedāsim dziesmas, tās, kuras visi zina;

iesim uz zaļumballēm, man būs margrietiņu vainadziņš galvā;

dejosim ielu muzikantu pavadījumā, un mums būs vienalga, vai par mums smejas, jo par laimīgajiem nesmejas, par viņiem priecājas;

ēdīsim šašliku pilnīgākajos laukos un būsim odu bendes;

izbļausimies milzīgas pļavas vidū un nepārrausim balss saites;

domāsim klusos vakaros ar skatu uz jūru;

apkrausimies ar visādām lietām un brauksim ar riteņiem uz kautkuriju;

lietus laikā lēkāsim pa peļķēm un šļakstīsimies līdz pat rītausmai.

Mēs, jā, mēs - es un jūs. Mēs iekarosim vasaru, jo šī būs īpaša, tāda kā punktiņš uz i.

Šoreiz patiešām domas ceļ spārnos.

http://www.youtube.com/watch?v=mQiDs9tKZv4

Cow, strawberries and ethics.

Es nezinu, vai uz ātru roku fabricētām lietām var būt vērtība. Jā, it kā jau spontanitāte un, iespējams, mirkļa ģenialitāte, kuru atnesušas mūzas, bet tomēr, vai tad var? Un kas īsti ir māksla? Postmodernisms apgalvotu, ka viss, kas ir neapzināts, iracionāls, bērnišķīgs, pārdrošs, bet vai tad ar to pietiek? Estētiskais baudījums - vajag, nevajag? Kas ir ļaunums un nekādība? Absolūtisms un morāle, ētikas ētiskums, principi? Kāpēc, kāpēc, kā?

Pārāk daudz jautājumu vienuviet, vienubrīd. Laikam arī to domu ir sakrājies padaudz. Man ir jauna ideja rakstīšanai. Šoreiz nedaudz citādā veidā, iespējams, interesantākā, bet pagaidām ne publiski. Ja izdosies, tā būs daļiņa manis, pat diezgan liela daļa, ja uzdrīkstēšos. Nē, smiekli nevietā, tā nebūs romantiska dzeja vai odas, nebūs arī sirdi plosošs romāns. Pagaidām tikai man, arī ideja.

Varētu aizņemties govi un doties ar viņu ceļojumā, šī ideja iedvesmoja. Vēl varētu kārtīgāk izpētīt Daugavmalas kultūrvidi pretī Centrāltirgum. Atrast kādu jēdzīgu pielietojumu kodolfizikai savā dzīvē un apēst kādu saldējumu.

Es nezinu, vai cilvēks ir labs vai slikts, vai ļauns, vai loģisks, vai saprotošs, bet es zinu to, ka apstākļi un vide mūs var mainīt tā, ka no tā sākotnējā nekas daudz pāri vairs nepaliks. Nogaršot pirmo zemeni šogad.

Something about nothing.

Mēs paši pārnesam nozīmes. Ne jau viss ir metafora.

Ir labi. Brīžiem mazāk labi, bet to kompensē mirkļi, kad ir tā nu pavisam labi. Tā bija piektdien. Koncerts, kas varbūt nebija pavisam labs, atvadas no mūsu krievu draugiem, kas bija tiešām satriecošas. Dziedāt viņiem, stāvot pie LU ieejas un pēc tam dziedot doties tālāk, bija tiešām skaisti. Tā bija arī vakar - hokejs bija "patiešām labi", neskatoties uz to, ka nedaudz nepatika tie cipari, taču būtiskākais bija siltums, kas vakardienas aukstajā vakarā tiešām bija īsti vietā.