Me, myself and reality.

Es un pasaule, duālistisks skatījums, bet šodien sanāca aizdomāties par to, kas tad ir realitāte, kās tad ir tā pasaule, kas ir ārpus manis, ar pašiem  pirkstu galiņiem pieskarties kvantu fizikai un ar vienu kāju izlīst no konvencionālās pasaules. Protams, tas viss notika diskusiju rezultātā Ķīnas literatūras un kultūras lekcijās, kur neokonfuciānisma ietvaros runājām par neduālismu - spēju paškontroles un vienkāršu psihotehniku rezultātā sasniegt apziņas stāvokli, kad sevi un pasauli izjūti kā vienotu veselumu. Automātiski radās jautājums, kas tad ir tas, kas neesmu es, kas nav manas apziņas producēts. Pasauli empīriski uztveru un izlaižu caur apziņu, tas ir, mana apziņa ir tā, kas veido manus priekšstatus par lietām, manu realitāti, ja arī kaut kas ārpus tās arī pastāv (universāla realitāte), tad tam tāpat īsti nav nozīmes, jo tas nav uztverams, aptverams. Pat domājot par tādu neatkarīgu realitāti, reflektējot par to, kas un kā, kur atrodas ārpus manis, veicot domu eksperimentus (o, manas smadzenes ir burkā), - visos šajos procesos joprojām klātesoša ir mana apziņa, kur balstās manas uzskatu sistēmās, kur lietas tiek interpretētas manas valodas robežās, kur veidojas prāta konstrukcijas. No tā atliek nonākt pie mīļotā cogito ergo sum, kā jau vienmēr, un jautājuma - kas tad reāli eksistē? 

Bija tiešām interesanti paklausīties nelielu ievadu, kopsavilkumu par to, kā kvantu fizika korelē ar šo redzējumu - ka individuālā līmenī, cilvēka apziņā pasaule, protams, ir substancionāla, fundamentāla, ka tā pastāv neatkarīgi no mana "es" - lielais sprādziens, evolūcija, revolūcijas, karaļi un princeses - tas viss ir bijis, taču pretēji tam ir kvantu fizika un neirofizika, kur makrolīmenī pasaules nemaz nav, nevar zināt, kur atrodas kaut vai elektrons, realitātes nav, nav arī patības, personas. Ilūzija. Smaržo pēc budisma, ko?

Šis šoreiz nav stāsts par to, cik viss ir bezjēdzīgs, jo konvencionālo pasauli, kurā eksistējam (vai vismaz eksistē mūsu smadzenes ar apziņu, kuras varā esam), neviens nav atcēlis, šis ir stāsts par to, kā paspēlēties, un vēl šis ir vairāk kā mani lekciju pieraksti nedaudz emocionālā formā, lai vēlāk varu atgriezties un atbildēt uz saviem jautājumiem, iespējams, citādi, plašāk, dziļāk un zinošāk, šis nav par to, lai sludinātu kādas konkrētās idejas. 

Miljons lietu, ko uzzināt, miljons lietu, ko lasīt, par ko domāt un aizdomāties. Jo dziļāk iekšā, jo seklāk, šķiet, atrodos. Tie horizonti, lai arī kas tie tādi būtu.

To look beyond the imprefections.

Nekur pazudusi neesmu, tepat blakus vien esmu, rakstīt arī neesmu pārstājusi, vienkārši ieraksti pēdējā laikā aizķērās kaut kur starp melnrakstu sadaļu un publicēšanu, laikam nebija sajūtas, ka ir kas svarīgs sakāms. 

Esmu zaudējusi stundu, stundu laika, kura ir tiešām tik vērtīga, jāmācās mosties no jauna. Runājot par mošanos - pēdējā laikā ceļos arvien agrāk un agrāk, rīta rituāls arī kļūst arvien bagātīgāks, garastāvoklis arvien labāks, dienas sākums vairs nav mana nemīļākā diena, patiesībā varētu teikt, ka tas pamazām izkonkurē pārējo darba dienas laiku un kļūst par vissvarīgāko daļu. Mierīgāks prāts.

Pa šo laiku ir notikušas daudzas, skaistas un mazāk skaistas (to gan ir krietni mazāk) lietas. TDA "Dzintariņš" jubileja lika ar galvu ienirt vairāku gadu senā pagātnē, pagātnē, kas principā sastāda lielāko daļu manas dzīves. Atcerēties vecos deju soļus, atkal nonākt vecajā deju zālē, dzirdēt Oļas vecos un arī jaunienākušos izteicienus bija visnotaļ interesanti, visu laiku  nepameta sajūta, ka šis tomēr ir joks, jo, nu, tiešām, kā cita dzīve. Lai šo sajūtu varētu noķert vēlāk atkal, prātīgi šķiet šeit apkopot to, ko izdevās pierakstīt mēģinājumos, tad, nu, lūk, maza daļiņa. 

"Ejiet uz skatuves, nevienam neinteresē, ka jūs nesen piedzimāt!"

"Trīsreiz augstāk kājas, pensionāru sabiedrība!"

"Tu esi uz operas skatuves, kad būsi mežā, es obligāti pateikšu."

"Šitie nav mazie, šitie jau drīz precēsies." (6gadniekiem)

"Vidējā grupa, lūdzu, pārlieku neizrādiet savu intelektu."

"Drīkst smaidīt."

"No kāda 52.gada kolhoza kluba jūs esat?"

"Jūsu sejas ir kā dzelzsbetons ar citronskābi un etiķi pa virsu."

Kopumā, protams, viss pasākums bija skaists, pilns tiešām jauku atmiņu - gan koncerts, gan balle. Ir jau tā, ka mēs, dejotāji, esam dīvaini cilvēki. Iesim un leksim pat tad, ja nav laika, pat tad, ja divas nedēļas no vietas sāpēs celis tā, ka paiet nevar un jādzer pretsāpju zāles (jā, es zinu, nav gudri), arī tad, ja jāmācās svarīgiem eksāmeniem vai jāapmeklē kāds pasākums. Tas pat nav tāpēc, ka būtu pienākuma sajūta, bet drīzāk tāpēc, ka citādi vienkārši nevar, tas ir pieradums.

Vēl viens skaistumskaists mirklis, pareizāk, divus stundu garš ceļojums, bija Rufus Wainwright koncertā, kur ar Annu noķērām no dvēseles, ja tāda ir, plūstošas skaņas lieliskā izpildījumā. Ir cilvēki, kuriem ir jābūt uz skatuves, kurus citur grūti iedomāties, tā ir arī Rufusu, skatoties uz viņu, šķiet, ka, tikai esot mūzikā, viņš tā pa īstam elpo, elpo caur paša radītām skaņām. Šoreiz pilnīgi pietika ar viņu un viņa māsu vien, un, ticiet, tāpēc, ka viņi bija divi vien, tas neizklausījās nedz vienmuļi, nedz pliekani - dažreiz ar mazāk vārdiem var pateikt vairāk, un šis bija tas gadījums tikai mūzikas kontekstā. Laikam nekad nebeigšu apbrīnot talantīgus, ģeniālus cilvēkus, jo tobrīd pārējais, kas ir vairāku metru rādiusā ap viņiem, kļūst par nebeidzamu krāsu, skaņu virpuli, bet viss, kas ir ārpus, pēkšņi kļūst krietni pelēcīgāks un mazsvarīgāks. To laikam arī sauc par momenta izdzīvošanu.

Nav tā, ka šis pagājušais mēnesis sastāvētu tik no šiem diviem notikumiem, patiesībā dzīve ir pilna ar visu tā, ka brīžiem tiešām ir pārliecība, ka laika totāli pietrūkst. Viens ir skaidrs - laika trūkums un tā milzīgā piepildītība dara mana arvien laimīgāku, lai arī cik banāli un salkani tas neizklausītos. Studijas, kas tiešām patīk (o, varu atzīties, ka beidzot sāku mierīgāk draudzēties ar Ķīnas  filosofiju, ar savu eirocentriskumu un loģikas, argumentācijas meklēšanas apmātību es pamazām uzstājīgi cīnos), darbs, kas ļauj padomāt nedaudz citos virzienos un pakustināt matemātiski jau krietni ierūsējušās smadzenes, dejas, kur man joprojām patīk viss, joga (uh, tur pat komentēt nav jēgas, jo atkal būs tikai sajūsmas pilni izsaucieni), balets, pasākumi, draugi, ģimene, pavasaris, īsāk - praktiski viss, kas virpuļo ap mani un kam pa vidu virpuļoju es. Bīstami? Man ir pilnīgi un galīgi vienalga. 

Ieelpa, izelpa. Labrīt.