Classical music and poetry.

Šodien man ir Bahs, Šūberts un O.Vācieša dzeja. Šūberts kaut kā labāk uzrunā nekā Bahs, un Vācieša dzeja nemaz nav tik nesaistoša, kā sākumā likās. Jo vairāk lasu, jo vairāk atrodu rindas, kas man patīk, dzejoļus, kas šķiet tuvi.

Neej garām,
Jo tu esi atoms
Manā neatklātā molekulā,
Frāze – neatklātā teorijā,
Zvaigzne – neatklātā galaktikā.
Netici tiem, kuri gudri melo.
Katrs pretimnākošais ir Kolumbs,
Un, ja pārāk maz ir Ameriku,
Tici – Tā nav Ameriku vaina.
Pārāk maz ir stipru karavelu,
Pārāk saudzīgi un maigi
Sirdis plosa kilometru ērgļi,
Neprot, neprot cilvēkbērnu āda
Saules gaismu pārvēst hlorofilā.
Cilvēks paliek daudzsološs kā pumpurs,
Viņam bail no zieda eksplozijas.
Neej garām,
Nebaidies
Un tici –
Neizšautas patronas ir smagums,
Neizglāstīts maigums – tās ir sāpes,
Nenopļauta zāle – tā ir kūla,
Bet vienalga – tu man paliec atoms.
Un vienalga, kas man dzīvē būsi –
H20 vai ķēdes reakcija,
Grūtums mans vai mana vienaldzība –
Viss vienalga – tu man kaut kas esi,
Viss vienalga – tu mans atoms esi,
Un tu zini, ka viens atoms maina
Visas cilvēciskās asinsgrupas.
Nepazūdi.
Asins pārliešanā
Tad var iznākt liktenīga kļūda.

/O.Vācietis/

Un pāri visam Vivaldi ar saviem četriem gadalaikiem.

Experiment.

Esmu satriekta, lai neteiktu vairāk.
Tikko noskatījos filmu Das Experiment un, jā, jāatzīst, ka tā bija viena no spēcīgākajām filmām, ko biju redzējusi. Absurda situācija, cilvēku nežēlība, varaskāre - tas viss nedaudz hiperboliski, taču šķietami reāli. Pārsteidzoši, cik tālu sniedzas cilvēka ārprāts, iejūtoties lomā un burtiski sajūkot prātā, veidojot pašam savu stāstu, noteikumus un veidolu (mhm, Sartra dekorācijas?). Cilvēkam patīk spēlēt, azarts nomāc jebkādas saprātīgās domas, nervi neiztur un sākas haoss. Un vai tādā situācijā vēl vispār var ticēt liktenim? Kāda ieprogrammēšana, pie velna, tikai apstākļi, vadonis un bars, kas skrien viņam pakaļ. Vara izkropļo.
Pašlaik vēl man viss galvā kūp un vārās, neļaujot sasaistīt normālas domas, taču vienu zinu noteikti - ievads eksistenciālismā šodienas filosofijas stundā un šī filma man dos brangu vielu pārdomām.

Desert.

Un atkal es ēdu mandarīnus un ilgojos pēc pavasara, zinot, ka tik drīz to nedabūšu.
Rītdien eksāmens, bet es kaut kā īpaši neuztraucos - kā būs, tā būs. Galu galā divus gadus ilga mācīšanās nevarētu dot sliktus rezultātus, kaut gan, kas to lai zina. Vismaz pēc tam būs atvieglojuma nopūta un varēšu ķerties pie "Musicophilia" lasīšanas, ko gaidu jau ilgi un ar nepacietību.
Man patīk filosofijas stundās apspriestie dažādie stāsti un domu eksperimenti. Par smadzenēm burkā, par visa empīriskā izslēgšanu, par robotu Melāniju ar cilvēka apziņu utt., bet šis, ko izlasīju šodien, man patika īpaši, jo, tam es tik tiešām pagaidām atbildi neesmu atradusi un diezin vai varēšu. Tātad.
Ir sens stāsts par vīru, kas grasās šķērsot tuksnesi. Viņam ir divi ienaidnieki. Naktī pirmais ienaidnieks ielavās ceļinieka apmetnē un ieber viņa ūdens pudelē strihnīnu. Vēlāk, tajā pašā naktī, otrs ienaidnieks, to nezinādams, ielavās apmetnē un izdur ūdens pudelē mazītiņu caurumiņu. Vīrs dodas pāri tuksenim; kad pienāk laiks padzerties, ūdens pudele ir tukša un viņš nomirst no slāpēm.
Jautājums - kurš nogalināja vīru?

Theatre and literature.

Satriecoša izrāde - domas iet virpulī un ir iegūtas jaunas idejas un uzskati. Dzīva aktierspēle, emocijas un pareizā attieksme. Šķiet, es izvēlējos pareizo izrādi.

Ironiski, bet, braucot uz teātri, lasīju grāmatu "Būris" un saskāros ar visai interesantu spriedumu par patiesību un tās meklējumiem, "Fundamentālistā" arī tika meklēti definējumi patiesībai un abi stāsti manā prātā neapzināti savijās. Galu galā mēs varam apgalvot, ka nemelojam, jo brīdi, kad ko sakām, mēs varbūt tā arī tiešām domājam, tas nekas, ka pēc minūtēm, stundām vai dienām mūsu viedoklis var radikāli mainīties. Un, runājot par būriem un sevis meklējumiem, varbūt nemaz nav slikti nedēļas padzīvot būrī, lai saprastu, kas tu esi un kas ir tā milzīgā jezga un nejēdzība mums apkārt. Ojārs Vācietis teica, ka katram jāatrod sava dziesma. Tad nu kurā brīdī un kā cilvēks to var izdarīt, ja mūždien steidzas, pieķeras visiem uzskatiem pēc kārtas, saukdams tos par savējiem, un vienkārši ar kājām un galvu plūzdams visam mūsdienu pasaules haosam līdzi?

Es zinu, ka man patīk sabiedrība, komunicēšana, piektdienas vakari (īpaši pēdējais), smiekli un mūžīga kustība, taču cik gan ļoti ir nepieciešams mirklis atelpai, lai tiktu ar sevi skaidrībā... Šķietami banāli un bērnišķīgi, varbūt nedaudz fanātiski, bet laika trūkuma un ierobežotības tēma man visu laiku liek atgriezties pie domām par to, ko es daru, par to, kas es esmu. "Fundamentālistā" Markusam nevajadzēja sievieti, kas viņam pilnīgi atdotos ar sirdi un dvēseli, viņam nevajadzēja savu turpinājumu, viņam vajadzēja stipru, patstāvīgu, neatkarīgu cilvēku, kas nemestos atkarībās, vienalga kādās, bet redzētu stāvētu blakus uz savām kājām un formētu savus uzskatus, pie kuriem var nonākt tikai, spriežot, domājot un analizējot, un, protams, dzīvojot, jo pieredze nekā citādi nav gūstama.

Time is running.

Man nenāk miegs.

Viss plūst rāmā ritējumā - nav viļņu, uz kuriem uzkāpt un noturēties, ir tikai pozitīvas un brīžiem ne tik pozitīvas emocijas, cerības un dusmas par to, ka tās (cerības) ir, un, protams, meklējumi un mērķi. No daudzajiem smaidiem un pozitīvajām emocijām vakardienas ballē es šodien pārgāju pie mierīga vakara ar sushi un tukšiem seriāliem. Pilnīgs atslābums un reizē arī miers, jo viss šķiet kaut kā gaužām parasti. Rutīna nu ir visā savā plaukumā, un tas patiešām kaitina.

lai nu kā, zemeslode turpina griezties, tikai pēdējā laikā sāk šķist, ka pārāk ātri. Stundas, dienas un nedēļas paiet nemanāmi, vienā elpas vilcienā. Kāds teiktu, ka tas ir interesantas dzīves un notikumu kolorīta dēļ, taču man šķiet, ka vainojamas ir domas, kuras paņem tik daudz laika, ka es pat aizmirstu ieskatīties pulkstenī. Tad nu es varu apsūdzēt domas par laika zagļiem, kaut gan varbūt apsūdzība nav īsti vietā, jo šobrīd šķiet, ka atdotu tik daudz, lai tik noķertu kādu saules staru un ieelpotu vasaras ziedu smaržu, un tikai tad apstādinātu laiku.

Mēs esam tik dažādi.

Point of reference.

Janvāris. Dīvaini, kāpēc tieši tas ir pieņemts par atskaites punktu, bet saka, ka visas apņemšanās vajag īstenot nedaudz vēlāk.

Man laikam nav daudz, ko teikt, viss ir izpelnējis manā atpūtā, kas samazina domu plūsmu un pieslēdzas lielākoties tikai laicīgām lietām. Man novēlēja saprast, ko es pati vēlos, un, manuprāt, tas ir patiešām labs novēlējums ikkatram, jo cik gan daudz mēs darām tāpat vien, lai pierādītu kaut ko citiem, neskatoties uz savām vēlmēm. Vēlmēm šodienā nevis nākotnē, jo rītdiena pastāv tikai šodien un tā arī nekad nepienāk, jo pārvēršas šodienā. Atkārtošanās.

Es guļu.

Šķiet, ka mans organisms ir uzsācis streiku, jo ikkatru brīdi man nāk miegs un, atnākot mājās, es uzreiz aizmiegu, tad miegaina pamostos un visbeidzot aizmiegu atkal. Ārsts teica, ka visu vajagot uztvert vieglāk. Lai nu kā šodien es atļaušos atpūsties uz pilnu klapi. Un tā nebūs aktīva atpūta, to atstāšu vēlākam.

Diez kādi kuram ir Ziemassvētki? Tas, ka lielākoties mierīgi, ir skaidrs, bet esmu pārliecināta, ka bērnam bērnu namā tie ir citādi. Nesen kaut kur pa TV redzēju, ka tāds bērns savā vēstulē pie Ziemassvētku vēlmēm bija ierakstījis vienkārši - "rūtiņu burtnīcu". Kaut gan. Esmu pārliecināta, ka viņu karstākā vēlēšanās ir ģimeniski svētki, kāds glāsts un vienkārši uzmanība. Sentimentāli un saldi? Varbūt. Bet, kā jau teicu, - laipni lūgti smieties vai priecāties.

Epiphany.

varbūt es noķēru iedvesmu, varbūt nē, spriediet paši.

***

Pelēki mati, blāva seja,

Viņa sēdēja saplēstās zeķēs.

Un galvā tai skanēja trokšņu kopa,

Kuru viņa sauca par mūziku.

Pelēki zirņi uz galda, pelēki pirksti tos ripina;

Viņai nav citas nodarbes, jo viņai to nevajag.

Es sēžu un skatos uz viņu.

Uz tukšajām acīm, bezdarbību, postu,

Bet viņa, viņa tikai ripina zirņus.

Bez jēgas, bez domām, bez prieka,

Tikai ripina ripināšanas pēc un žēlojas.

Pa brīdim viņa griezīgi iegaudojas,

Pa brīdim nobirdina asaru,

Bet tas nav no sāpēm, tas ir tāpat.

Es viņai saku: „Klau, paskaties apkārt!”,

Bet viņa tikai ripina zirņus un sevi žēlot liek.

Pelēkā rudenī viņa klīst pa pelēkām ielām.

Kabatas pilnas ar zirņiem un, protams, saplēstas zeķes.

Viņas soļi ir gausi un slinki,

Jo viņa nekad nesteidzas, tikai bezcerīgi klīst.

Es stāvu un skatos uz viņu:

Uz netīrajām kājām, uz saķepušajiem matiem.

Bet viņa tikai klaiņo bez jēgas.

Pa brīdim paklūp,

Pa brīdim parausta kādu aiz mēteļa,

Bet ne jau tāpēc, ka gribas, tas ir tāpat.

Es viņai saku: „Klau, paskaties apkārt!”

Bet viņa atbild: „Pieveries, es esmu vientulība.”

Punctuation marks.

* * *

Visas pieturas zīmes ir izdomātas.

Punkts ir relatīvs. Punkts ir māņi. Punkta nav. Punkts var būt un var nebūt. Punkta vietā var likt komatu. Punkta vietā var likt daudzpunktu. Punkta vietā var likt semikolu. Jūs varat sist sev pie krūtīm: «Man ir tiesības!» Jūs varat teikt mierīgi: «Man ir tiesības.» Un beidzot apšaubīt: «Vai man ir tiesības?» Punktu ir aizstājusi jautājuma zīme. Jautājuma zīme visu apšauba. Bet pati jautājuma zīme ir tikpat apšaubāma un nosacīta kā visas citas zīmes: kas jautā? kam jautā? kā jautā?

Diena ir pieturas zīmju plūsma, nakts ir pieturas zīmju plūsma, gads ir pieturas zīmju ezers, mūžs ir pieturas zīmju okeāns. Pie­turas zīmes nērš ikrus, pieturas zīmes viena otru apēd un iz­nīcina. Vismedīgākās ir jautājuma zīmes. Ar vislielāko kāri tās medī pašpārliecinātos izsaucējus.

Punkts ir visnopietnākais un arī viskonservatīvākais. Tas ne­cieš domas turpinātību. Tas sit ar kreiso, sit pakrūtē, un komats saliecas, vēderu ierāvis, pusi elpas.

Daudzpunkts ir muļķīgs un naivs. Daudzpunkts ir skolnieču mīlestības vēstuļu zīme, pubertātes zīme. Daudzpunkts ir stosteklis, kam trūkst vārdu. Debilais daudzpunkts, infantīlais daudz­punkts. Jo prāts īsāks, jo daudzpunkts garāks. Ja puisis raksta meitenei vēstuli ar daudzpunktiem, tad paskatieties, vai viņam nav tetovējumi uz rokas: čūska, sirds vai plika sieviete. Ja rakstnieks raksta ar daudzpunktiem, tad ziniet, ka viņš vēl nav rakstnieks. Daudzpunktu izspiež pieaugušo pieturas zīmes.

Domu zīme, šī daudznozīmīgā pļāpa, izstumj godīgo kolu. Viņa nekaunīgi un spekulatīvi plātās: es esmu daudznozīmīga.

Es esmu par kolu: tas piesaista uzmanību, aizstāj saikļus "ka"," jo".

Semikolu nesaprot; vienmēr tam jāklausās pārmetumi, ka «šī, lūk, ir punkta vieta», «šī, lūk, ir komata vieta». Semikols ir smalks vīrs, smalkjūtīgs un neuzbāzīgs, viņš neuzbāžas ar savu klātbūtni kā komats vai punkts, tāpēc tik reti redzams. Vajadzētu padomāt par to, vai semikols neiznīkst, vai to neasimilē vai vienu daļu nepārņem punkti, otru daļu — ko­mati. Es dievinu semikolu, šo brīnišķo pieturzīmi, kas nav ne punkts ne komats. Vajag just, kad tas ir vairāk nekā komats un mazāk nekā punkts.

Tā cīnās pieturas zīmes. Mūžs ir pieturas zīmju okeāns. Jeb­kura pieturas zīme var aprīt jebkuru pieturas zīmi. Jebkura pie­turas zīme ir relatīva, nosacīta, izdomāta, izdomājama, mainīga. Vienīgā neizdomātā pieturas zīme ir nāve.

Vienīgā nemainīgā, neizdomājamā. Tā ir, nevar nebūt, un nekā cita viņas vietā nevar ielikt.

Tāpēc neprasiet absolūtas pieturas zīmes.

Absolūtā pieturas zīme ir Nāve.

(I.Ziedonis)

Music,

Māsa nakts.

Tu jau zini, ka pārnākšu vienmēr, kaut vēlu.

Daudz, miljoniem, miljardiem, krīt

Zvaigznes, bet tavējā spīd..

Vēl mazliet, nē, nē, tālāk nedrīkst.

Es gribu sajukt prātā no slavas

Un neprātīgi šķiesties ar naudu..

Mums jāmācās pieskarties lietām, kas deg,

Neslīkt, ja dziļumā ved,

Un negulēt, ja nāk miegs..

Redzēt neredzamo, mīlēt ienīstamo un sajust neko.

Es klanos gaismai, kura tagad spīd, un ceļam, kuru ejam.

Man kabatā mums vienmēr būt jauniem.

Un tad rīts basām kājām skries.

Esmu tur, kur jūtos es laimīgs.